Kemps pārsteigumā sastinga. Tas bija tukšs apsējs, — kārtīgi sasiets, bet gluži tukšs apsējs. Viņš gribēja to satvert, bet viņu atturēja kads pieskāriens, un cieši līdzas atskanēja balss:
— Kemp!
— Ko? — Kemps jautāja un palika ar vaļēju muti.
— Neuztraucieties! — balss teica. — Es esmu neredzams cilvēks.
Kemps labu brīdi nevarēja izteikt ne vārda un tikai blenza uz apsēju.
— Neredzams cilvēks? — viņš jautāja.
— Es esmu neredzams cilvēks, — balss atkārtoja.
Kemps atcerējās stāstījumus, par kuriem vēl šorīt
bija smējies. Šai brīdī viņš, acīm redzot, nebija ne pārāk izbijies, nedz arī pārmērīgi pārsteigts. Apsvērumi nāca tikai vēlāk.
— Man šķita, ka tie ir meli, — viņš sacīja. Domās viņš atkārtoja argumentus, kas viņam šorīt bija ienākuši prātā.
— Vai jums ir apsējs? — viņš vaicāja.
— Jā, — neredzamais cilvēks atbildēja.
— O! — Kemps iesaucās, bet tad saņēmās.
— Paklau! — viņš sacīja. — Tie tomēr ir niekī.: Tas ir kāds joks. — Viņš piepeši paspēra soli, un roka, ko viņš izstiepa pretī apsējam, sastapa neredzamus pirkstus.
Viņš sarāvās un nobāla.
— Dieva dēļ, savaldieties, Kemp! Man ļoti vajadzīga jūsu palīdzība. Mierā!
Neredzama roka sagrāba viņa elkoni. Viņš sita tai.
— Kemp! — balss sauca. — Savaldieties, Kemp! — un spiediens kļuva stingrāks.
Kempu pārņēma traka vēlēšanās atbrīvoties. Neredzamā apsietā roka sakampa viņa plecu, viņš piepeši tika pagrūsts un atmuguriski iekrita gultā. Viņš atvēra muti, lai kliegtu, bet viņam mutē iebāza palaga stūri. Neredzamais cilvēks stingri turēja viņu, bet viņa rokas bija brīvas. Viņš sita uz visām pusēm un nikni spārdījās.
— Esiet prātīgs! — neredzamais cilvēks teica un nelaida viņu vaļā, lai gan dabūja belzienu pa sāniem. — Pie velna, jūs mani drīz vien padarīsiet traku!
— Esiet mierā, muļķi! — viņš rēca Kempam ausī.
Kemps vēl brīdi pretojās, bet tad aprima.
— Es jums sašķaidīšu galvu, ja kliegsiet, — neredzamais cilvēks sacīja un atbrīvoja viņa muti. — Es esmu neredzams cilvēks. Tas nav ne joks, nedz burvestība. Es patiešām esmu neredzams cilvēks. Un man nepieciešama jūsu palīdzība. Es negribu jums darīt sāpes, bet esmu spiests, — ja izturaties kā muļķa lempis. Vai atceraties mani, Kemp? Esmu Grifins, mēs mācījāmies vienā koledžā.
— Ļaujiet man piecelties, — Kemps sacīja. — Es palikšu, kur esmu. Un ļaujiet man brīdi pasēdēt mierā.
,Viņš piecēlās sēdus un aptaustīja kaklu.
— Es esmu Grifins, mēs esam no vienas koledžas, un es padarīju sevi neredzamu. Esmu tāds pats cilvēks kā visi. Jūs mani pazināt. Tagad tikai esmu neredzams.
— Grifins? — Kemps jautāja.
— Grifins, — balss atbildēja. — Biju jaunāks students par jums, ārkārtīgi blonds, sešas pēdas garš, sārtu seju, sarkanām acīm. Dabūju godalgu par darbu ķīmijā.
— Esmu apjucis, — Kemps sacīja. — Smadzenes vairs nestrādā. Kāds tam sakars ar Grifinu?
— Es esmu Grifins.
Kemps kļuva domīgs.
— Tas ir briesmīgi, — viņš noteica. — Bet kas tā par burvību, ar kuru cilvēks var kļūt neredzams?
— Tā nav nekāda burvība. Tas ir zinātnisks un viegli saprotams process.
— Tas ir briesmīgi! — Kemps atkārtoja. — Kā tad iespējams?
— Tas ir diezgan briesmīgi. Bet esmu ievainots un piekusis. Man sāp roka… Ak dievs! Jūs taču esat vīrs, Kemp! Saņemieties! Iedodiet man paēst un padzert un ļaujiet šeit apsēsties!
Kemps redzēja, ka apsējs aizvirzījās pāri istabai, tad pa grīdu atslīdēja pītais krēsls un apstājās gultas tuvumā. Tas iečīkstējās un sēdeklis noslīga apmēram par puscentimetru. Viņš izberzēja acis un atkal aptaustīja kaklu.
— Tas jau vel trakāk nekā parādība, — viņš sacīja un muļķīgi iesmējās.
— Nu labi. Jūs, paldies dievam, kļūstat prātīgs.
— Vai pareizāk — ārprātīgs, — Kemps teica un berzēja acis.
— Dodiet man drusku viskija. Esmu gandrīz beigts.
— To gan nevarēja manīt. Kur jūs esat? Vai ne- uzskriešu jums virsū, ja piecelšos? Ak tur! Labi! Viskiju? … Te būs! Kur lai jums to dodu?
Iečīkstējās -krēsls, un Kemps juta, ka viņam atņem glāzi. Viņš palaida to negribot, jo instinkts tam pretojās. Glāze attālinājās no viņa un apstājās pusmetru virs krēsla. Viņš raudzījās uz to bezgalīgā apjukumā.
— Tas ir — tā būs hipnoze. Jūs man laikam iedvesāt, ka esat neredzams.
— Muļķības! — balss sacīja.
' — Tas ir ārprāts!
— Paklausieties!
— Es šorīt noteikti pierādīju, — Kemps ierunājās, — ka neredzamība …
— Nav svarīgi, ko esat pierādījis! Es mirstu badā, — balss sacīja. — Un bez drēbēm cilvēkam nakts liekas vēsa.
— Vai gribat ēst? — Kemps prasīja.
Glāze ar viskiju pati no sevis pieliecās.
— Jā, — neredzamais cilvēks, to skaļi noliekot, teica. — Vai jums nav rītasvārki?
Kemps kaut ko neskaidri norūca pie sevis. Viņš piegāja pie skapja un izvilka tumši sarkanu apģērba gabalu.
— Vai tas derēs? — viņš jautāja.
Viņam to atņēma. Brīdi tas šļaugani karājas gaisā, tad dīvaini noplīvoja, izspīlējās, pats no sevis aiz- pogājās, kā pienākas, un apsēdās krēslā.
— Bikses, zeķes un tupeles sagādātu man lielu prieku, — neredzamais cilvēks strupi sacīja, — Un ja būtu kas ēdams …
— Būs viss. Bet tas ir vistrakākais notikums, ko savā mūžā esmu piedzīvojis.
Kemps izvandīja atvilktnes un atrada viesim vajadzīgās lietas. Tad viņš nogāja lejā, pārmeklēja pieliekamo un atgriezās ar maizi un dažām aukstām kotletēm, piestūma mazu galdiņu un nolika uz tā visu viesim priekšā.
— Nazis nav vajadzīgs, — viesis sacīja. Viena kotlete pacēlās gaisā, un bija dzirdama mutes čāpsti- nāšana.
— Man vienmēr gribas, lai man ēdot būtu kaut kas mugurā', — neredzamais cilvēks runāja un kāri ēda ar pilnu muti. — Savāda iedoma!
— Kā ar jūsu roku? — Kemps vaicāja,
— Gan būs labi! — neredzamais cilvēks atbildēja.
— No visiem brīnišķīgajiem un dīvainajiem noti- kurfiiem…
— Pareizi. Savādi, ka iemaldījos pēc apsēja tieši jūsu mājā. Pirmo reizi man laimējas! Lai vai kā, biju nodomājis šeit pārnakšņot. Jums tas jāatļauj. Tas ir ļoti nepatīkami, ka manas asinis var redzēt, vai ne?
Tur jau ir vesela peļķe. Izrādās, ka tās sarecot kļūst redzamas. Esmu pārvērtis tikai dzīvos audus un uz tik ilgu laiku, kamēr dzīvoju,.. Atrodos jūsu mājā jau trīs stundas.
— Bet kā tas paveikts? — Kemps iekaisis jautāja.
— Sasodīts! Tas viss ir tik nesaprātīgi no paša sākuma līdz beigām.
— Gluži saprātīgi! — neredzamais cilvēks atbildēja.
— Pavisam saprātīgi.
Viņš izstiepa roku un paņēma viskija pudeli. Kemps apjucis raudzījās uz ēdelīgo rīta svārku. Sveces stars iespiedās pa plīsumu labajā plecā un meta gaismas trijstūri uz kreisajiem sāniem.
— Ko nozīmēja šāvieni? — Kemps jautāja. — Kāpēc sāka šaut?
— Tur bija kāds muļķis — mans palīgs, lai velns viņu parauj, — kas mēģināja nozagt manu naudu. Viņam tas izdevās.