NELIELS RĒĶINS SVIZINAM HOLAM
Pēdējo reizi ilgi un vērīgi nopētījis ne ar ko nepārtraukto jūras aploci, Deivids Grīfs nolaidās no zāliņa un, visas cerības zaudējis, lēnām nokāpa pa veblīnēm uz klāja.
— Leu-Leu atols ir nogrimis, mister Snov, — viņš teica jaunajam stūrmanim ar izbiedēto seju. — Ja vien navigācijas zinībām vēl kaut cik var ticēt, tad šis atols droši vien atrodas zem jūras, jo mēs divas reizes esam pārbraukuši tam tieši pāri… labāk sakot, vietai, kur tam vajadzēja atrasties. Vai nu tas ir tā, vai arī sabojājies hronometrs, jeb vai es esmu aizmirsis visu, ko zinu par navigāciju.
— Tas laikam gan būs hronometrs, ser, — stūrmanis apliecināja savam saimniekam. — Zināt, es taču izdarīju novērojumus arī pats uz savu roku un apstrādāju tos, un tie pilnīgi saskan ar jūsējiem.
— Jā, — noņurdēja Grīfs, īgni pamezdams ar galvu, — un tur, kur krustojas jūsējās sommerlīnijas un manējās tāpat, tur ir punkts, kur jāatrodas Leu-Leu centram. Vainīgajam jābūt hronometram — vai nu tas noslīdējis par kādu iedaļu, vai atgadījies kas cits tamlīdzīgs.
Viņš paspēra dažus soļus līdz reliņam un atpakaļ, tad pameta bažīgu skatienu uz «Tēvoča Tobija» sliedi ūdenī. Šoneris, no pakaļgala pūšot diezgan pastiprai brīzei, brauca ar deviņu vai desmit mezglu ātrumu.
— Labāk iegroziet to tuvāk pie vēja, mister Snov! Atstājiet tikai mazās buras un ļaujiet kuģim kreisēt pret vēju ar kādu divu mezglu ātrumu! Sāk nomākties, un es nedomāju vis, ka šonakt izdosies novērot zvaigznes; tāpēc tagad mums atliek tikai noturēties uz vietas pret vēju, pēc rītrīta novērojumiem aprēķināsim platuma grādus un uzmeklēsim Leu-Leu, braukdami pa tās platuma grādu. Tā savā laikā rīkojušies visi vecie jūras braucēji.
No visiem šoneriem, kas piederēja Deividam Grifam, «Tēvocis Tobijs» — plats, smagnējiem rangouta kokiem, augstu virsūdens bortu un stāvu holandiešu tipa priekš- vadni — bija visgausākais, vispamatigāk būvētais, tālab arī visizturīgākais, un uz to droši varēja paļauties. Kuģa parastais maršruts veda pa Banka un Santakrusa salu grupām un starp ziemeļrietumos izkaisītajiem atsevišķajiem atoliem, kur Grifa iezemiešu tirgotāji vāca kopru, ka- retes bruņurupučus un pa reizei, ja gadījās, arī kādu tonnu pērienu. Tā kā skiperi bija nolikusi gultā sevišķi nikna drudža lēkme, Grīfs bija palaidis viņu atvaļinājumā un pats pārņēmis «Tēvoča Tobija» vadību tā reisā pa atoliem, kas notika ik pusgadu reizi. Viņš bija nolēmis vispirms aizbraukt uz Leu-Leu, kas atradās vistālāk, bet tagad izrādījās, ka nomaldījies jūrā, jo hronometrs rāda zilus brīnumus.
Tonakt neparādījās neviena zvaigzne, un nākamajā dienā arī saule nebija redzama. Visapkārt zvilnēja neciešami smacīga nekustība, ko reizēm sarāva spējas vēja brāzmas un pēkšņas lietus gāzes. Aiz bažām novirzīties pārāk tālu pret vēju «Tēvoci Tobiju» nolika dreifā, un četras nākamās dienas un naktis debesis sedza mākoņi. Ne uz mirklīti nepaspīdēja saule, un tajos nedaudzajos brītiņos, kad pa mākoņu spraugām pavīdēja zvaigznes, tās bija pārāk blavas un tūdaļ arī nozuda, tā ka par to noteikšanu nebija ko domāt. Sajā laikā jau pat pēdīgais nepraša būtu skaidri atskārtis, ka dabas spēki gatavo negantu uzbrukumu. Grīfs, apskatījis barometru, kas nemainīgi turējās uz 29,90, kāpa atpakaļ uz klāja, sagrūz- damies ar Džeki-Džekiju, kura seja bija tikpat samākusies un aizmiglota kā debesis un gaiss visapkārt. Džeki-Dže- kijs, pieredzes bagāts jūrnieks no Tongas salas, skaitījās tāds kā bocmanis un pa pusei otrais stūrmanis, kas izrīkoja no dažādu cilšu kanakiem salasīto apkalpi.
— Lieli vēji būs nākt, es domāt, — viņš teica. — Es tai&ni tāds redzēt agrāk — varbūt piecas, varbūt sešas reizes.
Grīfs pamāja ar galvu. — Tieši tā, Džeki-Džekij, negaisa laiks. Drīz vien barometrs būs nokritis tik zemu, ka tam izvelsies dibens.
— Droši, — tongietis apliecināja. — Drīz bus pust kā elle.
Pec desmit minūtēm uz klaja uznaca Snovs.
— Barometrs sakustējies, — viņš teica. — 29,85, krīt arvien zemāk un visu laiku svārstās. Nejēdzīgi sutīgs — vai jūs nejūtat? — Viņš nobraucīja pieri ar rokām.
— Taisni nelabi kļūst. Tā jau visas brokastis atnāks atpakaļ bez kādām pūlēm.
Džeki-Džekijs pasmīnēja. — Mans taisni tāpat. Viss, kas iekšā būt, nākt ārā. Tas vienmēr tā pirms stiprs pūtiens. Bet «Tēvocis Tobijs» dūšīgs. Viņš iet cauri visam.
— Labāk uzvelciet vētras buru grotmastā un negaisa klīveri! — Grīfs teica stūrmanim. — Neaizmirstiet visas buras sarēvēt līdz pēdējam pirms noņemšanas! Nemaz nevar zināt, kas viss mums vēl var noderēt. Uzlieciet du- bultcēziņus, ja jau reiz ķeraties klāt!
Pēc stundas tajā pašā pilnīgajā bezvējā, smacējošajam spiedīgumam augot augumā, barometrs noslīdēja līdz 29,70. Stūrmanis bija jauns, viņam trūka pacietības rāmi gaidīt neizbēgamo. Uz mirkli pārtraucis nemierīgo soļošanu šurp un turp, viņš pavēcināja rokas.
— Ja jau tai jānāk, būtu reiz nākusi! — viņš izsaucās.
— Kas par jēgu mētāties te neziņā! Lai nāk kaut visļaunākais, bet tad lai arī nāk, ka mēs varam zināt, kas tas ir! Jauka jezga — nomaldījušies ar niķainu hronometru, bez tam vēl vētra, kas nemaz negrib pūst!
Mākuļiem appinkuļotā debess pieņēma neskaidru vara krāsu un šķita kvēlojam kā milzīga nokaitēta katla iekšiene. Neviens pats vairs nepalika apakšā. Iezemiešu matroži bikli pulcējās grupiņās kuģa vidusdaļā un priekš- klājā, runājās klusinātās balsīs un bažīgi raudzījās draudīgajās debesīs un tikpat draudīgajā jūrā, kas vēla garus, gausus, eļļainus viļņus.
— Izskatās kā nafta, sajaukta ar rīcineļļu, — stūrmanis gremzās, riebumā nospļaudamies pār bortu. — Māte mani mēdza dzirdīt ar tādām mikstūrām, kad biju maziņš. Ak kungs, nu tā kļūst melna!