— Ak kungs! — misters Marvels nogaudās, tramīgi skatīdamies visapkārt un mēģinādams ar neveiklās taustes palīdzību saskaitīt kabatā naudu. Tad viņam ienāca prātā jauna un laba doma. — Tas izklausās ļoti savādi.
— Vai ne? Ārkārtīgi, es saku. Nekad vēl neko nebiju dzirdējis par neredzamu cilvēku, bet tagad tik daudz jāsaklausās par tādiem ārkārtīgiem notikumiem, ka…
— Un viņš vairāk neko nav izdarījis? — Marvels vaicāja un pūlējās izlikties mierīgs.
— Vai tad vēl nepietiek? — jūrnieks iesaucās.
— Vai tad vairs neatgriezās? — Marvels prasīja. — Izbēga un tas ir viss, ko?
— Viss! — jūrnieks atbildēja. — Vai tad vēl nav diezgan?
— Pilnīgi! — Marvels sacīja.
— Es arī tā domāju, — jūrnieks noteica. — Es arī tā domāju.
— Viņam taču nebija palīga, — tur taču neraksta, ka viņam bijis palīgs? — misters Marvels bažīgi iejautājās.
— Vai jums ar viņu vienu pašu nepietiek? — jūrnieks savukārt atjautāja. — Nē, paldies dievam, var teikt, ka palīga viņam nebija.
Viņš lēnām pamāja ar galvu.
— Es nudien kļūstu nemierīgs, kad iedomājos, ka tas zellis skraida apkārt pa laukiem! … Viņš tagad ir vaļā, un pastāv noteiktas aizdomas, ka viņš ir devies — dodas, man liekas, tā viņi domā — uz Stouvas ostu. Jūs redzat, mēs esam viņam taisni ceļā. Šoreiz tas vis nenotiek Amerikā. Un padomājiet, ko visu viņš nevar izdarīt! Kas ar jums notiktu, ja viņš iemestu vairāk nekā vajag un sadomātu ar jums kauties? Kas var viņu -aizkavēt, ja viņš grib laupīt? Viņš var ielauzties, zagt un iziet cauri veselam policistu baram tikpat viegli, kā mēs varam izšmaukt aklam cilvēkam. Vēl vieglāk! Aklajiem, kā stāsta, esot neparasti smalka dzirde. Un ja vien viņš gribētu iedzert….
— Bez šaubām, viņam ir milzīgas priekšrocības, — misters Marvels sacīja. — Un — jā .««
— Jums taisnība, — jūrnieks atbildēja. — Ir gan.
Misters Marvels visu šo laiku uzmanīgi skatījās visapkārt, klausījās vai nesadzirdēs vāju soļu troksni un centās uztvert gandrīz nemanāmas kustības. Šķita, ka viņš kaut ko cieši apņemas. Aizlicis mutei roku, viņš noklepojās.
Vēlreiz aplaidis acis visapkārt un ieklausījies, viņš pieliecās tuvāk jūrniekam un ierunājās klusāk.
— Man patiesībā ir šis tas zināms par neredzamo cilvēku. No paša piedzīvojumiem.
— Ko? — jūrnieks iesaucās. — Jums?
— Jā, — misters Marvels atbildēja. — Man.
— Vai tiešām? — jūrnieks pabrīnījās. — Un vai drīkstu jautāt? …
— Jūs būsiet pārsteigts, — misters Marvels, aizlicis mutei roku, sacīja. — Tas ir briesmīgi.
— Vai patiešām?
— Tstenībā ir tā … — misters Marvels dedzīgi un it kā uzticēties gribēdams iesāka. Piepeši viņa seja kā uz burvja mājienu pārvērtās. — Ai! — viņš pēkšņi iesaucās un saslējās kā stabs. Viņa vaibstos atspoguļojās fiziskas ciešanas. — Vai! — viņš nosūkstījās.
— Kas jums notika? — jūrnieks norūpējies jautāja.
Zobs sāp, - misters Marvels atbildēja un pielika roku ausij. Viņš paķēra klades. — Tā rādās, ka man laiks jau iet, — viņš teica un, jocīgi trīdamies uz sola, virzījās prom no sarunu biedra.
— Bet jūs nupat gribējāt man stāstīt par neredzamo cilvēku, — jūrnieks protestēja.
Šķita, ka misters Marvels sarunājas pats ar sevi.
— Blēņas, — kāda balss sacīja.
— Tās ir blēņas, — sacīja misters Marvels.
— Bet tas rakstīts avīzē, — jūrnieks iebilda.
— Un tomēr tās ir blēņas, — Marvels atkārtoja. — Es pazīstu to puisi, kas izgudroja šos melus. Nav nemaz tāda neredzama cilvēka … Sasodīts!
— Bet kā tad ar avīzi? Vai jūs gribat teikt…
— Ne vārdiņa patiesības, — misters Marvels droši atbildēja.
Jūrnieks ieplēta acis. Viņš arvien vēl turēja rokā avīzi. Misters Marvels tramīgi skatījās visapkart.
— Pagaidiet, — jūrnieks, lēni runādams, cēlās kājās. — Vai jūs gribat teikt…?
— Jā, — misters Marvels atcirta.
— Kāpēc tad jūs ļāvāt man runāt un stāstīt visus šos niekus? Ko gan jūs domājat, ļaudams cilvēkam tā izlikties par muļķi?
Misters Marvels piepūta vaigus. Jūrnieks piepeši bija kļuvis gluži sarkans un vīstīja dūres.
— Es te runāju jau desmit minūtes, — viņš šņāca, — un tu, apaļais punci, tu, stulbais teļapakausi, nevarēji ievērot visvienkāršāko pieklājību?!
— Nemētājies ar vārdiem! — misters Marvels atbildēja.
— Vai es mētājos ar vārdiem? Man tā vien nagi niez …
— Nāc! — kāda balss teica. Misters Marvels piepeši tika apgriezts apkārt un savādā gaitā, it kā grūdieniem sāka soļot projām.
— Taisies labāk kā tiec! — jūrnieks uzsauca.
— Kas lai taisās prom? — misters Marvels prasīja.
Viņš savādā, steidzīgā solī greizi kāpās atpakaļ,
reizēm it kā spēcīgi parauts uz priekšu. Gabalu pagājis, viņš sāka neskaidri murmināt, protestēt un taisnoties.
— Vecais nelga! — jūrnieks noteica. Viņš stāvēja plati ieplestām kājām un sānos iespraustām rokām un vēroja aizejošo sarunu biedru. — Es tev, muļķi, rādīšu, kā mani āzēt! Tas stāv rakstīts avīzē!
Misters Marvels atbildēja kaut ko nesaprotamu un nozuda ceļa līkumā. Jūrnieks palika visā varenībā stāvam ceļa vidū, līdz miesnieka rati tuvodamies lika arī viņam atkāpties. Tad viņš nogriezās uz Stouvas ostu.
— Pasaulē ir tik daudz nožēlojamu muļķu, — viņš klusu pats pie sevis noteica. — Šis gribēja mani pa- āzēt — tavu dumju joku!,»» Bet tas stāv avīzē!
Drīz vien viņš dabūja zināt, ka tepat tuvumā, atgadījies vēl kāds ārkārtīgs notikums. Gar sienu ap Sv, Miķeļa ielas stūri lidojusi pa gaisu vesela sauja naudas. Kāds viņa biedrs tajā pašā rītā redzējis šo apbrīnojamo skatu. Viņš tūliņ ķēris naudu, bet notriekts gar zemi, un, kad piecēlies kājās, lidojošā nauda esot nozudusi. Mūsu jūrnieks paskaidroja, ka gatavs ticēt visam, bet tas gan esot drusku par daudz. Vēlāk tomēr viņš sāka domāt citādi.
Stāsts par lidojošo naudu bija patiess. Bija saulaina diena, durvis stāvēja pilnīgi vaļā, un visā tajā apkārtnē, pat no smalkās Londonas un apkaimes bankas, no veikalu un viesnīcu kasēm klusu un veikli izzuda nauda. Veselām saujām un vīstokļiem tā aizplūda gar sienām un pa ēnainām vietām, ātri izvairīdamās no tuvojošos cilvēku skatieniem. Kaut arī neviens tai nedzina pēdas, tā vienmēr izbeidza savu noslēpumaino lidojumu tā uztrauktā vīra kabatā, kam bija galvā nodriskāts cilindrs un kas sēdēja laukā pie krodziņa Stouvas ostas nomalē.
Desmit dienu vēlāk, kad jau bija zināms Bardokas notikums, jūrnieks salīdzināja šos faktus un sāka saprast, cik tuvu viņš bija atradies brīnišķīgajam neredzamajam cilvēkam.
XV BĒGLIS
Pievakarē doktors Kemps sēdēja savā augšstāva darbistabā. Viņa māja pacēlās pakalnā aiz Bardokas. Darbistaba bija maza, patīkama telpa ar trim logiem — uz ziemeļiem, rietumiem un dienvidiem. Grāmatu plaukti gar sienām bija piekrauti grāmatām un zinātniskiem izdevumiem, vidū stāvēja ērts rakstāmgalds, pie loga ziemeļu pusē redzēja mikroskopu, priekšmetu stikliņus, sīkus instrumentus, dažādas pudeles ar baciļu kultūrām un ķimikālijām. Lai gan debesis rietā vēl bija gaišas, doktors Kemps iededzināja darba spuldzi. Logi nebija aizklāti, jo tikpat neviens nevarēja pa tiem ieskatīties. Doktors Kemps bija kalsns, slaids jauneklis ar tik gaišiem matiem kā lini un gandrīz baltām ūsām. Viņš cerēja, ka darbs, pie kura strādāja, sagādās viņam Londonas Karaliskās biedrības locekļa godu. Tik augstu viņš par to domaja.