— Tas ir velnišķīgs līdzeklis, — Kemps sacīja.
— Pamodos. ļoti atspirdzis, bet arī diezgan satraukts. Jūs jau zināt.
— Pazīstu šo līdzekli.
— Kads klauvēja pie durvīm. Tas bija manas istabas saimnieks — vecs poļu ebrejs garā, pelēkā svārkā un netīrām tupelēm kājās. Viņš uzmācās man ar jautājumiem un pat draudiem. Viņš zinot, ka. es nakti esot mocījis kaķi. Vecene bija viņam to pastāstījusi. Viņš gribēja zināt visu, kas te noticis. Likumi pret vivisekciju esot ļoti stingri, viņam būšot jāatbild par tcj. Es visu noliedzu. Tad viņš teica, ka gāzes motors tricinot visu māju. Tas, zināms, bija taisnība. Viņš iespraucās man garām istabā un glūnēja visapkārt pāri savām jaunsudraba brillēm. Man piepeši kļuva bail, ka viņš varētu atklāt manu noslēpumu. Mēģināju aizstāties priekšā sagatavotajiem koncentrācijas aparātiem, bet tas padarīja viņu tikai vēl ziņkārīgāku. Ko es darot? Kāpēc dzīvojot tik noslēpumaini un viens? Vai tas viss notiekot legāli? Vai tas neesot bīstami? Es maksājot tikai parasto īri. Lai arī apkārtne esot prasta, bet viņa mājai vienmēr esot bijusi laba slava. Nespēju vairs savaldīties. Teicu, lai viņš iet laukā. Viņš sāka protestēt un tiepties, ka viņam esot tiesības te ienākt. Mirklī sagrābu viņu aiz apkakles, — kaut kas nostirkšķēja, — un viņš izkūleņoja gaitenī. Aizcirtu durvis, aizslēdzu tās un, drebēdams aiz dusmām, apsēdos.
Viņš vēl sacēla aiz durvīm lielu troksni, kam nepiegriezu vērību, un pēc brīža aizgāja.
Tas viss noveda apstākļus līdz krīzei. Nezināju, ko viņš darīs un ko spētu izdarīt. Pārvākšanās uz jaunām telpām mani nokavētu, un to nevarēju ari atļauties, jo naudas man bija vairs tikai divdesmit mārciņu, no kurām lielākā daļa atradās bankā. Jāpazūd! Nebija citas izejas. Citādi sāktos izmeklēšana un mana istaba tiktu izlaupīta.
Iedomājoties, ka manu darbu varētu atklāt un pārtraukt brīdī, kad tas jau gandrīz paveikts, mani pārņēma dusmas, un es sāku rīkoties. Paķēru savas trīs piezīmju klades un čeku grāmatiņu — tagad tas viss ir pie klaidoņa — un nosūtīju no tuvākās pasta nodaļas uz glabātuvi Greit Portlendstrītā, kur vēstules un sainīšus varēja saņemt pēc pieprasījuma. Mēģināju klusu atstāt māju. Pārnākot redzēju, ka pa kāpnēm mierīgi kāpj uz augšu saimnieks. Kā liekas, viņš bija dzirdējis durvju virināšanu. Jums būtu jāsmejas, redzot, kā viņš palēca sāņus, kad strauji devos augšā. Viņš blenza uz mani, kad gāju tam garām, un es tā aizcirtu durvis, ka visa māja nodrebēja. Dzirdēju, ka viņš uzlīda līdz manam stāvam, brīdi vilcinājās un atkal nokāpa lejā. Tūliņ ķēros pie sagatavošanas darbiem.
Visu paveicu tai pašā vakarā un naktī. Kamēr vel sēdēju gurds un mocījos ar nelabuma sajūtu no zālēm, kas izbalina asinis, kāds vairākas reizes pieklauvēja pie durvīm. Tad viss apklusa un soļi attālinājās, bet pēc brītiņa atkal atgriezās un klauvējieni atjaunojās. Kāds mēģināja pabāzt kaut ko zem durvīm — tas bija zils papīrs. Apskaities pēkšņi piecēlos un atrāvu durvis.
«Ko jūs gribat?» jautāju.
Tas bija mans saimnieks ar uzteikuma rakstu vai citu kaut ko. Viņš to sniedza, bet laikam pamanīja, ka rokas man kļuvušas tādas savādas, un tāpēc ieskatījās sejā.
Mirkli viņš stāvēja vaļēju muti, tad iekliedzās, svece un raksts izkrita viņam no rokām, un viņš aizstreipuļoja pa tumšo gaiteni uz kāpņu pusi.
Es aizvēru durvis, aizslēdzu tās un piegāju pie spoguļa. Nu sapratu viņa bailes… Mana seja bija balta — kā balts akmens.
Tas tomēr bija briesmīgi. Nebiju paredzējis sāpes. Nakts pagāja mocoties ar briesmīgām graizēm, nelabuma sajūtu un nemaņā. Sakodu zobus un, kaut arī āda un viss ķermenis dega kā ugunīs, gulēju nekustēdamies kā beigts. Tagad sapratu, kāpēc kaķis ņaudēja, pirms nebiju to hloroformējis. Laime, ka dzīvoju pilnīgi viens un man nebija apkopējas. Brīžiem elsoju, vaidēju un sarunājos pats ar sevi. Bet es neatlaidos… Zaudēju samaņu un izmocīts pamodos, kad bija jau tumšs.
"Sāpes bija pārgājušas. Domāju, ka daru sev galu, bet man viss bija vienalga. Nekad neaizmirsīšu to rītu un dīvainās izbailes, redzot, ka manas rokas kļuvušas kā blāvs stikls. Vēroju, kā tās, gaismai pieņemoties, kļuva caurspīdīgākas un plānākas, līdz beidzot varēju
20* 307 saskatīt caur tām istabas briesmīgo nekārtību, laī gan aizvēru caurspīdīgos plakstus. Mani locekļi kļuva stiklaini, izdzisā un izzuda kauli un artērijas un beidzot — sīkie, baltie nervi. Es griez'u zobus un izturēju līdz galam … Beidzot atlika tikai bālganie nagu gali un brūns skābes traips uz pirkstiem.
Ar pūlēm piecēlos. Sperot soļus ar neredzamajām kājām, sākumā biju tik nevarīgs kā mazs bērns. Es biju nespēcīgs un ļoti izsalcis. Piegāju un ieskatījos spogulītī, bet neredzēju neko — itin neko, atskaitot bālu pigmentu, kas vēl bija palicis aiz acs tīklenes un bija blāvāks par miglu. Pārliecos pār galdu un piespiedu pieri spoguļa stiklam.
Bija vajadzīgs ārkārtīgs gribas spēks, lai piespiestu sevi atgriezties pie aparātiem un pabeigt eksperimentu.
Priekšpusdienu nogulēju, pārvilcis palagu pār galvu, lai gaisma nespiestos acīs, bet ap pusdienas laiku mani atkal uzmodināja klauvējiens. Es biju atspirdzis. Piecēlos sēdus, sāku klausīties un izdzirdu čukstus. Pielēcu kājās un pēc iespējas klusu izjaucu aparātu savienojumu un novietoju tos izklaidus, lai neviens neuzminētu to iepriekšējo stāvokli. Drīz vien atkal nodārdēja klauvējieni un atskanēja balsis — sakuma mana saimnieka un tad vēl divas citas. Es atbildēju, lai iegūtu laiku. Man pagadījās pa rokai neredzamā lupata un spilvens. Atvēru logu un izmetu tos uz ūdenstvertnes vāka. Kad atvērās logs, smagi noblākšķēja durvis. Kāds iespēra pa tām, jo gribēja tās atlauzt, taču pirms dažām dienām pieliktās stiprās bultas nepadevās. Troksnis uztrauca un saniknoja mani. Es sāku drebēt un steigties.
Sametu istabas vidū izplēstas burtnīcas lapas, salmus, iesaiņojamo papīru un atgriezu gāzes vadu. Durvīs sāka krist smagi sitieni. Nevarēju atrast sērkociņus. Dusmās dauzīju ar dūrēm sienu. Aizgriezu atkal ciet gāzes vadu, izkāpu pa logu uz ūdenstvertnes vāka un viegli pievēru logu. Es biju neredzams un drošībā, bet, drebēdams aiz dusmām, vēroju, kas notiks. Redzēju, ka viņi sašķaidīja durvju dēli, bet nākošajā brīdī atlauza bultas un stāvēja atvērtajās durvīs. Tas bija saimnieks ar abiem padēliem — stipriem divdesmit trīs vai četrus gadus veciem jau* nekļiem. Aiz viņiem snaigstījās vecā ragana no apak* sējā stāva.
Varat iedomāties šo cilvēku pārsteigumu, kad viņi atrada istabu tukšu. Viens no jaunekļiem tūliņ pieskrēja pie loga, atvēra to un paskatījās laukā. Viņa ieplestās acis, biezās lūpas un bārdainā seja atradās tikai kādu pēdu no manis. Gribēju jau gandrīz iesist pa viņa dumjo fizionomiju, bet atturēju savilkto dūri.
Viņš skatījās man tieši cauri. Tāpat darīja arī pārējie, kas viņam pievienojās. Vecais paglūnēja zem gultas, un tad viņi visi drūzmējās ap skapi. Beidzot viņi ilgi sarunājās, jaukdami ebreju valodu ar Londonas ielu žargonu, un nosprieda, ka neesmu viņiem nemaz atbildējis, — tas tikai tā izlicies. Sēžot aiz loga un vērojot šos četrus cilvēkus, dusmas man nomainīja ārkārtīga pacilātības sajūta, jo vecā dāma ienākdama aizdomu pilna skatījās visapkārt kā kaķis un mēģināja uzminēt, kur esmu palicis.
Saimnieks, cik varēju saprast viņa žargonu, bija vienis prātis ar veco dāmu, ka nodarbojos ar vivisek- ciju. Dēli izkropļotā angju valodā apgalvoja, ka esmu elektriķis, un rādīja uz dinamomašīnām un radiācijas aparātiem. Viņi visi baidījās, ka neierodos, lai gan vēlāk atradu, ka viņi bija aizbultējuši ārdurvis. Vecā dāma paskatījas skapī un zem gultas. Uz sliekšņa parādījās mans kaimiņš, zivju pārdevējs, kas dzīvoja kopā ar miesnieku man tieši pretī. Viņu iesauca iekšā un sastāstīja neiedomājamas lietas.