Viņš brīdi šaubījās, bet tad tuvojās man ar izstieptu roku. Kāds vīrietis apstājās, lai redzētu, ko viņš tver, un pēc tam arī kāda meitene. Nākamajā brīdī viņš būtu man pieskāries. Zināju, kas man jādara. Paspēru soli, puika iekliedzies atkāpās, un aši aizlēcu pār sētiņu līdz blakus mājas lievenim. Taču mazākais zēns bija diezgan vērīgs un pamanīja manu kustību. Es vēl n^ļjiju noskrējis pa kāpnēm uz ietves, kad viņš atjēdzās no mirklīgā pārsteiguma,un sāka kliegt, ka pēdas pārlēkušas pār sētu.
Viņi apskrēja apkārt sētai un redzēja, ka manu pēdu nospiedumi parādās uz apakšējā pakāpiena un ietves.
— Kas te notiek? — kāds vaicāja.
— Pēdas! Skat! Pēdas skrien!
Visi gājēji ielā plūda līdzi pestīšanas armijai, un ļaužu straume aizturēja ne vien mani, bet arī manus vajātājus. Cilvēki sāka brīnīties un taujāt, kas atgadījies. Nogrūdu zemē kādu jaunekli, izspraucos cauri burzmai un nākamajā brīdī, cik vien kājas nesa, jau skrēju pa Rasela skvēru. Seši vai septiņi cilvēki pārsteigti vēroja manas pēdas. Nebija laika izskaidroties, jo tad man sāktu sekot viss bars.
Divreiz iegriezos ap stūri, trīs reizes pārskrēju pār ielu un nonācu uz agrākā ceļa, un tad, tā kā manas kājas sasila un nožuva, to vieglās kontūras sāka dzist. Beidzot varēju atvilkt elpu, noberzēju kājās un kļuvu atkal pilnīgi neredzams. Pēdējie vajātāji, ko manīju, bija kāds ducis ļaužu, kas bezgalīgā apjukumā Teivistok- skvērā peļķes malā pētīja lēni žūstošu kailas pēdas nospiedumu, kas tiem likās tikpat neizprotams kā Robinsonam Kruzo atklājums vientuļajā salā.
Skrējiens bija mani zināmā mērā sasildījis, un es jau labākā garastāvoklī turpināju klejot pa šā rajona tukšāko ielu labirintu. Mana mugura bija kļuvusi ļoti stīva un sāpīga, kakls sūrstēja no važoņa belziena, un viņš bija arī nobrāzis man ādu. Kājas man bija stipri atspiestas, un es kliboju, jo viena bija drusku ievainota. Vēl laikā ieraudzīju, ka tuvojas akls cilvēks, un klun- kurodams aizbēgu, jo baidījos no viņa smalkās dzirdes. Vienu .vai divas reizes nejauši uzgrūdos kādam, un cilvēki pārsteigti apstājās, nesaprazdami, no kurienes atskan lāsti. Tad kaut kas lēni un liegi pieskārās manam vaigam, un klusu krītošas sniegpārslas kā šķidrauts aizsedza laukumu. Es biju dabūjis iesnas, un man gribot negribot bija reizēm jānošķaudās. Tāpat man bija bail no katra suņa, kas, purnu izstiepis un ziņkārīgi ošņādams, tuvojās. ~
Tad man garām klaigādami sāka skriet vīri un puikas, pa vienam un veseliem bariem. Bija izcēlies ugunsgrēks. Ļaudis skrēja mana dzīvokļa virzienā, un atskatoties redzēju, ka pār jumtiem un telefona stieplēm paceļas dūmu mākonis. Es biju noteikti pārliecināts, ka deg mans dzīvoklis, manas drēbes, aparāti un viss pārējais, atskaitot tikai čeku grāmatiņu un trīs piezīmju klades, kas atradās Greit Portlendstrītas glabātuvē. Jā, dega! Es patiešām biju nodedzinājis aiz sevis visus tiltus! Debesis kvēloja.
Neredzamais cilvēks apklusa un iegrima domās. Kemps uztraukts paskatījās pa logu.
— Jā, — viņš teica, — turpiniet!
XXII
UNIVERSĀLVEIKALĀ
Tā janvāra beigās, kad gaisā sāka virpuļot sniegs, — kas, sakrājoties uz pleciem, varēja mani nodot, — es noguris, nosalis, sasists, ārkārtīgi nelaimīgs un tikai pa daļai apjauzdams savu stāvokli, iesāku šo jauno dzīvi, uz kuru esmu notiesāts. Man nebija ne pajumtes, ne līdzekļu un neviena cilvēka pasaulē, pie kā varētu griezties. Ja izpaustu savu noslēpumu, es kļūtu tikai sensācija un retums. Biju jau gatavs uzrunāt pirmo garāmgājēju un paļauties uz viņa žēlsirdību. Taču pārāk labi zināju, ka šāds mēģinājums radītu tikai bailes un brutālu cietsirdību. Nezināju, ko iesākt. Mana vienīgā vēlēšanās bija iegūt patvērumu pret sniegu, apsegties, sasilt, un tad es kaut ko izdomātu. Bet pat man, neredzamajam cilvēkam, Londonas nami bija nepieejami, aizslēgti un cieši aizbultēti.
Sapratu, ka vienīgais, kas mani sagaida, ir — aukstums, bezpajumte un ciešanas sniegputenī un naktī.
Piepeši man iešāvās prātā lieliska doma. Nogriezos no Gauerstrītas pa šķērsielu uz Totnemas Kortrodu un nokļuvu pie Universālveikala. Jūs droši vien pazīstat lielo uzņēmumu, kur var dabūt pirkt itin visu: gaļu, pārtikas produktus, veļu, mebeles, apģērbu un pat gleznas. Tas drīzāk ir vesels veikalu labirints nekā viens veikals. Domāju, ka atradīšu durvis vaļā, bet tās bija aizvērtas. Kamēr stāvēju pie plašās ieejas, piebrauca pajūgs, un formā ģērbies šveicars ar uzrakstu «Universālveikals» pār cepures lentu atrāva vaļā durvis. Pasteidzos ieiet un, izgājis caur lentu, cimdu un zeķu nodaļu, nokļuvu plašākā telpā, kur bija sakrauti pikniku grozi un pītas mēbeles.
Nejutos tomēr drošs, jo ļaudis nāca un gāja. Nemierīgi klīdu apkārt, līdz kādā no augšējiem stāviem nonācu lielā nodaļā, kur atradās ļoti daudz gultu. Pārrāpos tām pāri un beidzot atradu atpūtas vietu uz milzīgas salocītu matraču kaudzes. Tā bija apgaismota un patīkami silta telpa, tāpēc nolēmu palikt savā paslēptuvē līdz veikala slēgšanai un uzmanīties no pāris pircēju un pārdevēju grupām, kas klaiņāja pa telpām. Domāju, ka vēlāk varēšu sameklēt sev ēdienu un drēbes, apģērbties, izstaigāt un apskatīt visas telpas un varbūt pārgulēt uz segām. Tas šķita pieņemams plāns. Es gribēju sagādāt sev drēbes, satuntuļoties, lai izskatītos pēc cilvēka, sadabūt naudu, izņemt no pasta kantora klades un saiņus, noīrēt dzīvokli un tad padomāt, kā izmantot sava stāvokļa priekšrocības, jo vēl arvien tām ticēju.
Veikala slēgšanas laiks pienāca diezgan ātri. Nevarēja būt pagājusi vairāk kā stunda, kopš biju apgūlies uz matračiem, kad ievēroju, ka tika novilktas logu aizlaidnes un pircēji devās uz durvīm. Tad vairāki veikli jaunekļi ārkārtīgā steigā sāka piekopt izmētātās preces. Kad pircēji izklīda, atstāju savu migu un uzmanīgi aizmanījos uz rosīgāku veikala daļu. Patiešām biju pārsteigts redzot, cik ātri jaunekļi un meičas novāca preces, kas pa dienu bija izliktas apskatei. Visas preču kārbas, izkārtos audumus, lenšu vijas, saldumu kārbas pārtikas preču nodaļā un pārējo klāstu noņēma, salocīja, salika glītās atvilktnēs, un visam, ko nevarēja noņemt un novākt, pārklāja rupju, maisam līdzīgu audumu. Beidzot visus krēslus sacēla uz letēm, lai būtu brīva grīda. Tikko šis darbs bija paveikts, ikviens no jauniešiem tūliņ devās uz durvīm tādā steigā, kādu pārdevējiem reti esmu novērojis. Tad ieradās vairāki puiši, kas kaisīja zāģu skaidas un nesa spaiņus un slotas. Man bija jāvairās no viņiem, un manas kājas aplipa ar zāģu skaidām. Klīstot pa tumšajām un uzkoptajām telpām, vēl labu laiku dzirdēju, kā švīkstēja slotas. Beidzot, gandrīz stundu pēc veikala slēgšanas saklausīju, kā pēdējo reizi noklaudzēja durvis. Iestājās klusums, un es vientuļi maldījos pa veikala daudzajām plašajām nodaļām, gaiteņiem un telpām, kur bija izstādītas preces. Viss bija ļoti klusu, atceros, ka, ejot gar durvīm, kas atradās Totnemas Kortroda pusē, dzirdēju garāmgājēju soļus.
Vispirms devos uz nodaļu, kur biju redzējis zeķes un cimdus. Bija tumšs, un grūti nācās sameklēt sērkociņus, kurus beidzot atradu kādas mazas kases atvilktnē. Tad sadabūju sveci. Man bija jānorauj ietinamie un jāizvanda vairākas kārbas un atvilktnes, līdz beidzot atradu, ko meklēju, — kārbu ar uzrakstu: vilnas apakšbikses un krekli. Atradu vēl zeķes un biezu šalli un tad devos uz apģērbu nodaļu un sameklēju bikses, svārkus, mēteli un mīkstu platmali, kādu nēsā garīdznieki. Sāku atkal justies kā cilvēks un iedomājos par ēdienu.