Выбрать главу

Baigā kapara kvēle bija nozudusi, debess satumsa un noslīga tik zemu, ka iestājās vēla vakara mijkrēslis. Dei­vids Grīfs, kas negaisu gaitu pazina visos sīkumos, to­mēr vēl un vēlreiz pārlasīja «Vētru likumus», sasprin­dzinādams redzi, lai vājajā gaismā spētu saskatīt burtus. Neko citu nevarēja apsākt kā vien gaidīt vēju, tad varēs uzzināt, kādā stāvoklī kuģis atrodas pret ciklona strauji traucošo centru, kas no kaut kurienes tuvojās caur šo drūmo nokrēsli.

Pulkstenis bija trīs pēc pusdienas un barometrs nokri- ties līdz 29,45, kad uzradās vējš. To varēja saredzēt jau uz ūdens, jo vējš savā skrējienā aptumšoja jūras vir­smu un sāka dzīt pār to sīkas, kruzuļainas putu šaltītes. Tā bija vēl tikai tāda stingrāka brīze, un «Tēvocis To­bijs» ar piepūstajām vētras burām iegrozījās tā, lai vējš nāktu no sāniem, un aizpeldēja četru mezglu gaitā.

—   Nu, tad ir ar vējelis! — Snovs paņirgājās. — Un pēc tik lieliskas gatavošanās!

—   Vējš bērniņš, — Džeki-Džekijs piekrita. — Drīz viņš augt liels vīrs, būsi redzēt.

Grīfs lika uzvilkt fokburu, atstājot to ierēvētu, un «Tē­vocis Tobijs» mazliet paātrināja gaitu pieaugošajā brīzē. Vējš strauji izvērtās par īstu vīru, tomēr ar to vien ne­samierinājās. Tas pūta arvien spēcīgāk, vēl un vēl spēcī­gāk, katru pastiprinājuma pakāpi iepriekš pasludinādams ar bezvēja brīžiem, kam tūdaļ sekoja jaunas mežonīgas brāzmas. Tas kļuva ik brīdi stiprāks, līdz «Tēvoča To­bija» reliņš biežāk atradās zem ūdens nekā virs tā un vidusdaļa burzguļoja putainos ūdeņos, ko špigates ne­spēja novadīt. Grīfs nemitīgi pētīja barometru, kas ne­atlaidīgi slīdēja lejup.

—   Centrs atrodas dienvidos, — viņš teica Snovam, — mēs traucamies šķērsām tā ceļam un tieši tajā iekšā. Tāpēc mums jāgriežas apkārt un jābrauc pretējā virzienā. Tad barometrs noteikti sāks celties. Noņemiet fokburu — kuģis jau tik un tā vairāk nespēj turēt — un esiet gatavi iziet bauti!

Manevru izpildīja, «Tēvocis Tobijs» apgriezās un cauri mijkrēslim, kas jau līdzinājās vakara tumsai, trakā āt­rumā aizdrāzās uz ziemeļiem šķērsām vētras virzienam.

—   Nekur mēs tikpat netiekam, — Grīfs pāris stundu vēlāk atzinās stūrmanim. — Vētra met milzīgu loku — šo loku nav iespējams aprēķināt, un mēs varbūt pagūsim izskriet šķērsām cauri, bet varbūt arī centrs mūs skars. Paldies dievam, barometrs vismaz paliek uz vietas. Viss atkarīgs no tā, cik plašs būs šis loks. Viļņi ir pārāk lieli, mēs nevaram turpināt braucienu. Lieciet kuģi dreifā! Gan jau tas kā nekā izkulsies pats.

—   Es domājos zinām, ko nozīmē vējš, — nākamā rīta pašā agrumā Snovs iekliedza savam saimniekam ausī. —< Tas jau nemaz nav vējš. Tas ir kaut kas neiedomā­jams. Tas ir vienkārši neiespējams. Brāzienos tas, jā­domā, sasniegs savas deviņdesmit vai simt jūdzes stundā. Taču šis definējums neko neizsaka. Kā gan es varētu kā­dām to attēlot? Nav manos spēkos. Un paraugieties uz jūru! Esmu izbraukājis visus austrumus, bet neesmu re­dzējis neko tamlīdzīgu.

Diena bija iestājusies, un saulei jau kopš stundas va­jadzēja būt uzlēkušai, tomēr vairāk kā drūmu puskrēslu tā nespēja sagādāt. Viss okeāns bija varena kustīgu kalnu grēdu pārvietošanas. Trešdaļjūdzes plati vērās bez­dibeņi starp milzīgajiem viļņiem. To augstās nogāzes, da­ļēji pasargātas no trakojošā vēja, lauzīja sīkāku balt- krēpjotu vilnīšu vijumi, bet no pašu milzeņu augstajām korēm vējš norāva baltos kroņus, pirms vēl tie paguva izveidoties. Sīs putu šaltis līmeniski joņoja virs jūras mastu galu augstumā un vēl augstāk.

—   Ļaunākajam mēs jau esam cauri, — Grīfs sprieda.

—    Barometrs visu laiku ceļas. Viļņi gan vēl palielinā­sies, kad vējš sāks pierimt. Es iešu nolikšos. Piesargieties no spējiem vēja apsviedieniem! Tie noteikti nāks. Modi­niet mani, kad būs astoņas glases!

Ap launaglaiku, kad jūra meta milzonīgas bangas, bet vējš pēc pēdējā apsviediena vairs nepūta spēcīgāk kā stingra brīze, Tongas bocmanis ieraudzīja kādu šoneri ar dibenu uz augšu. «Tēvoci Tobiju» vējš dzina šķērsām garām tā priekšgalam, un viņi nespēja saskatīt tā vārdu; bet, pirms vēl iestājās nakts, viņi nejauši pamanīja mazu divsēdekļu laiviņu ar apaļu dibenu — tā iegrimušu, ka bija saskatāms vienīgi balto burtu uzraksts priekšgalā. Ar tālskati Snovs saburtoja: «Emīlija L. Nr. 3.»

—   No roņu mednieku šonera, — Grīfs ieteicās. — Bet, kas roņu ķērājam būtu darāms šajos ūdeņos, tas snie­dzas pāri manai saprašanai.

—   Varbūt apslēptas mantas meklētāji? — Snovs prātoja.

—   Atcerieties, roņu mednieku kuģi bija ari «Sofija Sa- zerlenda» un «Hermanis», kas izbrauca no Sanfrancisko, noslēguši līgumu ar tiem gudreļiem karšu īpašniekiem, kuri arvien sakās droši zinām atrast īsto vietu, tikai, kad tā atrasta, izrādās, ka tā nemaz nav īstā.

Pēc galvu reibinošas nakts, kad viss plašos vēzienos šūpojās augšup un lejup, kad «Tēvocis Tobijs», gāzelēda­mies pa rimstošās jūras varenajiem viļņiem bez vienas vēja pūsmiņas, kas spētu izlīdzināt tā cilāšanos, ikvienu cilvēku uz kuģa bija sakratījis slimu pie miesas un dvē­seles, uzpūta spirgta brīze un ierēvētās buras varēja at­ritināt. Ap pusdienas laiku mākoņi pār gludo okeāna līmeni izdēnēja un aizpeldēja, atklādami saules vaigu. No­vērojumi rādīja divus grādus un piecpadsmit minūtes dien­vidu platuma. Ar sabojātu hronometru konstatēt garuma grādus nebija nemaz ko mēģināt.

—   Mēs atrodamies savas piecsimt līdz tūkstoš jūdzes augšup pa šo platuma līniju, — Grīfs piezīmēja, kopā ar stūrmani noliecies pār karti. — Leu-Leu būs kaut kur uz dienvidiem, un šī okeāna daļa ir pavisam klaja. Te nav ne salas, ne rifa, pēc kura mēs varētu noregulēt hrono­metru. Vienīgais, ko varam darīt…