Ričards uzmeta skatu savām drēbēm. Tās nebija viņa drēbes. Viņš bija ietērpts garā talārā, tāclā pašā, ka Melnajiem mūkiem, tikai pelēka. Viņa mazais pirkstiņš bija nostiprināts ar šinu un cieši nosaitēts. Ričards pacēla roku pie auss; arī tā bija nosaitēta, un šķita, ka zem pārsēja to kā šujot dursta sīkas adatiņas. Jūs esat viens no Melnajiem mūkiem, Ričards ierunājās.
- Jā, ser.
- Kā es šeit nokļuvu? Kur ir mani draugi?
Mūks neko neteica, vien nervozi norādīja uz koridoru. Ričards izkāpa no gultas. Viņš pieskārās ķermenim zem pelēkā ietērpa — viņš bija kails. Rumpi un kājas no vienas vietas klāja zilganvioleti zilumi; šķita, ka tie apsmērēti ar kādu ziedi: smaržoja pēc klepus sīrupa un brūnināta sviesta. Labais celis bija apsaitēts. Ričards prātoja, kur gan varētu būt palikušas viņa drēbes. Pie gultas bija noliktas sandales; viņš tās uzvilka un izgāja gaitenī. Viņam pretī, ieķēries brāļa Kvēpa elkonī, nāca abats. Viņa neredzīgās acis kapuces ēnā mirdzēja pērļu pelēkas.
- Ak, tad esi pamodies, Ričard Meihjū, abats sacīja. Kā jūties?
Ričards saviebās. Mana roka…
Ieģipsējām tev pirkstu. Tas bija lauzts. Apziedām zilumus un brūces. Un tev vajadzēja labi atpūsties, ko mēs ari ļāvām.
Kur ir Dora? Un marķīzs? Kā mēs te nonācām?
- Es liku jūs šurp atvest, abats sacīja. Abi mūki turpināja iet uz priekšu, un Ričards gāja viņiem līdzi.
Un Medniece? — Ričards vaicāja. Vai jūs atnesāt viņas līķi?
Abats pakratīja galvu. Līķa nebija. Tikai Briesmonis.
Un, hmm, manas drēbes… Viņi bija nonākuši pie celles, kas līdzinājās tai, kurā Ričards bija pamodies. Dora sēdēja uz gultas malas un lasīja «Mensfildas parku», un Ričards skaidri zināja, ka brāļi par tā eksistenci savā bibliotēkā līdz šim pat nenojauta. Ari Dorai mugurā bija mūka tērps, kas viņai bija daudzkārt par lielu un izskatījās teju vai komiski. Viņiem ienākot, Dora pacēla acis no grāmatas. Sveiks, — viņa teica. Tu gulēji veselu mūžību. Kā jūties?
- Šķiet, ka labi. Un tu?
Viņa pasmaidīja. Diezcik pārliecinoši tas vis neizskatījās. — Drusku reibst galva, viņa atzina. Gaitenī atskanēja skaļa graboņa, un Ričards pagriezies ieraudzīja marķīzu de Karabasu, ko vecā, ļodzīgā ratiņkrēslā stūma milzīga auguma Melnais mūks. Ričards nevarēja vien nobrīnīties, kā marķīzs, šis trakulis un romantiķis, var pieciest, ka viņu vadā apkārt ratiņkrēslā. Marķīzs apveltīja viņus ar platu smaidu. Labvakar, draugi, viņš noteica.
- Tagad, kad nu jūs visi esat šeit sanākuši, abats sacīja, mums ir jāaprunājas.
Abats ieveda viņus lielā telpā, ko rūkdams piesildīja kamīns ar šķilu malku. Viņi nostājās ap galdu. Abats ar rokas mājienu aicināja visus apsēsties, un, sataustījis savu krēslu, apsēdās pats. Tad viņš palūdza brāli Kvēpu un brāli Lamentāciju (to, kurš bija stūmis marķīza ratiņus) atstāt telpu.
- Nu tad tā, abats iesāka. Pie lietas. Kur ir Izlingtons?
Dora paraustīja plecus. Tik tālu, cik vien varēju viņu aizsūtīt. Pusceļā cauri laikam un telpai.
- Ak tā, abats noteica. — Tas labi.
Kāpēc jūs mūs nebrīdinājāt no viņa? Ričards vaicāja.
Tas nebija mūsu pienākums.
Ričards nošņaukājās. Un ko tagad? viņš jautāja pārējiem.
Abats klusēja. Kā ko? Kā tu to domā? Dora jautāja.
Nu, tu gribēji atriebt savu ģimeni. Tas nu būtu izdarīts. Un visi lietā iesaistītie ir aizgādāti uz kādu nomaļu nekurienes nostūri. Es domāju viņi taču vairs nemēģinās tevi nogalināt, vai ne?
- Tuvākajā laikā ne, Dora nopietni atteica.
- Un tu? Ričards vaicāja marķīzam de Karabasam. Vai tu dabūji to, ko vēlējies?
Marķīzs palocīja galvu. Domāju gan. Mans parāds lordam Portikam ir pilnībā samaksāts, un lēdija Dora tagad man ir lielu pakalpojumu parādā.
Ričards paskatījās uz Doru. Viņa pamāja ar galvu. Un kā būs ar mani? viņš vaicāja.
- Skaidra lieta, Dora sacīja, — bez tevis mēs to nebūtu paveikuši.
- Nejau to es domāju. Kad jūs grasāties mani nogādāt mājās?
Marķīzs pacēla uzaci. Tu domā, ka viņa ir kaut kāds Ožas burvis? Mēs nevaram tevi nogādāt mājās. Šeit ir tavas mājas.
- Es mēģināju to pateikt tev jau iepriekš, Ričard, Dora sacīja.
- Tam ir jābūt iespējamam! Ričards iesaucās, un satraukumā gāza ar kreiso roku pa galdu. Viņš sadauzīja pirkstu, bet saglabāja mierīgu sejas izteiksmi. Viņš gan pateica «Au!», bet ļoti klusu, jo bija pieredzētas daudz briesmīgākas lietas.
- Kur ir atslēga? abats vaicāja.
Ričards pamāja ar galvai uz Doras pusi. — Pie tevis, viņš teica.
Dora papurināja savu laumiņas matu ērkuli. Pie manis tās nav, viņa sacīja Ričardam, kad mēs bijām tirgū, es to iebāzu tev kabatā. Tad, kad tu atnāci ar karija ēdieniem.
Ričards jau pavēra muti, lai kaut ko teiktu, bet tad to atkal aizvēra. Pēdīgi viņš sacīja: Tu gribi teikt, ka tobrīd, kad cs sacīju Krupam un Vandemāram, lai viņi mani pārmeklē, tā bija man kabatā? -Dora pamāja. Tad viņš atcerējās cieto nieciņu bikšu aizmugurējā kabatā, ko bija jutis, guļot zemē uz Daunstrītas; atcerējās, kā Dora uz bruņukuģa bija viņu apkampusi…
Abats pastiepa roku un ar brūnajiem, krunkainajiem pirkstiem paņēma no galda zvaniņu un pazvanīja. Parādījās brālis Kvēps. Atnes man Karotāja drēbes! viņš lūdza.
Kvēps palocīja galvu un aizgāja.
— Es neesmu karotājs, Ričards iebilda.
Abats viegli pasmaidīja. Tu nonāvēji Briesmoni, viņš gandrīz vai ar nožēlu paskaidroja. Tāpēc tu esi Karotājs.
Ričards nikni sakrustoja rokas. Un pēc tā visa es neesmu pelnījis tikt uz mājām, bet tā vietā saņemu kaut kādu senilu apakšzemes goda titulu?
Marķīzs nolūkojās viņā bez vismazākās līdzjūtības. — Tu nevari atgriezties Augšlondonā. Daži atsevišķi indivīdi pamanās dzīvot tādu kā pusdzīvi gan te, gan tur pats redzēji Liru un īliastru. Taču tas nav pats labākais, kas cilvēku var gaidīt. Tā nav nekāda labā dzīve.
Dora pastiepa plaukstu un pieskārās Ričarda rokai. Piedod, viņa sacīja. — bet paskaties, cik daudz laba tu esi šeit paveicis. Tu atguvi atslēgu.
Nu? Ričards jautāja. Un kāda no tā bija jēga? Tu ņēmi un pasūtīji jaunu… Telpā atgriezās brālis Kvēps, un viņam rokā bija Ričarda džinsi. Bikses bija cauras, apkaltušas ar dubļiem un asinīm, un nelabi oda. Brālis padeva bikses abatam, kurš tūdaļ sāka pārmeklēt kabatas. Dora mīļi uzsmaidīja Ričardam. Kalējs nebūtu varējis uztaisīt atslēgas kopiju, ja mums nebūtu oriģināla, viņa atgādināja.
Abats nokremšļojās. — Jūs visi nudien esat ļoti dumji, viņš laipnā balsī pavēstīja, — un vispār neko nesaprotat. Viņš turēja roka sudraba atslēgu. Tajā atspīdēja kamīna uguns. Ričards izturēja
Pārbaudījumu un ieguva atslēgu. Viņš ir tās saimnieks līdz brīdim, kad nodod to atpakaļ mūsu gādībā. Atslēgai piemīt spēks.
Tā ir Paradīzes atslēga… Ričards sacīja, īsti nesaprazdams, ko abats cenšas viņiem paskaidrot un ko ar to grib panākt.
Sirmgalvja balss bija zema un melodiska. Šī ir atslēga uz ikvienu no realitātēm. Ja Ričards vēlas atgriezties Augšlondonā, tad atslēga ļaus viņam tur iekļūt.
Vai tas ir tik vienkārši? Ričards vaicāja. Vecais vīrs viegli pašūpoja kapuces segto galvu. Kacl mēs varam to darīt?