Marja Gavrilovna ilgi svārstījās; daudz bēgšanas plānu tika noraidīts. Beidzot viņa bija ar mieru: noteiktajā dienā viņai nevajadzēja nākt vakariņās, bet palikt savā istabiņā ar ieganstu, ka sāp galva. Viņas kalponīte arī piedalījās sazvērestībā; abām viņām vajadzēja iziet dārzā pa sētas durvīm, aiz dārza atrast piebrauktas kamanas, iesēsties tajās un braukt no Ņenaradovas uz piecas verstis attālo Zadrinas ciemu, tieši uz baznīcu, kur Vladimirs jau viņas gaidīs.
Naktī pirms izšķirošās dienas Marja Gavrilovna itin nemaz negulēja; viņa posās, sēja saiņos veļu un drēbes, uzrakstīja garu vēstuli kādai jūsmīgai jaunkundzei, savai draudzenei, otru — vecākiem. Marja Gavrilovna atvadījās no tiem gaužām aizkustinošos izteicienos, aizbildināja savu soli ar nepārvaramas kaisles spēku un nobeigumā rakstīja, ka par svētlaimīgāko brīdi dzīvē uzskatīs to, kad viņai atļaus mesties dārgajiem vecākiem pie kājām. Aizzīmogojusi abas vēstules ar Tulas zīmodziņu, uz kura bija atveidotas divas liesmojošas sirdis ar piedienīgu uzrakstu, viņa pirms pašas rītausmas nolikās gultā un iesnau- dās, taču arī tad viņu ik brīdi modināja baigi sapņi. Te viņai likās, ka tieši tai mirklī, kad sēdās kamanās, lai brauktu laulāties, tēvs viņu notver un mokoši ātri velk pa sniegu un met tumšā, bezdibenīgā pazemē … un viņa lidoja lejā pa galvu pa kaklu, neizsakāmi pamirstot sirdij; te redzēja Vladimiru bālu, asinīm noplūstošu guļam zālē. Viņš mirdams spalgā balsī lūdzās jo ātrāk ar viņu salaulāties … Tad nejēdzīgas, neizprotamas vīzijas cita pēc citas lidinājās viņas priekšā. Beidzot viņa piecēlās, bālāka nekā parasts, ar patiesām galvas sāpēm. Tēvs un māte pamanīja viņas satraukumu; viņu maigās rūpes un nemitīgie jautājumi: «Kas tev kait, Maša? Vai tu, Maša, neesi slima?» — plosīja viņas sirdi. Viņa centās vecākus nomierināt, izlikties jautra, taču nespēja. Pienāca vakars. Doma, ka pavada pēdējo dienu savas dzimtas vidū, sažņaudza viņai sirdi. Viņa bija tikko dzīva; viņa slepenībā atvadījās no visiem cilvēkiem, no visiem apkārtējiem priekšmetiem. Pasniedza vakariņas; viņas sirds sāka stipri dauzīties. Drebošā balsī viņa paziņoja, ka ēst negriboties, un sāka atvadīties no tēva un mātes. Viņi meitu noskūpstīja un pēc paraduma svētīja; viņa gandrīz apraudājās. Ienākusi savā istabā, viņa metās atzveltnī un pārplūda asarām. Kal- ponīte pierunāja viņu nomierināties un saņemties. Viss bija gatavs. Pēc pusstundas Mašai uz visiem laikiem vajadzēja atstāt vecāku namu, savu istabu, kluso jaunavas dzīvi. .. Laukā plosījās putenis; vējš gaudoja, slēģi drebēja un klaudzēja; viss viņai šķita draudi un skumīgs pareģojums. Drīz mājā viss apklusa un iegrima miegā. Maša ietinās lielajā lakatā, uzvilka siltu mēteli, paņēma rokās savu lādīti un izgāja uz sētas lieveņa. Kalponīte nopakaļ nesa divus saiņus. Viņas iegāja dārzā. Putenis nerimās; vējš pūta pretī, it kā cenzdamies aizkavēt jauno noziedznieci. Abas ar pūlēm aizgāja līdz dārza viņējam galam. Uz ceļa gaidīja kamanas. Zirgi nosaluši vairs negribēja stāvēt uz vietas; Vladimira važonis staigāja gar ilksīm, valdīdams rumakus. Viņš palīdzēja jaunkundzei un viņas kalponītei iesēsties, novietot saiņus un lādīti, paņēma grožus, un zirgi aizauļoja. Pametuši jaunkundzi likteņa gādībai un važoņa Tereškas veiklībai, pievērsīsimies tagad mūsu jaunajam mīlētājam.
Augu dienu Vladimirs braukāja apkārt. No rīta viņš apmeklēja Zadrinas mācītāju; ar pūlēm to pierunāja; tad brauca pie kaimiņu muižniekiem meklēt lieciniekus. Vispirms viņš ieradās pie atvaļinātā četrdesmitgadīgā korneta Dravina, tas labprāt bija ar mieru. Šī dēka, viņš apgalvoja, atgādinot viņam agrākos laikus un huzāru nedarbus. Viņš pierunāja Vladimiru palikt uz pusdienām un galvoja, ka gan jau atradīšoties arī pārējie divi liecinieki. Un patiesi, tūliņ pēc pusdienām atbrauca ūsainais un piešainais mērnieks Šmits un apriņķa policijas priekšnieka kapteiņa dēls, sešpadsmit gadus vecs zēns, kurš nesen bija iestājies ulānos. Viņi ne vien pieņēma Vladimira priekšlikumu, bet pat zvērēja, ka gatavi atdot par viņu dzīvību. Vladimirs viņus sajūsmā apskāva un devās mājup, lai sagatavotos.
Jau sen bija satumsis. Uzticamo Terešku ar trijjūgu un ar sīkiem, pamatīgiem norādījumiem viņš aizsūtīja uz Ņenaradovu, bet sev lika iejūgt mazās vienzirga kamaniņas un viens pats, bez kučiera, devās uz Žadrinu, kur pēc pāris stundām vajadzēja atbraukt Marjai Gavrilovnai. Ceļš bija pazīstams, jābrauc minūtes divdesmit.
Taču, tikko Vladimirs izbrauca no sādžas uz lauka, sacēlās vējš un tāds putenis, ka neko nevarēja redzēt. Dažos mirkļos aizputināja ceļu; apkārtne pazuda dzeltenīgi pelēkā miglā, caur kuru lidoja baltas sniega pikas; debess saplūda ar zemi. Vladimirs atradās klajā laukā un veltīgi mēģināja nokļūt uz ceļa; zirgs brida uz labu laimi un ik brīdi vai nu iegrima kupenā, vai iekrita bedrē, kamanas ik brīdi gāzās apkārt. Vladimirs pūlējās tikai nepazaudēt pareizo
virzienu. Taču viņam šķita, ka pagājusi jau vismaz pusstunda, bet viņš vēl arvien nebija ticis līdz Zad- rindas birzij. Pagāja vēl minūtes desmit; birzs arvien nerādījās. Vladimirs brauca pa lauku, ko šķērsoja dziļa grava. Putenis nerimās, debess nenoskaidrojās. Zirgs sāka pagurt, arī pašam sviedri plūda aumaļām, lai gan ik mīļu brīdi līdz jostasvietai atradās sniegā.
Beidzot Vladimirs pamanīja, ka brauc nepareizā virzienā. Viņš apstājās, sāka domāt, pūlējās atcerēties, nojaust un pārliecinājās, ka jāgriežas pa labi. Brauca pa labi. Zirgs tikko vilkās. Jau vairāk nekā stundu viņš bija ceļā. Zadrinai tepat kaut kur vajadzēja būt. Taču viņš brauca, brauca, bet laukam nebija gala. Visapkārt tikai kupenas un gravas; ik brīdi kamanas gāzās apkārt, ik brīdi viņš tās cēla augšā. Laiks ritēja; Vladimirs sāka stipri uztraukties.