- Tagad kustamies, marķīzs teica un piecelās kājās.
- Mēs nevaram viņu te vienkārši atstāt.
- Varam. Pēc līķa atnāksim vēlāk.
Ričards no visa spēka trina asmeni pret kreklu. Viņš raudāja, pats to ncjuzdams. Un ko tad, ja nav nekāda vēlāk?
- Tādā gadījumā atliek cerēt, ka mūsu mirstīgās atliekas kādam noderēs. Tai skaitā lēdijas Doras. Viņa jau noteikti ir piekususi, mūs gaidīdama. Ričards nodūra acis. Viņš notīrīja pēdējo Mednieces asiņu pilīti no naža un aizbāza to sev aiz jostas. Tad viņš pamāja ar galvu. Pasteidzies, de Karabass mudināja. — Es nākšu, cik ātri vien spēšu.
Ričards nopūtās un metās skriet.
Var jau būt, ka viņam palīdzēja Briesmoņa asinis. Cita izskaidrojuma katra ziņā nebija. Lai kas to būtu izraisījis, Ričards tagad skrēja cauri labirintam neapstādamies labirints vairs nešķita nekas noslēpumains un svešs. Tagad viņš zināja katru pagriezienu, katru taku, aleju, sānielu un tuneli. Viņš skrēja, klupdams un krizdams, bet nelikās par kritieniem ne zinis; viņš auļoja, lai ari spēki sen bija zuduši, un dzirdēja asinis deniņos dunam. Viņam galvā skanēja arī kāda vārsma dzejoļa vārdi pieskaņojās soļu ritmam. Ričards to reiz bērnībā bija dzirdējis.
Sī ir tā nakts, šī lielā nakts,
Kas visas naktis kopā sien.
Plīv uguns liesma, sveces dakts,
Un dvēsele pie Dieva skrien.
Šie vārdi pinās viņam pa galvu un neatstājās tā bija sēru dziesma. Plīv uguns liesma, sveces dakts…
Labirinta galā bija stāva granīta klints, un tajā bija ierīkotas augstas koka divviru durvis. Vienā durvju puse karājās ovāls spogulis. Durvis bija aizslēgtas. Ričards pieskārās kokam durvis paklausīja viņa pirkstiem un klusi atvērās.
Ričards devās iekšā.
Septiņpadsmitā nodaļa
ričards soļoja pa gaiteni, ko no abām pusēm izgaismoja sveces. Izgājis cauri velvētajam gaitenim, viņš nonāca Lielajā zālē. Ričardam šī telpa bija pazīstama astoņstura formā izvietotās kolonnas, kas balsta akmens griestus, milzīgās dzelzī un akmenī darinātās durvis, lielais koka galds un sveces: te viņi bija dzēruši Izlingtona vīnu.
Dora ar izplestām rokām bija pieķēdēta starp divām kolonnām blakus krama un sudraba durvīm. Ričardam ienākot, Dora uz viņu paskatījās platām, baiļu pilnām laumiņas acīm. Eņģelis Izlingtons stāvēja Dorai blakus un uzsmaidīja Ričardam, kad viņš ienāca telpā. Tieši tas bija visstindzinošākais eņģeļa līdzjūtīgais, mīļais smaids.
Nāc iekšā, Ričard Meihjū, nāc iekšā, aicināja eņģelis Izlingtons. Apžēliņ! Tu nu gan izskaties drausmīgi. Viņš izklausījās patiesi norūpējies. Ričards samulsis apstājās. Lūdzu, lūdzu, eņģelis, mādams ar baltu roku, aicināja viņu nākt dziļāk. Domāju, ka visi esam pazīstami. Tu, protams, pazīsti lēdiju Doru un arī manus biedrus misteru Krupu un misteru Vandemāru. Ričards pagriezās.
Krups un Vandemārs stāvēja viņam katrs pie sava sāna. Misters Vandemārs viņam uzsmaidīja. Misters Krups ne. Es cerēju, ka tu parādīsies, — eņģelis turpināja. Tad viņš pielieca galvu iesāņus un vaicāja: —Jā, starp citu, kur ir Medniece?
— Viņa ir mirusi, Ričards atbildēja. Viņš dzirdēja, kā Dorai aizraujas elpa.
— Ak, vai. Nabadzīte, Izlingtons skumji novilka un pašūpoja galvu, acīmredzami apcerēdams bezjēdzīgo cilvēka nāvi un mirstīgo ļaužu likteņa nežēlību, kas viņus pakļauj piedzimšanai, ciešanām un nāvei.
— Ko nu tur daudz, — misters Krups dzīvespriecīgi ierunājās. Nevar taču uztaisīt omleti, nenoslaktējot pāris ļautiņu.
Ričards centās cik vien iespējams nepievērst viņiem uzmanību. Dora? Vai ar tevi viss kārtībā?
— Tiktāl jā. Vairāk vai mazāk. Viņai bija liels zilums uz vaiga un pietūkuši apakšlūpa.
Diemžēl jāatzīst, sacīja eņģelis Izlingtons, ka mis Dora kļuva mazliet ietiepīga. Mēs tieši pirmīt runājām par to, ka misters Krups un misters Vandemārs… — viņš aprāvās. Eņģelim acīmredzami riebās tādas lietas sacīt.
— Viņu spīdzināja, — izpalīdzīgi ierosināja misters Vandemārs.
— Mēs taču, — stāstījumu turpināja misters Krups, esam tautu tautās slaveni spīdzināšanas mākslu meistari.
— Mēs mākam nodarīt sāpes, skaidrības labad piebilda misters Vandemārs.
Tad eņģelis turpināja runāt, it kā nevienu no iepriekšējām piebildēm nebūtu dzirdējis. Runādams viņš nenovērsa acis no Ričarda. Taču mis Dora nerada tāda cilvēka iespaidu, kurš grasī tos viegli un ātri mainīt savus uzskatus.
— Dodiet tikai mums laiku, misters Krups ieteicās. Gan mēs viņu salauzīsim.
— Mazos, slapjos gabaliņos, — piebilda misters Vandemārs.
Izlingtons pašūpoja galvu un iecietīgi pasmaidīja par šo entuziasma izpausmi. — Nav laika, viņš teica Ričardam. Nav laika. Toties mis Dora atstāj tāda cilvēka iespaidu, kurš darītu visu, lai pārtrauktu sava mirstīgā drauga, tāda ka tu, Ričard, mokas, ja viņš tādas ciestu… — Pēc šiem Izlingtona vārdiem misters Krups iesita Ričardam pa vēderu manīga dunka vārīgā vietā, un Ričards sarāvās čokurā. Viņš juta uz skausta mistera Vandemāra ķetnu, kas viņu atkal uzrāva stāvus.
Bet tas ir nepareizi, Dora noteica.
Izlingtons izskatījās apjucis. Nepareizi? viņš mulsi un domīgi vaicāja.
Misters Krups pierāva Ričarda seju cieši pie savējās un pasmaidīja savu kapsētas smaidu. Viņš jau ir aizgājis tik tālu no pareizības un nepareizības robežām, ka nespētu tās saskatīt pat ne ar teleskopu visskaidrākajās debesīs, viņš paziņoja. Vai atstāt tev to godu, mister Vandemār?
Misters Vandemārs satvēra Ričarda kreiso plaukstu savējā. Viņš satvēra Ričarda mazo pirkstiņu, saspieda to ar saviem lielajiem pirkstiem un licca to atpakaļ, līdz tas pārlūza. Ričards iekliedzās.
Eņģelis lēni pagriezās. Viņš šķita tāds kā iztrūcināts. Izlingtons samirkšķināja pērļu pelēkās acis. Tur laukā ir vēl kāds. Mister Krup? Vietā, kur bija stāvējis misters Krups, tumši no viļņoja gaiss, un viņa tur vairs nebija.
Marķīzs de Karabass picplaka pie sarkanā granīta klints sienas un vērīgi aplūkoja Izlingtona nama ozolkoka durvis. Pa galvu viņam jaucās dažnedažādi plāni un iespējas, taču viņš tos vienu pēc otra atzina par nederīgiem. Marķīzam bija licies, ka viņš zinās, kā rīkoties, kad būs nonācis šajā vietā, taču tagad nācās ar nepatiku atzīt, ka viņam par to nav ne jausmas. Nebija vairs nevienas paroles, ko nosaukt, nevienas sviras, ko paraut, vai pogas, ko nospiest; viņš pētīja durvis un prātoja, vai tās tiek apsargātas un vai eņģelis uzreiz pamanītu, ja tās tiktu atvērtas. Noteikti jābūt kādam vienkāršam risinājumam, kas viņam paslīdējis garām; rūpīgi visu apsverot, tas noteikti ienāktu prātā. Lai nu kā, viņš bija tas, kam lemts radīt pārsteigumu, ši doma marķīzu nedaudz iepriecināja.
Tā tas bija lidz brīdim, kad viņš juta pie kakla pieduramies vēsu dunča galu un izdzirdēja mistera Krupa lipīgo balsi tieši pie auss. Es jau tevi šodien vienreiz nogalināju, balss sacīja. Ir nu gan neiedomājama stūrgalvība!
Ričarda rokas bija iekaltas važās un pieķēdētas pie dzelzs kolonnām. Misters Krups atgriezās, bakstīdams marķīzu ar nazi. Eņģelis uzmeta marķīzam sarūgtinājuma pilnu skatienu un viegli pašūpoja skaisto galvu. Jūs teicāt, ka viņš ir miris, eņģelis sacīja.
Viņš ir, — misters Vandemārs attrauca.
Bija, misters Krups izlaboja.
Eņģeļa balss bija gandrīz tikpat maiga un rūpju pilna ka iepriekš. Man netiks melots, viņš paziņoja.