Viņš atplēsa bandroli un tūliņ ieraudzīja pāris sleju ar virsrakstu: «Vesels ciems Saseksā zaudē prātu!»
— Ak debess! — Kemps iesaucās un kāri izlasīja skeptisku ziņojumu par vakardienas notikumiem Aipingā. Otra pusē bija iespiests tas pats raksts, kas atrādās rīta laikrakstā. Viņš pārlasīja to vēl reizi.
— Skrējis pa ielām un sitis pa labi un kreisi. Džeferss nesamaņā. Misters Haksters ievainots un nespēj vēl atstāstīt, ko redzējis. Smags mācītāja pazemojums. Aiz bailēm saslimusi sieviete. Izsisti logi. Šis neparastais stāsts droši vien ir avīžu pīle. Pārāk sensacionāls, lai to neiespiestu, — nav ņemams nopietni.
Viņš nometa lapu un stulbi raudzījās savā priekšā.
— Droši vien avīžu pīle!
Tad viņš atkal paķēra laikrakstu un vēlreiz pārlasīja visu.
— Bet kāds tam sakars ar klaidoni? Kāda velna pēc viņš vajāja klaidoni?
Kemps atkrita uz operāciju sola.
— Viņš nav neredzams vien. Viņš ir arī traks! Slimo ar slepkavības māniju! . t *
Kad rītausmas blāvums ēdamistabā sajaucās ar lampas gaismu un cigāra dūmiem, Kemps vēl arvien soļoja šurp un turp un mēģināja atrisināt šo miklu.
Viņš bija pārāk satraukts, lai gulētu. Kad lejā nokāpa samiegojušies kalpotāji, tie atrada viņu nomoda un nodomāja, ka viņam nenāk miegs vienkārši aiz pārpūlēšanās. Viņš deva neparastu, bet gluži skaidru pavēli klāt brokastis augšā darbistabā divām personām un pēc tam pašiem uzturēties apakšējos stāvos. Tad viņš turpināja soļot pa istabu, līdz atnesa rīta laikrakstu. Tur bija daudz rakstīts, bet maz pateikts. Bez_ vakarējo ziņu atkārtojuma bija ievietots neveikli sastadīts raksts par neparastu atgadījumu Bardokā. Tā Kempam kļuva zināms viss, kas bija noticis «Pie jautrajiem sportistiem», un arī Marvela vārds. «Man bija jāpavada ar viņu kopā divdesmit četras stundas,» Marvels liecināja. Aipingas notikumu papildināja daži sīkumi, starp citu, tas, ka pārgriezts ciema telegrāfā vads. Taču nebija nekā, kas apgaismotu neredzamā cilvēka un klaidoņa attiecības, jo misters Marvels nekā nebija stāstījis par trim kladēm un naudu, ar kuru viņam bija pilnas kabatas. Skepse bija zudusi, un vesels reportieru un intervētāju bars pētīja šo notikumu.
Kemps izlasīja it visu, kas par to bija rakstīts, un aizsūtīja kalponi, lai nopērk visus rīta laikrakstus, cik vien var dabūt. Arī tos viņš izlasīja vienā paņēmienā.
— Viņš ir neredzams, — Kemps teica. — Spriežot pēc avīzēm, viņa dusmas pāriet ārprātā. Ko visu viņš var izdarīt! Ko visu viņš var izdarīt! Un viņš ir tur, augšistabā, brīvs kā gaiss. Pie velna, ko man iesākt? Vai tas būtu liels grēks, ja …? Nē.
Viņš piegāja pie maza, nekārtīga galdiņa kaktā un sāka rakstīt vēstuli. Līdz pusei uzrakstījis, viņš to saplēsa un sāka rakstīt citu. Pabeidzis, viņš pārlasīja un apsvēra. Tad paņēma aploksni un rakstīja adresi — pulkvedim Edaijam. Bardokā.
Pa to laiku neredzamais cilvēks pamodās. Viņš pamodās īgnā prātā, un Kemps, uzmanot katru troksni, dzirdēja, kā viņš šļūcošiem soļiem piepeši steidzās pāri guļamistabai. Tad apgāzās krēsls un saplīsa ūdens krūze. Kemps devās augšā un nepacietīgi pieklauvēja.
XIX
GALVENIE PRINCIPI
— Kas te notiek? — Kemps jautāja, kad neredzamais cilvēks viņu ielaida.
— Nekas, — skanēja atbilde.
— Bet, velns lai parauj, ko nozīmēja troksnis?
— Dusmu lēkme, — neredzamais cilvēks teica.
— Aizmirsu ievainoto roku, un tā sāp.
— Jūs vienmēr esat ļoti ātrs.
— Jā, — esmu.
Kemps pārgāja pār istabu un sāka lasīt kopā stikla drumslas.
— Par jums jau viss ir avīzē, — viņš sacīja un atliecās ar lauskām rokā. — Viss, kas noticis Aipingā un tepat lejā. Pasaule jau zina par savu neredzamo pilsoni, bet neviens nevar iedomāties, ka esat šeit.
Neredzamais cilvēks izgrūda lāstu.
— Noslēpums atklāts. Man liekas, tas bija noslēpums. Nezinu, kādi ir jūsu nodomi, bet, protams, gribu jums palīdzēt.
Neredzamais cilvēks apsēdās uz gultas.
— Augša jau uznestas brokastis, — Kemps teica un centās runāt pēc iespējas mierīgi. Viņš bija apmierināts, redzot, ka dīvainais viesis labprāt piecēlās. Kemps uzveda viņu pa šaurajām kāpnēm darbistabā.
— Pirms kaut ko uzsākam, — Kemps runāja,
— gribētos dabūt zināt tuvāk, kā jums iespējams būt neredzamam.
Pametis nemierīgu skatienu laukā pa logu, viņš apsēdās kā cilvēks, kam gaidāma ilgāka saruna. Vērojot Grifinu pie brokastgalda, viņš atkal vairs nešaubījās par viņa realitāti. Iepretim sēdēja rītasvārks bez galvas un bez rokām un ar maģiski paceltu salveti slaucīja neredzamas lūpas.
— Tas ir diezgan vienkārši un diezgan ticami, — Grifins sacīja un nolika salveti pie malas.
— Jums protams, bet… — Kemps smējās.
— Jā, arī man tas sākumā šķita brīnišķīgi. Bet tagad… Ak dievs!… Mēs paveiksim lielas lietas! Es sāku ar šo problēmu nodarboties jau Cezilstouvā,
— Cezilstouvā?
— Devos uz turieni, kad pametu Londonu. Vai zināt, ka atteicos no medicīnas un pievērsos fizikai? Nē? Mani valdzināja optika.
— Tā!
— Optisks blīvums! Sai novadā ir tik daudz mīklu, un te var izdarīt negaidītus atklājumus. Man bija tikai divdesmit divi gadi, es biju entuziasma pilns un sev sacīju: «Ziedošu dzīvi šai problēmai. Tā ir to vērta.» Jūs zināt, kādi nelgas esam divdesmit divu gadu vecumā.
— Vai nu bijām nelgas toreiz vai esam tagad, — Kemps atteica.
— It kā zinātne varētu apmierināt cilvēku! Sāku strādāt kā vergs. Nebiju vēl nostrādājis un domājis par šo jautājumu ne pusgadu, kad piepeši, izdarot kādu mēģinājumu, man atausa gaisma. Atradu pigmentu un gaismas laušanas galveno principu — formulu vai, pareizāk, ģeometrisku izteiksmi, kas ietver četras dimensijas. Nelgas, vienkāršie mirstīgie, pat vidusmēra matemātiķi nezina, ko molekulārās fizikas pētniekam var nozīmēt šāda pamatsakarība. Kladēs, kuras klaidonis man nozaga, ir tīrie brīnumi! Taču tā vēl nebija metode, tā bija ideja, kas novestu pie metodes, ar kuras palīdzību būtu iespējams, nemainot vielas pārējās īpašības, — varbūt dažos gadījumos tikai krāsu, — pazemināt blīvas vai šķidras vielas gaismas laušanas koeficientu līdz tādam, kāds piemīt gaisam. To visu var izmantot praktiskiem nolūkiem.
— Hm! — Kemps norūca. — Tas ir dīvaini. Bet man vēl arvien nav skaidrs .., Saprotu, ka jūs tādā kārtā varat sapostīt kādu vērtīgu akmeni, bet, lai padarītu neredzamu cilvēku, līdz tam taču vēl tālu.
• — Pareizi, — Grifins turpināja, — bet saprotiet, ka redzamība ir atkarīga no redzamo ķermeņu attiecībām pret gaismu. Ļaujiet man izskaidrot elementārākās parādības, it kā tās jums būtu svešas. Tas palīdzēs labāk saprast manu domu. Jūs ļoti labi zināt, ka ķermenis vai nu absorbē, atstaro vai lauž gaismas starus, vai arī apvieno visas šīs īpašības. Ja ķermenis neatstaro, nelauž un arī neabsorbē gaismas starus, tas kļūst neredzams. Jūs, piemēram, redzat necaurredzamu sarkanu kārbiņu tāpēc, ka krāsa sarkano gaismu atstaro, bet pārējo — absorbē. Ja tā neabsorbētu zināmu spektra daļu, bet visu atstarotu, kārbiņa būtu mirdzoši balta. Dimanta kārbas virsma neabsorbētu un arī neatstarotu visai daudz gaismas, bet vietām, šķautņu tuvumā, gaisma tiktu atstarota un lauzta, un jūs redzētu no dzirkstošiem atstarojumiem veidotu spožu attēlu — kaut ko līdzīgu gaišam kārbas skeletam. Stikla kārba nebūtu tik mirdzoša un skaidri redzama kā dimanta kārba, jo tā gaismu mazāk lauztu un atstarotu. Vai saprotat? Apskatot to no zināmām pusēm, jūs skaidri redzētu tai cauri. Ne visi stikli ir vienādi labi saredzami. Kristāla kārba ir labāk saredzama par vienkārša loga stikla kārbu. Kārbiņa no ļoti plāna, parasta stikla ir grūti saredzama vājā gaismā, jo gandrīz nemaz neabsorbē gaismas starus un ļoti maz atstaro un lauž tos. Ja ieliek ūdenī vai kādā blīvākā šķidrumā parastā stikla plāksni, tā gandrīz pilnīgi pazūd, jo gaismas stari, pārejot 110 ūdens stiklā, tiek ļoti vāji atstaroti vai lauzti, vai ari stikls tos neietekmē nemaz. Ūdenī tā ir gandrīz tikpat neredzama kā gaisā ogļskābās gāzes vai ūdeņraža strūkla. Un gandrīz aiz tiem pašiem iemesliem.