— Jūs zināt, — Silvio turpināja, — es dienēju *** huzāru pulkā. Manu raksturu jūs pazīstat: esmu radis būt pārāks par citiem, un jaunībā tā bija mana kais
lība. Mūsu laikā trakulība bija modē: biju pirmais trakulis armijā. Mēs lielījāmies ar dzeršanu; es varēju izturēt vairāk nekā slavenais Burcovs, ko apdziedā- jis Deniss Davidovs. Divkaujas mūsu pulkā gadījās ik brīdi; es piedalījos visās — vai nu par liecinieku, vai pats šāvos. Biedri mani dievināja, bet pulka komandieri, kuri pastāvīgi mainījās, raudzījās uz mani kā uz nenovēršamu ļaunumu.
Mierīgi (vai nemierīgi) baudīju savu slavu, kad pie mums iestājās dienestā jauns cilvēks no bagātas un dižciltīgas ģimenes (negribu to nosaukt). Savu mūžu neesmu saticis tik spožu laimes lutekli! Iztēlojieties jaunību, prātu, skaistumu, vistrakāko jautrību, visbezrūpīgāko drosmi, skaļu vārdu, naudu, kurai viņš skaita nezināja un kuras viņam nekad netrūka, un iedomājieties, kādai vajadzēja būt viņa ietekmei uz mums.
Mana prioritāte sagrīļojās. Manas slavas valdzināts, viņš it kā tiecās pēc draudzības; taču es uzņēmu viņu salti, un viņš bez kādas nožēlas no manis attālinājās. Sāku viņu ienīst. Viņa panākumi pulkā un sieviešu sabiedrībā dzina mani pilnīgā izmisumā. Sāku meklēt ar viņu ķildu; uz manām epigrammām viņš atbildēja ar epigrammām, kuras vienmēr man šķita negaidītākas un asākas par manējām un kuras, protams, bija nesalīdzināmi jautrākas: viņš jokojās, bet es dusmojos. Beidzot viesībās pie kāda poļu muižnieka, redzēdams viņu visu dāmu uzmanības centrā, un it sevišķi saniknots pašas namamātes dēļ, ar kuru biju sakaros, es viņam ausī iečukstēju kādu pliekanu rupjību. Viņš pietvīka un iesita man pļauku. Mēs satvērām zobenus; dāmas krita ģībonī; mūs izšķīra, taču to pašu nakti mēs gājām šauties.
Tas notika rītausmā. Stāvēju norunātajā vietā ar saviem trim sekundantiem. Ar neizsakāmu nepacietību gaidīju savu pretinieku. Uzlēca pavasara saule, un karstums pieņēmās. Ieraudzīju viņu tālumā. Viņš nāca kājām, svārku uz zobena pakāris, viena paša sekundanta pavadībā. Mēs devāmies viņam pretī. Viņš pienāca klāt, turēdams rokā cepuri, pilnu ar saldajiem ķiršiem. Sekundanti mums nomērīja divpadsmit soļus. Man pienācās šaut pirmajam: taču niknuma satraukums manī bija tik liels, ka nevarēju paļauties uz savas rokas precizitāti un, lai pagūtu atdzist, atdevu viņam tiesības šaut pirmajam; mans pretinieks nebija ar mieru. Nolēmām vilkt lozes: pirmais numurs tika viņam, mūžīgajam laimes luteklim. Viņš notēmēja un sašāva manu cepuri. Kārta bija man. Viņa dzīvība beidzot bija manās rokās; raudzījos uz viņu alkatīgi, cenzdamies saskatīt viņa vaibstos kaut nemiera ēnu . .. Stāvēdams pret pistoles stobru, viņš meklēja cepurē gatavākos ķiršus un ēda, izspļaudams kauliņus, kas atlidoja līdz manām kājām. Viņa vienaldzība mani satracināja. Kāds man labums, es domāju, atņemt viņam dzīvību, kad viņš to nemaz nežēlo? Ļauna doma pazibēja prātā. Es nolaidu pistoli. — Jūs, šķiet, par nāvi šobrīd nedomājat, — es viņam teicu, — jums labpatīk ieturēt rīta maltīti; negribu jūs traucēt… — Jūs itin nemaz mani netraucējat, — viņš atbildēja, — esiet tik laipni un šaujiet, bet galu galā — kā jums tīk; jūsu šāviens pieder jums; esmu vienmēr gatavs jums pakalpot. — Vērsos pie sekundantiem, paziņodams, ka patlaban šaut nedomāju, un divkauja ar to beidzās.
Atvaļinājos un atbraucu uz šo miestiņu. Kopš tā laika nav pagājusi neviena diena, kad es nedomātu par atriebību. Nu ir pienākusi mana stunda …
Silvio izvilka no kabatas šorīt saņemto vēstuli un deva man izlasīt. Kāds (šķiet, viņa pilnvarotais) rakstīja viņam no Maskavas, ka zināmā persona drīz došoties likumīgā laulībā ar jaunu un daiļu meiteni.
— Jūs nojaušat, — Silvio teica, — kas ir šī zināmā persona. Braucu uz Maskavu. Paskatīsimies, vai viņš tik vienaldzīgi sagaidīs nāvi arī pirms savām kāzām, kā kādreiz ēzdams ķiršus!
Ar šiem vārdiem Silvio piecēlās, nosvieda zemē savu cepuri un sāka staigāt turp un atpakaļ pa istabu, kā tīģeris krātiņā. Klausījos viņā nekustīgi; mani satrauca dīvainas, pretrunīgas jūtas.
Kalps ienāca un pateica, ka zirgi piebraukti. Silvio cieši paspieda man roku, mēs sabučojāmies. Viņš iesēdās ratos, kur bija novietoti divi čemodāni, viens ar pistolēm, otrs ar viņa mantām. Mēs atvadījāmies vēlreiz, un zirgi aizlēkšoja.
Bija pagājuši daži gadi, un mājas apstākļi piespieda mani apmesties uz dzīvi N** apriņķa trūcīgā sādžiņā. Nodarbodamies ar saimniecību, es nemitējos klusībā ilgoties pēc savas agrākās trokšņa pilnās un bezrūpīgās dzīves. Visgrūtāk man nācās pieradināties pavadīt ziemas un rudens vakarus pilnīgā vientulībā. Līdz pusdienai kaut kā vilku laiku, runājoties ar stārastu, apbraukājot un pārraugot darbus vai arī apstaigājot jauniekārtojumus; taču, tiklīdz sāka krēslot, galīgi nezināju, kur dēties. Nedaudzās grāmatas, ko atradu zem skapjiem un pieliekamajā, biju jau iemācījies no galvas. Visas pasakas, kādas vien atslēgzine Kirilovna atcerējās, bija man atstāstītas; sievu dziesmas man uzdzina skumjas. Sāku dzert nesaldinātus augļu liķierus, taču no tiem sāpēja galva; un, jāatzīstas, bija bail, ka nekļūstu par dzērāju aiz bēdām, t. i., par visnožēlojamāko dzērāju, kādus ne mazumu tiku redzējis mūsu apriņķī. Tuvu kaimiņu man apkārt nebija, izņemot divus vai trīs nožēlojamus bēdubrāļus, kuru tērzēšana lielāko tiesu izpaudās žagošanā un nopūtās. Vientulība bija panesamāka.
Četru verstu attālumā no manis atradās bagāta muiža, kas piederēja grāfienei B***; taču tajā dzīvoja tikai pārvaldnieks, jo grāfiene to bija apmeklējusi tikai vienreiz mūžā, savu laulību pirmajā gadā, un arī tad nodzīvojusi tur ne vairāk kā mēnesi. Taču otrajā manas vientulības pavasarī paklīda baumas, ka grāfiene ar vīru atbraukšot uz savu muižu. Un patiesi, jūnija mēneša sākumā viņi ieradās.