Beidzot sānis pavīdēja kaut kas melns. Vladimirs pagrieza zirgu turp. Piebraucis ieraudzīja birzi. Paldies dievam, viņš nodomāja, tagad tuvu. Sāka braukt gar birzi, cerēdams tūliņ nokļūt uz pazīstamā ceļa vai arī apbraukt apkārt. Žadrina atradās tūliņ aiz birzs. Drīz viņš atrada ceļu un iebrauca kailo lapkoku ēnā. Vējš te nevarēja plosīties; ceļš bija gludens; zirgs kļuva mundrāks, un Vladimirs nomierinājās.
Taču viņš brauca, brauca, bet Zadrina arvien vēl nerādījās; birzij nebija gala. Vladimirs ar šausmām ieraudzīja, ka iebraucis svešā mežā. Viņu pārņēma izmisums. Viņš uzšāva zirgam; nabaga kustonis centās rikšot, bet drīz vien pagura un pēc ceturtdaļstundas atkal sāka iet soļos, neraugoties uz visām nelaimīgā Vladimira pūlēm.
Mazpamazām koki kļuva retāki, un Vladimirs izbrauca no meža; Žadrinu neredzēja. Varēja būt ap pusnakti. Asaras viņam izsprāga no acīm; viņš brauca uz labu laimi. Putenis aprima, mākoņi izklīda, priekšā pletās līdzenums, klāts ar baltu, viļņainu segu. Nakts bija diezgan gaiša. Netālu viņš ieraudzīja sādžiņu no četrām vai piecām sētām. Vladimirs brauca turp. Pie pirmās būdas viņš izlēca no kamanām, pieskrēja pie loga un sāka klaudzināt. Pēc brītiņa koka slēģis pacēlās un večuks pabāza savu sirmo bārdu.
— Ko tu gribi? — Vai tālu līdz Zadrinai? — Vai līdz Zadrinai tālu? — Jā, jā! Vai tālu? — Tepat jau ir; būs kādas desmit verstis. — Pie šiem vārdiem Vladimirs iekampa sev matos un sastinga kā cilvēks, kam piespriests nāves sods.
— No kurienes tu būsi? — vecais turpināja. Vladimiram nebija dūšas atbildēt uz jautājumiem. — Vai tu, vecais, vari man dabūt zirgus līdz Zadrinai?
— Kas nu mums par zirgiem, — vecais vīrs atbildēja.
— Nu bet vai nevarētu dabūt kaut vai pavadoni? Samaksāšu, cik prasīs. — Pagaidi, — vecais teica, slēģi nolaizdams, — es izsūtīšu dēlu; viņš tevi pavadīs. — Vladimirs sāka gaidīt. Nepagāja ne minūte, kad viņš atkal piedauzīja. Slēģis pacēlās, bārda parādījās. — Ko tu gribi? — Kur tas tavs dēls? — Tūliņ iznāks, kājas auj. Vai būsi nosalis? Ienāc apsildies.
— Paldies, sūti ātrāk dēlu.
Vārti iečīkstējās, iznāca puisis ar bozi rokā un gāja pa priekšu, gan rādīdams, gan taustīdams zem kupenām aizputināto ceļu. — Cik pulkstenis? — Vladimirs viņam jautāja. — Nu jau drīz svīdīs gaisma, — jaunais zemnieks atbildēja. Vladimirs vairs nerunāja ne vārda.
Dziedāja gaiļi, un bija jau gaišs, kad viņi sasniedza Zadrinu. Baznīca bija aizslēgta. Vladimirs samaksāja pavadonim un brauca uz mācītāja māju. Pagalmā viņa trijjūga nebija. Ak vai, kāda ziņa viņu gaidīja!
Taču atgriezīsimies pie krietnajiem Ņenaradovas muižniekiem un paskatīsimies, kas notiek pie viņiem.
Nu itin nekas.
Vecie atmodās un izgāja viesistabā. Gavrila Gavri- lovičs — mici galvā un flaneļa svārku mugurā, Pras- kovja Petrovna — tērpusies vatētā rītakleitā. Ienesa patvāri, un Gavrila Gavrilovičs sūtīja skuķi, lai uzzina, kā Marjai Gavrilovnai ar veselību un kā viņa gulējusi. Skuķis atgriezās, paziņodams, ka jaunkundze, sak, esot gulējusi slikti, ka, sak, tagad viņai esot jau labāk un ka viņa, sak, tūliņ iznākšot viesistabā. Un patiesi, durvis atvērās, un Marja Gavrilovna pienāca sasveicināties ar tētiņu un māmiņu.
— Kā tev ar galvu, Maša? — Gavrila Gavrilovičs jautāja. — Labāk, tētiņ, — Maša atbildēja. — Jādomā, tu, Maša, vakar būsi tvanu dabūjusi, — Pras- kovja Petrovna teica. — Var jau būt, māmiņ, — Maša atbildēja.
Diena pagāja labi, taču naktī Maša saslima. Aizsūtīja uz pilsētu pēc daktera. Tas atbrauca pret vakaru un atrada slimo murgojam. Bija piemeties stiprs karsonis, un nabaga slimniece divas nedēļas atradās kapa malā.
Neviens visā mājā nedabūja zināt par nodomāto bēgšanu. Iepriekšējā vakarā uzrakstītās vēstules tika sadedzinātas; Mašas istabene nevienam neko nestāstīja, bīdamās kungu dusmu. Mācītājs, atvaļinātais
kornets, ūsainais mērnieks un mazais ulāns ne jau velli bija mazrunīgi. Važonis Tereška nekad neko lieku nebilda, pat iereibis būdams. Tādā kārtā noslēpumu glabāja vairāk nekā pusducis sazvērnieku. Taču Marja Gavrilovna pati nemitīgos murgos izpauda savu noslēpumu. Tomēr viņas vārdi bija tik nesakarīgi, ka māte, kas neatgāja no gultas, no tiem varēja saprast tikai to, ka viņas meita nāvīgi iemīlējusies Vladimirā Nikolajevičā un ka varbūt mīla ir viņas slimības cēlonis. Viņa apspriedās ar vīru, ar dažiem kaimiņiem, un beidzot visi vienbalsīgi nolēma, ka, acīm redzot, tāds ir Masas liktenis, ka likteņa lēmumam nevar pretoties, ka nabadzība nav netikums, ka jādzīvo būs nevis ar bagātību, bet ar cilvēku, un tamlīdzīgi. Tikumiski sakāmvārdi ir apbrīnojami noderīgi tais gadījumos, kad mēs paši maz ko varam izdomāt sev par mierinājumu.
Pa to laiku jaunkundze sāka izveseļoties. Vladimirs sen nebija manīts Gavrilas Gavriloviča namā. Viņu biedēja vēsā uzņemšana. Nolēma aizsūtīt pēc viņa un paziņot negaidīto laimi: piekrišanu laulībām. Bet kāds bija Ņenaradovas muižnieku pārsteigums, kad uz šo aicinājumu viņi saņēma pusē vājprātīgu vēstuli! Viņš tiem paziņoja, ka nemūžam kāju nesperšot Gavrilas Gavriloviča namā, un lūdza aizmirst nelaimīgo, kuram nāve vienīgā cerība. Pēc dažām dienām viņi uzzināja, ka Vladimirs iestājies armijā. Tas notika 1912. gadā.
Ilgi nedrīkstēja to darīt zināmu Mašai, kura veseļojās. Viņa nekad Vladimiru nepieminēja. Pēc dažiem mēnešiem, atradusi viņa vārdu to vidū, kas varonīgi cīnījušies un smagi ievainoti kaujā pie Borodinas, viņa paģība, un bija jābaidās, ka karsonis var atgriezties. Tomēr, paldies dievam, ģībonim seku nebija.