- Apturi viņus, Dora teica. Es atvēršu durvis.
Izlingtons pamāja ar roku, un misters Vandemārs, žēli nopūzdamies, nolika nazi nost. Asinis plūda Ričardam pa kaklu un satecēja iedobītē pie atslēgas kaula. Misters Krups piegāja pie Doras un atbrīvoja viņas labo roku no važām. Tā nu viņa stāvēja starp kolonnām un berzēja notirpušo roku. Viņa aizvien bija pieķēdēta no kreisās puses, taču ieguvusi zināmu kustības brīvību. Dora pastiepa roku pēc atslēgas. Atceries, sacīja Izlingtons, ka pie manis ir tavi draugi.
Dora veltīja Izlingtonam nicinājuma pilnu skatienu viņa bija lorda Portika vecākā meita, un tas izpaudās ikkatrā viņas žestā un izteiksmē. — Padod atslēgu, meitene noteica. Eņģelis viņai to iedeva.
- Dora! Ričards sauca, nedari to! Nepalaid viņu brīvībā. Mēs neesam svarīgi.
- Patiesībā, sacīja marķīzs, cs esmu pat ļoti svarīgs. Taču man ir jāpiekrīt. Nedari to.
Dora palūkojās uz Ričardu un uz marķīzu, ar skatienu pakavējoties pie viņu važās saslēgtajām delnām un smagajām ķēdēm, kas apvītas melnajām dzelzs kolonnām. Viņa izskatījās ļoti neaizsargāta. Tad viņa pagriezās un gāja, cik vien ķēdes garums ļāva. Viņa nokļuva līdz melnajām krama un nosūbējuša sudraba durvīm. Atslēgas cauruma tajās nebija. Viņa piespieda durvīm labo plaukstu, aizvēra acis un ieklausījās, ko durvis saka: kur tās var atvērties, kā to labāk darīt; tad Dora sameklēja sevī tās vietas, kas prata sarunāties ar durvīm. Kad viņa atrāva roku, durvīs bija izveidojies atslēgas caurums. Pa to iespīdēja balta gaisma, asa kā lāzera stars tā ielauzās patumšajā telpā, ko apgaismoja tikai sveču liesmas.
Meitene iebāza sudraba atslēgu slēdzenē. Pēc kada mirkļa viņa to pagrieza. Kaut kas noklikšķēja, un pēc tam atskanēja tāda kā tāla zvanīšana; durvis pēkšņi ietvēra gaismas loks. Kad būšu aizgājis, eņģelis ļoti klusā, kaismīgā un laipnā balsī sacīja misteram Krupam un misteram Vandemāram, nogaliniet viņus, ar kādiem paņēmieniem vien vēlaties. To sacījis, viņš pagriezās pret durvīm, ko Dora tobrīd ar lielām pūlēm vēra vaļā: durvis vērās tik lēni, it kā otrā pusē tās cīnītos ar pamatīgu pretestību. Meitene svīda.
Jūsu darba devējs dodas prom, marķīzs sacīja misteram Krupam. Ceru, ka viņš jums pienācīgi samaksāja.
Krups pablcnza uz marķīzu. Ko? — viņš pārjautāja.
Nu, kā lai to pasaka, Ričards turpināja, īsti nesaprazdams, ko marķīzs grib panākt, bet vēlēdamies spēlēt līdzi, jūs taču necerat viņu vel kādreiz ieraudzīt, vai ne?
Misters Vandemārs pamirkšķināja acis lēni kā pirmais fotoaparāts un vaicāja: Ko?
Misters Krups pakasīja zodu. Topošajiem līķiem, šķiet, būs taisnība, viņš sacīja misteram Vandemāram. Krups piegāja pie eņģeļa, kurš, sakrustojis rokas uz krūtīm, stāvēja ar seju pret durvīm. Ser? Vai nebūtu prātīgāk norēķināties ar mums tagad, pirms uzsākat jaunu ceļojumu posmu?
Eņģelis pagriezās un paskatījās uz Krupu tā, it kā viņš būtu niecīgāks par pēdējo dubļu pikuci. Tad tas atkal aizgriezās. Ričards mēģināja uzminēt, ko viņš tobrīd apcer. Tam pašlaik nav nekādas nozīmes, eņģelis teica. Drīz jūsu riebīgie prātiņi dabūs visu iespējamo atlīdzību, kādu vien varējuši iedomāties. Tad, kad es būšu sēdies savā tronī.
- Aizrijāties, ko? Ričards vaicāja.
- Neciešu aizrīties, misters Vandemārs sacīja. Pec tam moka šausmīgas atraugas.
Misters Krups pameta misteram Vandemāram ar pirkstu. Viņš grasās mūs piečakarēt, viņš teica. Nemaz nedomā piekrāpt misteru Krupu un misteru Vandemāru, draudziņ. Esam raduši dabūt savu samaksu.
Misters Vandemārs nostājās blakus misteram Krupam. Pilnā apmērā, viņš piemetināja.
- Ar uzviju, norēja misters Krups.
- Un gaļas āķiem, piebilda misters Vandemārs.
- No debesīm? viņiem aiz muguras iesaucās Ričarda balss. Misters Krups un misters Vandemārs piegāja pie domās iegrimušā eņģeļa. Ei! izsaucās misters Krups.
Dora saņēma spēkus un atgrūda melnās durvis līdz galam vaļā. Skats, kas aiz tām pavērās, apžilbināja acis teju līdz aklumam: tur virpuļoja gaismu un krāsu straume. Ričards samiedza acis un pagrieza galvu sāņus, slēpdamies no neizturami spilgta ugunssārtuma un asiņaini tumšsarkanā starojuma. Vai tad tā izskatās debesīs? Vairāk gan piestāvētu ellei.
Un tad viņš sajuta vēju.
Viņam garām aizlidoja svece un pazuda durvīs. Tai sekoja vēl viena. Nākamajā mirkli gaiss bija pārpilns lidojošu sveču, kas griezās un virpuļoja uz gaismas pusi. Šķita, ka visu, kas telpā atrodas, gaisa straume velk uz durvju pusi. Nē, tornēr tas bija kas vairak nekā vējš. Ričards to saprata. Viņa važās saistītās rokas sāka smelgt, it ka tām pēkšņi nāktos noturēt divreiz lielāku svaru nekā iepriekš. Pēkšņi mainījās arī skatupunkts. Pa durvīm piepeši pavērās skats uz leju. Tas nebija tikai vējš, kas rāva visu laukā pa durvīm. Tā bija gravitācija. Tas, kas bija šķitis vējš, bija tikai telpā esošais gaiss, kas nu tika izsūkts pa durvīm. Ričards domāja par to, kas atrodas otrpus durvīm vai tur redzama kādas zvaigznes virsma vai melna cauruma pati mala, vai kaut kas, ko viņš nemaz nespēja iedomāties.
Izlingtons izmisīgi pieķērās dzelzs kolonnai durvju ailes malā. Tās nav debesis, — viņš auroja, pelēkajām acīm zibeņojot un siekalām šķīstot pār gludajām lūpām. Tu, sīkā, trakā ragana! Ko tu esi izdarījusi?
Dora bija tik stipri pieķērusies ķēdei, kas viņu saistīja pie kolonnas, ka pirkstu kauliņi bija kļuvuši balti. Viņas acis staroja uzvaras priekā. Misters Vandemārs bija pieķēries galda kājai, savukārt, misters Krups bija pieķēries misteram Vandemāram. Tā nebija īstā atslēga, Dora triumfēdama paziņoja, cenzdamās pārkliegt vēja aurus. Tas bija atslēgas dublikāts, ko tirgū izkala kalējs.
- Bet tā taču spēja atvērt durvis! kliedza eņģelis.
— Nē, ledainā balsī atteica meitene ar opālkrāsas acīm. Durvis atvēru es. Saņēmu spēkus un viena pati atvēru tās durvis.
Eņģeļa sejā vairs nebija ne vismazāko maiguma vai līdzcietības pēdu. Tā bija atklāta naida pilna un auksta. Es tevi nogalināšu, viņš teica.
Tāpat, kā tu nogalināji manu ģimeni? Nē, es domāju, ka tu nevienu vairs nenogalināsi.
Eņģelis karājās gaisa straumē, deviņdesmit grādu leņķī pret kolonnu, pie kuras bija pieķēries baltiem pirkstiem; viņa kājas jau atradās otrpus durvīm. Viņš izskatījās reizē smieklīgs un šausmīgs. Eņģelis aplaizīja lūpas. Izbeidz, viņš lūdzās. Aizver durvis. Es pateikšu, kur ir tava māsa… Viņa aizvien vēl ir dzīva…
Dora saviebās.
Izlingtons izlidoja pa durvīm sīks, vēja raustīts stāvs iekūleņoja žilbinošajā virpuli. Vilkme kļuva arvien spēcīgāka. Ričards domās lūdzās, kaut ķēdes un rokudzelži viņu noturētu: viņš juta, ka ķermeni velk uz durvju pusi, un ar acs kaktiņu manīja, ka marķīzs raustās savās ķēdēs kā lelle, kas tiek sūkta iekšā putekļsūcēja.
Galds, kam pie kājas cieši turējās misters Vandemārs, lidojot iestrēga durvīs. Misters Krups un misters Vandemārs kūļājās ārpusē. Misters Krups, kurš bija iekrampējies mistera Vandemāra garās žaketes stērbelē, saņēma spēkus un sāka sprīdi pa sprīdim rāpties augšā pa biedra muguru. Galds nočīkstēja. Misters Krups paskatījās uz Doru un pasmaidīja savu lapsas smaidu. Es nogalināju tavu ģimeni, viņš sacīja. Nevis viņš. Un tagad cs… galu galā… pabeigšu to, ko esmu…
Tajā brīdī mistera Vandemāra tumšā uzvalka audums neizturēja. Misters Krups bļaudams tirinājās tukšumā, ieķerics garā, atplīsušā auduma strēmelē. Misters Vandemārs noraudzījās, kā misters Krups aizlido. Tad viņš arī paskatījās uz Doru, taču viņa skatienā nebija draudu. Viņš tikai paraustīja plecus, cik nu izteiksmīgi to var izdarīt, ar abām rokām turoties pie galda kājas kā pēdējā glābiņa, un maigā balsī noteica: Atā, atā! — Tad palaida galda kāju vaļā.