Klusēdams viņš izlidoja pa durvīm un gāzās pakaļ vēl nedaudz samanamajam misteram Krupam. Arī mistera Vandemāra siluets uz spozmes fona kļuva arvien mazāks un mazāks. Drīz abi silueti saplūda kopa un kļuva par sīku, melnu kukurzni verdošā purpura un balti oranžās gaismas jūrā. Pēc neilga brīža pazuda arī melnais kukurznis. Labi, ka ltopā, Ričards nodomāja. Viņi, galu galā, bija komanda.
Elpot kļuva aizvien grūtāk. Ričardam reiba galva. Durvīs iestrēgušais galds pārlūza un tika izrauts laukā. Vaļā atsprāga viena no Ričarda važām, un labā roka brīvi plandījās gaisā. Viņš no visa spēka pieķērās ķēdei, kam bija pieslēgta kreisā roka, un atviegloti nodomāja, ka lauztais pirksts pieder rokai, kas vēl iekalta važās; tik un ta pa kreiso roku joņoja sarkanzilas sāpju liesmas. Viņš it kā no tāluma dzirdēja savus kliedzienus.
Ričardam trūka elpas. Gar acīm šķīda balti gaismas rimbuļi. Viņš juta, kā ķēde sāk pamazām padoties…
Troksnis, ar kādu aizkrita melnās durvis, piepildīja visu pasauli. Ričards ietriecās aukstajā dzelzs kolonnā un sabruka zemē. Iestājās klusums; lielajā pazemes zālē valdīja klusums un pilnīga tumsa. Ričards aizvēra acis tumsa nemainījās nemaz, un viņš atkal tās atvēra.
Klusumu pārtrauca marķīza balss, kas sausi noprasīja: — Kurp tad tu viņus īsti aizsūtīji?
Tad Ričards izdzirdēja meitenes balsi. Viņš zināja, ka tā pieder Dorai, taču balss izklausījās vēl jaunāka; šķita, ka tur runātu mazs bērns, laižoties miegā pēc garas un grūtas dienas. Es nezinu… tālu, tālu. Es tagad… esmu dikti… piekususi. Es…
Dora, marķīzs ieteicās. Saņemies vēl mazliet. Labi, ka viņš to pateica, nodomāja Ričards. Kādam vajadzēja kaut ko teikt, bet Ričards bija aizmirsis runāt. Tumsā atskanēja klikšķis, važām atsprāgstot vaļā; mirkli vēlāk bija dzirdams, kā krītot nožvadz ķēdes. Tad nošvirkstēja sērkociņš. Tika iedegta svece; šķita, ka arī tai trūkst gaisa, jo liesma bija maza un vāja. Plīv uguns liesma, sveces dakts, Ričards nodomāja, pats nesaprazdams, kāpēc.
Dora nedrošā solī piegāja pie marķīza. Vienā rokā viņa turēja sveci, otru izstiepa un pieskārās ķēdēm važas nokrita. Marķīzs berzēja notirpušās locītavas. Dora pienāca pie Ričarda un pielika roku viņa vienīgajai atlikušajai važai. Tā atvērās un nokrita. Dora nopūtās un apsēdās viņam blakus. Ričards izstiepa veselo roku, apņēma Doras galvu un pievilka viņu sev klāt. Viņš dungoja bezvārdu šūpuļdziesmu un auklēja meitēnu, viegli šūpodamies turp un atpakaļ. Tur, tukšajā eņģeļa zālē, bija ļoti, ļoti auksti, taču drīz viņus abus ieskāva bezsapņu miega siltums.
Marķīzs de Karabass nolūkojās guļošajos bērnos. Doma par miegu — par atgriešanos stāvokli, kas ir tik šausminoši līdzīgs nāvei, marķīzam likās baisāka nekā jelkad. Tomēr visbeidzot arī viņš palika elkoni zem galvas un aizvēra acis.
Un tad nebija vairs nekā.
Astoņpadsmitā nodaļa
Lēdija SERPENTiNA.kura pcc lēdijas Olimpijas bija vecākā no Septiņām māsām, soļoja cauri labirintam, kurā noslēdzās Daunstrīta. Viņa gāja ar augstu izslictu galvu, un Serpentīnas baltie ādas zābaki triecās cauri dumbram. Šis galu galā bija tālākais ceļš, kādā viņa pēdējā gadsimta laikā devusies. Viņas mājkalpotāja, no galvas līdz kājām tērpusies melnās ādas drēbēs, gāja pa priekšu tin nesa rokā ormaņa pajūga lampu. Divas līdzīgi ģērbtas Serpentīnas sievietes gāja viņai nopakaļ, turēdamās cicņpilnā attālumā.
Serpentīnas kleitas noskrandusī mežģīņu šlepe vilkās pa dubļiem, bet viņai neienāca prātā par to raizēties. Serpentīna ieraudzīja turpat priekšā kaut ko iespīdamies viņas luktura gaismā. Netālu no spožā priekšmeta bija jaušamas liela un smagnēja stāva aprises.
— Tur tie ir, viņa noteica.
Abas sievietes, kas bija gājušas Serpentīnai līdzās, dubļiem šļakstot zem kājām, aizsteidzās uz priekšu, un, kad viņas panāca mājkalpotāja ar silti dzeltās gaismas avotu rokā, neskaidrie apveidi pārtapa atsevišķās būtnēs un lietās. Gaisma bija atspīdējusi uz gara bronzas šķēpa
kāta. Mednieces mirušās miesas nedabīgā pozā, asiiju un dubļu putrā iemīcītas un stipri sakropļotas, gulēja uz muguras. Viņas kajas, savukārt, bija palikušas milzu mežakuilim līdzīga nezvēra līķim apakšā. Mednieces acis bija aizvērtas.
Serpentīnas sievietes izvilka mirušo no Briesmoņa apakšas un noguldīja to dubļos. Serpentina pati notupās dumbrā un ar vienu pirkstu maigi pārbrauca Mednieces aukstajam vaigam. Nonākusi pie Mednieces lūpām, ko sarecējušās asinis bija padarījušas melnas, viņa ļāva pirkstam mirkli tur pakavēties. Tad viņa piecēlās. Paņemiet šķēpu, Serpentina pavēlēja.
Viena no sievietēm pacēla Mednieces līķi; otra izvilka šķēpu no Briesmoņa miesām un uzlika ieroci sev plecā. Un tad visas četras sievietes pagriežas un klusā apakšzemes procesijā devās atpakaļ pa ceļu, pa kuru bija nākušas. Luktura gaisma apspīdēja Serpentīnas laika zoba sagrauzto un nogurušo vaigu; taču nekādas emocijas viņas seja nebija manāmas ne bēdas, ne prieks.
Deviņpadsmitā nodaļa
vēl labu bridi pēc pamošanas Ričards nespčja atcerēties, kas viņš tāds ir. Tā bija brīnišķīgi atbrīvojoša sajūta viņam piepeši bija ļauts būt, par ko vien iegribas, viņš varēja būt jebkas, izmēģināt jebkuru identitāti — viņš varēja būt vīrietis vai sieviete, žurka vai putns, briesmonis vai dievs. Tad atskanēja kaut kas līdzīgs šalkoņai; viņš pamodās pilnīgi, un pamostoties saprata, ka viņš ir Ričards Meihjū, lai kas tas būtu un lai ko tas arī nozīmētu. Viņu sauca Ričards Meihjū, un viņš nesaprata, kur atrodas.
Viņš juta sev pie vaiga piespiestu gludu linu audumu. Viņam sāpēja visas maliņas, dažas, piemēram, kreisās rokas mazais pirkstiņš, sāpēja īpaši nejauki.
Kāds stāvēja viņam blakus. Ričards dzirdēja otra telpā esošā cilvēka elpu un kluso, piesardzīgo rosīšanos viņam blakus. Ričards pacēla galvu, un atklāja vēl citas ļoti sāpīgas vietas. Vairākas no tām sāpēja gluži neciešami. Kaut kur attālu, cauri telpu telpām, varēja dzirdēt cilvēkus dziedam. Dziesma bija tik tāla un tik klusa, ka Ričardam šķita zemā, žūžojošā melodija pazudīs, tiklīdz viņš atvērs acis…
Viņš atvēra acis. Telpa bija maza un patumša. Viņš gulēja zemā gultā, un šalkoņu radīja cilvēks melnā mētelī ar kapuci, vīrs bija pagriezis Ričardam muguru un slaucīja grīdu ar neiederīgi košu spalvu putekļu slotiņu. Kur es esmu? Ričards noprasīja.
Melnais stāvs likko neizmeta no rokām putekļu slotiņu; viņš pagriezās, un Ričards ieraudzīja kalsnu un ļoti nervozu, brūnu seju. Vai jūs vēlētos padzerties? viens no Melnajiem mūkiem vaicaja tā, it kā viņam butu iemācīts, ka gadījumā, ja pacients pamostas, ir jāpajautā, vai viņš vēlētos padzerties; šķita, ka mūks ir šo jautājumu domās atkārtojis pēdējās četrdesmit minūtes, lai būtu pilnīgi drošs, ka to neaizmirsīs.
- Es… Ričards iesāka, un pēkšņi sajuta, ka ir mežonīgi izslāpis. Viņš piecēlās gultā sēdus. -Jā, es nudien gribētu padzerties. Liels paldies! Muks no apdauzītas metāla kannas ielēja apdauzītā dzelzs krūzītē ūdeni un padeva to Ričardam. Ričards dzēra lēnām, ļoti valdīdamies ncizkampt ūdeni vienā malkā. Ūdens bija kristāldzidrs un auksts un garšoja kā dimanti un ledus.