— Mēs nemelojam, misters Krups aizvainots iebilda.
— Melojam gan, Vandemārs noteica.
Misters Krups uztraukumā izbrauca ar netīro roku caur taukainajiem, rudajiem matiem. Vispār mēs melojam. Bet ne šoreiz.
Sāpes Ričarda rokā nemaz negrasījās pierimt. Ka tu vari tā rīkoties? — viņš nikni vaicāja. Tu taču esi eņģelis.
— Ko es tev teicu, Ričard? marķīzs sausi noprasīja.
Ričards mirkli padomāja. — Tu teici, ka arī Lucifers bija eņģelis.
Izlingtons augstprātīgi pasmaidīja. Lucifers? viņš pārvaicāja. Lucifers bija stulbenis. Viņš nodeva kungu un pavēlnieku par galīgiem niekiem.
Marķīzs pasmīnēja. — Toties tu nodevi kungu un pavēlnieku par diviem slepkavām un istabu ar svecēm?
Eņģelis aplaizīja lūpas. Viņi teica, ka ta es tiekot sodīts par Atlantīclu. Es atbildēju, ka neko tur nevarēju darīt. Visa tā lieta bija vienkārši… viņš bridi minstinājās, kā meklēdams īsto vārdu, un tad nožēlas pilnā balsī teica: neveiksmīga.
- Un bojā aizgāja miljoniem cilvēku, Dora piebilda.
Izlingtons salika rokas uz krūtīm; izskatījās, it kā viņš pozētu
Ziemassvētku kartiņai. Tā mēdz notikt, — viņš prātīgi paskaidroja.
- Protams, protams, marķīzs sacīja maigā balsī, visu ironiju iemiesodams vārdos. Katru dienu nogrimst pa pilsētai. Un tev ar to nebija nekāda sakara, vai ne?
Šķita, ka tobrīd vaļā palaists kaut kas tumšs, negants, visu noārdošs, traks un ļaunuma pārpilns, un, lai gan pēdējā laikā baiļpilnu brīžu nebija trūcis, nupat notiekošais bija pats baisākais, ko Ričardam nācies pieredzēt. Eņģeļa skaistā seja sašķobījās; acīm zibeņojot, viņš iekliedzās paštaisnā un nesatricināmas pārliecības pilnā balsī: Viņi to bija pelnījuši!
Kādu bridi valdīja klusums. Tad eņģelis nolieca galvu, nopūtās, atkal izslējās un ļoti klusā, nožēlas pilnā balsī sacīja: Vienu no tām lietām. Tad viņš norādīja uz marķīzu un teica: Pieķēdējiet viņu.
Krups un Vandemārs aplika marķīzam roku dzelžus un kārtīgi pieķēdēja viņu starp kolonnām blakus Ričardam. Eņģelis atkal bija pievērsies Dorai. Viņš piegāja viņai klāt, izstiepa roku un, ar plaukstu pacēlis augšup meitenes zodu, ielūkojās viņai acīs. Tava ģimene, — viņš maigā balsī sacīja. Tu nāc ļoti neparastas ģimenes. Visai ievērojamas.
- Tad kāpēc tev vajadzēja mūs visus nogalināt?
- Ne jau visus, viņš teica. Ričards nodomāja, ka viņš runā par Doru, bet tad eņģelis sacīja: — Nevarēja tik droši zināt, ka tu visu paveiksi tik labi, kā paveici… Izlingtons atlaida viņas žokli un ar garajiem, baltajiem pirkstiem pārbrauca meitenes vaigiem. Tava ģimene var atvērt durvis. Radīt durvis tur, kur tādu nekad nav bijis. Atslēgt aizslēgtās durvis un atdarīt tās, ko atvērt nemaz nav paredzēts. -
Eņģeļa pirksti virzījās lejup pa Doras kaklu, it kā glāstīdami, un roka sakļāvās ap atslēgu, kas karājās Dorai kaklā. — Kad mani šeit iespundēja, viņi uztaisīja durvis manam cietumam. Atslēgu viņi noglabāja tepat. Izmeklēts spīdzināšanas veids. Eņģelis viegli parāva ķēdi, un no Doras kokvilnas, zīda un mežģīņu kārtu apakšas iznira spoža sudraba atslēga. Izlingtons pārskrēja atslēgai ar pirkstiem, it kā cenšoties sataustīt tās slēptākās vietas.
Piepeši Ričards saprata. Melnie mūki glabāja atslēgu no tevis, — viņš sacīja.
Izlingtons palaida atslēgu vaļā. Dora bija pieķēdēta blakus melna krama un nosūbējuša sudraba durvīm. Eņģelis piegāja pie tām un pielika durvīm plaukstu, kas uz melnā fona izskatījās vēl baltāka. No manis gan, Izlingtons apstiprināja. — Ir atslēga. Durvis. Un durvju atvērējs. Šiem trim ir jābūt kopā. Redzi, cik izsmalcināts ir šis joks. Bija nolemts, ka tad, kad es, viņuprāt, būšu pelnījis apžēlošanu un brīvību, viņi sūtīs atvērēju un iedos man atslēgu. Es gluži vienkārši izlēmu ņemt šo lietu savās rokās un atstāt šīs telpas mazliet agrāk.
Viņš atkal pagriezās pret Doru. Vēlreiz noglāstīja atslēgu. Viņš satvēra to plaukstā un spēcīgi parāva ķēdi. Tā pārtrūka. Dora saviebās sāpēs. Es vispirms apspriedos ar tavu tēvu, Dora, eņģelis turpināja. Viņš bija norūpējies par Apakšzemi. Gribēja apvienot Apakšlondonu, apvienot lēņus un muižas, un varbūt pat nodibināt kaut kādus sakarus ar Augšlondonu. Es apsolīju viņam palīdzēt ar noteikumu, ka viņš palīdzēs man. Tad es viņam darīju zināmu, kāda palīdzība man būtu vajadzīga, un viņš mani izsmēja. — Eņģelis atkārtoja pēdējos vārdus, it kā arvien nespētu tiem noticēt. Viņš. Mani. Izsmēja.
Dora papurināja galvu. Tu viņu nogalināji tāpēc, ka viņš nepiekāpās?
Es viņu nenogalināju, eņģelis pieklājīgi izlaboja. Es panācu, ka viņu nogalina.
Bet viņš man teica, ka uz tevi varot paļauties. Savā dienasgrāmatā. Sacīja, lai es nākot šurp.
Misters Krups iespurdzās. Tas nebija viņš, — Krups sacīja. Kur nu. Tie bijām mēs. Ko viņš patiesībā sacīja, mister Vandemār?
Dora, bērniņ, piesargies no Izlingtona, misters Vandemārs sacīja Doras tēva balsī. Atdarinājums bija nevainojams. Šķiet, ka viņš to visu ir sarīkojis. Viņš ir bīstams, Dora uzmanies no viņa…
Izlingtons noglaudīja Dorai vaigu ar atslēgas malu. Nodomāju, ka mana versija tevi mazliet pasteidzinās.
- Mēs paņēmām dienasgrāmatu, misters Krups paskaidroja. Pielabojām šo to un aiznesām atpakaļ.
- Kurp ved tās durvis? Ričards kliegšus vaicāja.
- Uz mājām, eņģelis atbildēja.
- Uz paradīzi?
Izlingtons neko neteica, vien pasmaidīja.
- Un tev liekas, ka viņi neko nepamanīs? marķīzs ņirdza. Tikai nodomās: re, vēl viens atnācis, ņem tik arfu rokā un dragā «Ozianna!»?
Izlingtona pelēkās acis spoži mirdzēja.
- Man nav vajadzīgas lišķīgas slavas dziesmas, pieglaimīgas himnas un pašapmierinātas lūgšanas, viņš sacīja. Man tāpat pietiek, ko darīt.
Nu, tagad tev ir ari atslēga, Dora sacīja.
- Un man esi tu, eņģelis atbildēja. Tu esi atvērēja. Bez tevis no atslēgas nav nekādas jēgas. Tev ir jāatver durvis.
Tu nogalināji viņas ģimeni, Ričards teica. Tu vajāji viņu pa visu Apakšlondonu. Un tagad tu gribi, lai viņa atver durvis, lai tu vari pašrocīgi ieņemt paradīzi? Tu nudien neesi nekāds lielais cilvēku pazinējs. Viņa nemūžam to nedarīs.
Eņģelis pievērsa viņam acis, kas vecākas par Piena Ceļu. Ak, vai! viņš noteica un aizgriezās, it ka viņam nebūtu pa spēkam skatīt to netīkamo ainu, kādai tūdaļ bija jāseko.
- Paspīdzini viņu vēl mazliet, mister Vandemār, misters Krups sacīja. Nogriez viņam ausi.
Misters Vandemārs pacēla roku. Tajā nekā nebija. Viņš gandrīz nemanāmi to pakustināja, un piepeši rokā bija nazis. Teicu, ka tu vienreiz dabūsi pagaršot pats savas aknas, viņš sacīja Ričardam. — Šodien būs tava laimīgā diena. Misters Vandemārs viegli pabāza naža spalu Ričardam zem auss ļipiņas. Ričards nejuta sāpes varbūt tāpēc, ka šodien bija jutis pārlieku daudz, varbūt tāpēc, ka nazis bija (ik ļoti ass, ka nesāpēja. Ričards vien manīja no auss uz kaklu pilam siltas asinis. Dora bija pievērsusi viņam skatienu; Ričards redzēja tikai sīko laumas sejiņu un milzīgās opālkrāsas acis. Viņš mēģināja domās ar viņu sarunāties. Saņemies. Neļauj viņiem sevi piespiest. Man nekas nenoliks. Tad misters Vandemārs mazliet stiprāk piespieda nazi, un Ričardam izlauzās kliedziens. Viņš centās panākt, lai sāpes neatspoguļotos sejā, taču nākamais naža grūdiens lika viņam saviebties un ieauroties.