Viss bija noticis tik ātri. Briesmonis bija izniris no tumsas. Medniece bija paķērusi šķēpu, nezvērs bija uzbrucis un pazudis atpakaļ tumsā.
Ričards centās Briesmoni sadzirdēt. Nebija saklausāms it nekas, vien kaut kur blakus, lēni pakšķot, pilēja ūdens, un visapkārt tracinoši sīca odu bars. Medniece gulēja uz muguras dumbrā. Viena roka bija saliekta dīvainā leņķī. Viņš līda pie Mednieces pa dubļiem. Medniec! viņš nočukstēja. Tu mani dzirdi?
Klusums. Un pēc mirkļa no Mednieces lūpām atskanēja čuksts tik kluss, ka Ričardam īsu brīdi šķita, ka viņš to tikai iedomājies: Jā.
Marķīzs joprojām kā sastindzis stāvēja pie mūra pāris jardu iepakaļ. Pēkšņi viņš iesaucās: Ričard, paliec, kur esi! Viņš tikai novilcina laiku. Briesmonis būs atpakaļ.
Ričards nelikās par saucienu nc zinis. Viņš runāja ar Mednieci. Vai tev… viņš aprāvās. Bija tik stulbi kaut ko tādu jautāt. Un tomēr viņš to darīja: Vai ar tevi viss būs kārtībā? Tobrīd Medniece iesmējās ar asinīm notraipītām lūpām un papurināja galvu. Vai te lejā ir kaut kādi ārsti? Ričards vaicāja marķīzam.
Ne tādi, kādus tu domā. Mums ir claži dziednieki, pāris asins nolaidēju un ķirurgu…
Medniece ieklepojās un sarāvās. No mutes kaktiņa tecēja košas arteriālās asinis. Marķīzs pieliecās mazliet tuvāk. — Vai tev ir kaut kur noslēpta clziviba, Medniec? viņš vaicāja.
- Es esmu medniece, — viņa nicīgi nočukstēja. Mēs uz tādām lietiņām neielaižamies… — Viņa ar pūlēm ievilka plaušās gaisu un izelpoja; bija manāms, ka pat vienkāršākais elpas vilciens sāk viņai kļūt par grūtu. Ričard, vai tu kādreiz esi licis lietā šķēpu?
- Nē.
- Ņem, viņa čukstēja.
Bet…
Ņem to. Viņas balss bija dobja un pavēloša. Pacel. Turi aiz neasā gala.
Ričards pacēla nokritušo šķēpu. Paņēma to aiz neasā gala. Sito es zināju, viņš tcica Medniecei.
Viņas sejai pārslīdēja smaida atblāzma. Zinu.
- Paklau, Ričards ierunājās, ne pirmoreiz juzdamies kā vienīgais saprātīgais trakonamā. Varbūt mums vajag vienkārši klusu nogaidīt. Varbūt tas aizies projām. Mēģināsim sadabūt tev ārstu. Un tad, arīdzan ne pirmo reizi, cilvēks, ar ko viņš runāja, izlikās ne vārda nedzirdam.
- Es izdarīju kaut ko ļoti sliktu, Ričard Meihjū, viņa skumji nočukstēja. Ļoti sliktu. Jo es gribēju būt ta, kas nogalina Briesmoni. Lai to izdarītu, man vajadzēja šķēpu. To pateikusi, viņa mēģināja pieslieties kājās. Ričards līdz šim nebija pamanījis, cik smags ir viņas ievainojums; tagad viņš nespēja aptvert, kādas sāpes plosās sievietes ķermenī. Viņas labā roka šļaugani nokarājās gar sāniem, un no ādas vienā vietā spiedās laukā balta kaula šķēpele. No sānā uzplēstās brūces pludoja asinis. Un viņas krūškurvis izskatījās nepareizs.
- Izbeidz, viņš nošņācās, bet velti. Paliec guļus!
Ar kreiso roku viņa izrāva nazi, kas bija aizbāzts aiz jostas, ielika to labajā rokā un aplocīja nejūtīgos pirkstus ap spalu. Esmu darījusi sliktu, viņa atkārtoja, un nu es gribu to labot.
To pateikusi, viņa sāka dungot. Viņa iedungojās te augstā, te zemā balsī, līdz atrada skaņu, kas lika sienām, tuneļiem un visai telpai to atbalsot; viņa dungoja, līdz šķita, ka viss labirints atsaucas un piebalso. Un tad, iekampusi gaisu saplosītajā krūšu kurvī, viņa iekliedzās: Ei tu, milzeni! Kur tu esi? Atbildes nebija. Ne skaņas, tikai dobja ūdens pakšķēšana. Pat odi bija apklusuši.
- Varbūt, ka tas… ir aizgājis, Ričards ieteicās, sagrābdams šķēpu tik cieši, ka rokas sāka sāpēt.
- Šaubos, rnarķīz nomurmināja.
- Nāc nu šurp, izdzimteni! Medniece kliedza. Tev ir bail?
Ejā viņiem priekšā atskanēja dobja aurošana, un no tumsas iznira
Briesmonis. Tas uzbruka vēlreiz. Šoreiz kļūdīties nedrīkstēja. Deja, Medniece čurkstēja. Deja vēl nav beigusies.
Un, kad Briesmonis tuvojās Medniecei ar zemu pieliektiem ragiem, viņa iesaucās: Tagad, Ričard! Dur! No lejas un augšup! Nu! T; ii i viņu skāra briesmoņa rags, un Mednieces sauciens pārtapa bezvārdu kliedzienā.
Ričards redzēja, ka Briesmonis parādās no tumsas un nonāk luktura mestajā gaismas lokā. Tas notika loti lēni. Kā sapnī. Kā visos viņa sapņos. Briesmonis bija pienācis tik tuvu, ka varēja just viņa ķermeņa dzīvniecisko smaku mēslu un asiņu sajaukumu, tik tuvu, ka bija jūtams zvēra siltums. Ričards no visa spēka trieca šķēpu Briesmonim sānos. Šķēps iegrima nezvēra miesā.
Atskanēja naida, dusmu un sāpju pilns rēciens. Tad iestājās klusums.
Viņš dzirdēja asins dunoņu ausīs un ūdens pilēšanu no mūra. Atsāka sīkt odi. Ričards attapa, ka joprojām stingri tur šķēpu, lai arī tā gals jau iestidzis dziji nekustīgā Briesmoņa miesā. Viņš palaida šķēpu vaļā un apgāja apkārt Briesmonim, meklēdams Mednieci. Viņa bija palikusi nezvēram apakšā. Ričards nosprieda, ka, ja Mednieci no Briesmoņa apakšas mēģinātu izvilkt, viņa, visticamāk, nomirtu, tādēļ Ričards no visa spēka atspiedās pret beigtā nezvēra sāniem un mēģināja to novelt nost. Tas bija tāpat kā mēģināt pastumt Sērmena tanku, bet beigu beigās Ričardam tomēr izdevās to daļēji novelt nost no Mednieces.
Viņa gulēja uz muguras un stingi vērās augšup tumsā. Acis bija vaļā, bet Ričards nez kāpēc zināja, ka tās neredz itin neko. Medniec? viņš ierunājās.
Es joprojām esmu šeit, Ričard Meihjū. Viņas balss šķita atdalījusies no ķermeņa. Medniece nemēģināja meklēt Ričardu ar acīm, tās pat nepakustējās. Vai tas ir pagalam?
- Es tā domāju. Nekustas.
Un tad viņa iesmējās; tie bija dīvaini smiekli it kā viņa nupat būtu izdzirdējusi vissmieklīgāko joku, kādu medniekam jelkad nācies dzirdēt. Un starp smieklu spazmām un žļerkstošā, plosošā klepus lēkmēm, kas viņus pa brīdim pārtrauca, Medniece pastāstīja joku arī Ričardam. Tu nogalināji Briesmoni, viņa teica. Tātad tagad tu esi varenākais mednieks Apakšlondonā. Tu esi Karotājs… — Te viņa mitējās smieties. — Es nejūtu savas rokas. Paņem manu labo roku. Ričards pabāza roku zem Briesmoņa sāniem un cieši saņēma Mednieces vēsos pirkstus. Tie piepeši likās ļoti mazi. Vai man rokā ir nazis? viņa nočukstēja.
Jā. Ričards sataustīja nazi tas bija auksts un lipīgs.
- Ņem to. Viņš tagad ir tavs.
- Es negribu tavu…
- Ņem viņu. Viņš atlocīja pirkstus un paņēma nazi. Tagad viņš pieder tev, Medniece čukstus sacīja. Viņas sejā kustējās vienīgi lūpas. Acis satumsa. Viņš vienmēr mani sargājis. Notīri no viņa manas asinis, labi?… lai asmens nesarūsē… mednieks vienmēr rūpējas par saviem ieročiem. Viņa iekampa gaisu. Un tagad… pieskaries Briesmoņa asinīm… pieliec tās pie acīm… un mēles.
Ričards nebija drošs, ka nav pārklausījies; viņš vairs neticēja savām ausīm. Ko?
Ričards nebija pamanījis marķīzu pienākam, bet tagad viņa balss skanēja tieši ausī. Dari tā, Ričard. Tā vajag. Tas palīdzēs izkļūt cauri labirintam. Klausi viņu.
Ričards pielika roku pie šķēpa un brauca pār to ar pirkstiem tik tālu, līdz pieskārās Briesmoņa ādai un siltajam, lipīgajām asinīm. Juzdamies pagalam muļķīgi, viņš pielika slapjo roku pie mēles un pagaršoja briesmoņa sāļās asinis: un, kā par brīnumu, viņam nekļuva pretīgi. Garša bija pilnīgi dabiska kā okeāna ūdens sāļums. Viņš pielika asiņainos pirkstus pie acīm asinis šķita kodīgas kā sviedri.
- Darīts, viņš pavēstīja Medniecei.
- Tas labi, viņa nočukstēja un vairāk neko neteica.
Marķīzs pastiepa roku un aizvēra viņai acis. Ričards krekla malā noslaucīja Mednieces nazi. Tā viņa bija likusi. Vismaz nebija jādomā.