Hols aplūkoja savu pērļu klāstu ciešāk un ilgāk, aprēķinādams atsevišķo pērļu vērtību un balsī izteikdams kopsummu.
— Jums taisnība, — viņš pievienojās. — To vērtība būs visi simttūkstoš dolāri.
— Un par cik jūs vērtējat savus ražošanas izdevumus? — Grīfs turpināja. — Jūsu pašu, divu palīgu un nirēju darbu?
— Ar pieciem tūkstošiem tie būtu segti.
— Tātad pērles jums ienestu deviņdesmit piecus tūkstošus skaidra atlikuma?
— Apmēram tā. Bet kālab jūs tik ziņkārīgs?
— Nu, es tikai tā gudroju … — Grifs apklusa, lai iztukšotu savu glāzi. — Gudroju, kā lai sagādā jums taisnīgu atlīdzinājumu. Es domāju, ka varētu piešķirt jums un jūsu ļaudīm brīvu braucienu uz Sidneju un šos piecus tūkstošus dolāru … vai, teiksim labāk, septiņus tūkstošus piecus simtus. Jūs esat dūšīgi strādājuši.
Nesaraudamies, nepakustinādams ne muskuli, vīrietis tikai saausījās un saspringa. Laipnība no apaļās sejas izgaisa kā liesma no izdzēstas sveces. Smaids vairs neaizēnoja viņa acis, un to dziļumos atsedzās šā vīra skarbā, bīstamā dvēsele. Viņš runāja klusā, piesardzīgā balsī:
— Pie velna, ko jūs ar to gribat teikt?
Grīfs uzsvērti vienaldzīgi no jauna iededzināja savu cigāru.
— Es nu nezinu, kā lai iesāk, — viņš atteica. — Stāvoklis ir … hm … diezgan kutelīgs … jums. Redzat, es mēģinu būt atklāts. Kā jau teicu, jūs esat strādājis dūšīgi. Es nemaz negribu šīs pērles jums konfiscēt. Vēlos atlīdzināt jums par zaudēto laiku, pūlēm un izdevumiem.
Acumirklī otrā vīra seja sastinga pilnīgā vainas apziņas grimasē.
— Bet es domāju, ka jūs esat Eiropā, — viņš nomurmināja. Uz bridi uzliesmoja cerības stars. — Paklau, jūs taču gribat mani izāzēt. Kā lai es zinu, ka jūs esat Svizins Hols?
Grifs paraustīja plecus. — Sāda āzēšana būtu pavisam nepiedienīga pēc jūsu viesmīlīgās uzņemšanas. Un tikpat nepiedienīgi izskatītos, ja uz salas atrastos divi Svizini Holi.
— Ja nu jus esat Svizins Hols, kas tad, visu velnu vārdā, esmu es? Vai to jūs arī zināt?
— Nē, — Grīfs nevērīgi atteica. — Bet man nebūtu iebildumu uzzināt.
— Nu, tā nav jūsu darīšana.
— Bez šaubām. Kas jūs esat, tas neattiecas uz lietu. Starp citu, es zinu jūsu šoneri, un no tā es varu uzzināt, kas esat jūs pats.
— Kā to sauc?
— «Emīlija L.».
— Pareizi. Es esmu kapteinis Rafijs, tās īpašnieks un kapteinis.
— Malu mednieks roņu apmetnēs? Esmu dzirdējis par jums. Kas tad galu galā jūs atvedis šurp manos īpašumos?
— Vajadzēja naudas. Roņu bari jau gandrīz izbeigušies.
— Un pasaules nomaļu stūrīšos kārtība ir jums izdevīgāka, ko?
— Gandrīz tā. Bet nu parunāsim par pašreizējo ķezu, mister Hol! Es varu ņeganti pretoties. Ko jūs tādā gadījumā darītu?
— To, ko jau teicu. Pat vēl labāk tā. Cik vērta ir «Emīlija L.»?
— Viņas dienas jau pagājušas. Ne vairāk kā desmit tūkstošu, un tā pati jau būtu tīrā laupīšana. Ikreiz, kad tā izbrauc stiprākās bangās, es baidos, ka tik neizbirdina visu balastu caur dibena plankām.
— Ir jau izbirdinājusi, kapteini Rafij. Pēc pēdējā pūtiena es to redzēju ar dibenu uz augšu. Teiksim, tā būtu vērta septiņus tūkstošus piecus simtus. Tātad es samaksāšu jums kopā piecpadsmit tūkstošus un došu ceļu par brīvu. Nenoņemiet rokas no ceļiem! — Grīfs piecēlās, piegāja klāt un paņēma viņa revolveri. — Tikai nepieciešamā piesardzība, kaptein. Tagad jūs nāksiet uz kuģi kopā ar mani! Misis Rafijai es šos jaunumus pateikšu vēlāk un pierunāšu viņu piebiedroties jums.
— Jūsu rīcība ir jauka, mister Hol, tas man jāsaka, — kapteinis Rafijs vaļsirdīgi atzina, kad laiva piestāja pie «Tēvoča Tobija» borta. — Bet paturiet acīs Gormenu un Votsonu! Tie ir īsti blēži. Un pie tās pašas reizes — man gan lāgā netīkas pašam to pieminēt, bet jūs jau redzējāt manu sievu. Es atdevu viņai četras vai piecas pērles. Votsons un Gormens bija ar mieru.
— Nekas vairāk nav jāsaka, kaptein. Pat ne vārda. Šīs pērles paliks viņai. Vai tas esat jūs, mister Snov? Šeit ir mans draug's kapteinis Rafijs, un es gribētu jūs lūgt ņemt viņu savā gādībā. Es braukšu krastā pēc viņa laulātās draudzenes.
Deivids Grīfs sēdēja bungalo dzīvojamā istabā pie bibliotēkas galdiņa un rakstīja. Ārā jau vīdēja pirmais bālais ausmas svīdums. Šo nakti viņš bija pavadījis vienā darbā. Misis Rafijai vajadzēja veselu divu histērijas stundu, lai iesaiņotu savas un kapteiņa Rafija mantas. Gormens tika saņemts miegā, bet Votsons, kas stāvēja sardzē pie nirējiem, mēģināja pretoties. Līdz šaudīšanai gan nenonāca, bet vienīgi tad, kad viņam uzskatāmi pierādīja, ka spēle zaudēta, viņš uzdeva cīņu un bija ar mieru pievienoties saviem kompanjoniem uz kuģa. Uz laiku drošības labad viņu un Gormenu pieķēdēja stūrmaņa kabīnē, misis Rafiju ieslēdza Grifa kajītē, bet kapteini Rafiju cieši piesēja pie salona galda.
Grifs pabeidza savu dokumentu un pārlasīja, ko bija uzrakstījis:
«Svizinam Holam par pērlēm, kas izzvejotas no
lagūnas (aptuveni vērtējot)………………………… 100 000 dolāru
Herbertam Snovam pilnos apmēros glābšanas nauda par tvaikoni «Kaskāde», atlīdzināta pērlēs
(aptuveni vērtējot)…………………………………. 60 000
Kapteinim Rafijam atalgojums un izdevumi par
TOC \o "1-3" \h \z pērļu savākšanu…………………………………….. 7 500
Kapteinim Rafijam atmaksa par šoneri «Emīlija
L.», kas gājis bojā negaisā………………………… 7 500
Misis Rafijai aiz labas sirds piecas skaistas pērles (aptuveni vērtējot) 1 100
Par ceļojumu uz Sidneju četrām personām, katrai
120 dolāru………………………………………….. 480
Par svina baltumu divu Svizina Hola laivu krāsošanai 9
Svizinam Holam pārpalikums pērlēs (aptuveni vērtējot), kuras atrodamas bibliotēkas galda atvilktnē . . . 23 411