Augšā bija delikatešu nodaļa, un tur atradu aukstu gaļu. Kādā kannā bija vēl kafija. Aizdedzināju gāzi un uzsildīju to. Man vispār klājās labi. Vēlāk, maldīda» mies apkārt un meklēdams gultasdrēbes, — man beidzot bija jāapmierinās ar vatētu segu kaudzi, — nokļuvu pārtikas nodaļā, kur nogaršoju balto burgundieti un saēdos šokolādi un konservētos augļus vairāk nekā man nāca par labu. Tuvumā atradās rotaļlietu nodaļa, un man atkal prātā ienāca laba doma. Es atradu dažus mākslīgus degunus, jūs zināt — no kartona, ,un gribēju dabūt tumšas brilles. Bet veikalam nebija optikas nodaļas. Deguns man patiešām būtu sagādājis grūtības. Domāju jau, ka būs jānogrimējas. Jaunais atklājums pievērsa manas domas parūkām, maskām un tamlīdzīgām lietām. Beidzot apgūlos uz vatēto segu kaudzes, kur jutos ļoti silti un labi.
Aizmigu ar vispatīkamākajām domām kopš savas pārvērtības. Fiziskā labsajūta atsaucās arī uz garastāvokli. Cerēju, ka rīt, apģērbies un aizsedzot seju ar baltu šalli, varēšu nepamanīts izlavīties laukā, apgādāt par zagto naudu brilles un papildināt savu maskēšanās ietērpu. Mani apņēma murgaini sapņi par visiem tiem pasakainajiem notikumiem, kas bija atgadījušies pēdējās dienās. Redzēju, kā istabā klaigāja mans saimnieks — mazais, pretīgais ebrejs, kā brīnījās viņa dēli, un grumbainās vecenes īgno seju, kad viņa prasīja pēc kaķa. Pārdzīvoju atkal dīvaino sajūtu, redzot kāMzgaist lupata, un beidzot atrados vējainā piekalnē, kur vecais mācītājs šņaukādamies murmināja pie mana tēva vaļējā kapa: «No zemes tu esi ņemts, par zemi tev jāpaliek …»
— Tev arī, — kāda balss sacīja, un piepeši tiku
stumts uz kapa pusi. Stīvējos pretī, kliedzu un lūdzos bēriniekus, bet tie stāvēja kā akmens stabi, un arī vecais mācītājs šņaukādamies nepārtrauca murmināt sprediķi. Sapratu, ka mani neredz un nedzird, un ka esmu pārdabisku spēku varā. Es veltīgi pretojos, mani pārgrūda pār kapa malu, zārks dobji nodunēja, kad nokritu uz tā, iun man veselām lāpstām sāka birt virsū smiltis. Neviens mani neievēroja, neviens nenojauta, ka es esmu. Izmisis mēģināju tikt laukā un pamodos.
Bija atausis pelēks Londonas rīts, un telpā pa spraugām gar logu aizlaidnēm iespiedās salta un blāva gaisma. Piecēlos sēdus un brīdi nevarēju saprast, kas varētu būt šī plašā telpa, kurā atradās letes, audumu baķi, vatētu segu un spilvenu blāķi un vietām dzelzs stabi. Līdzko atcerējos visu, izdzirdu arī balsis.
Tad attālākā un gaišākā nodaļā, kur jau bija attaisīti logi, ieraudzīju divus cilvēkus. Tūliņ pielēcu kājās un skatījos, kur varētu izbēgt. Manu kustību troksnis padarīja viņus uzmanīgus. Laikam viņi bija pamanījuši klusu aizslīdam kādu stāvu.
— Kas tur ir? — viens iesaucās.
— Stāvi! — kliedza otrs.
Apcirtos ap stūri un uzdrāzos izstīdzējušam piec- . padsmit gadu vecam zeņķim. Neaizmirstiet, ka man nebija sejas! Viņš iekliedzās, es nogrūdu viņu zemē, paskrēju garām, iegriezos ap citu stūri un, ļaudamies laimīgai iedomai, palīdu zem letes. Nākamajā brīdī man garām aizdimdēja soļi un dzirdēju kliedzienus: — Uzmaniet durvis! — Kalpotāji jautāja cits citam, kas noticis, un deva padomus, kā mani notvert.
Guļot uz grīdas, jutu, ka zaudēju aukstasinību. Var izlikties savādi, ka tai brīdī man ncienāca prātā nomest drēbes, ko taču vajadzēja darīt. Biju apņēmies ar drēbēm mugurā atstāt veikalu, un tas noteica manu rīcību. Tad ejas galā pie letes atskanēja sauciens: — Te viņš ir!
Pielēcu kājās, norāvu no letes krēslu un sviedu ar to kliedzējam, tad apgriezos, bet, skrienot ap stūri, uzdrāzos citam lempim. Pagrūdu to un skrēju augšā pa kāpnēm. Viņš noturējās kājās, iekliedzās un dzinās
man pa kāpnēm pakaļ. Augšā bija sakrauts ļoti daudz spilgti krāsainu māla trauku. Kas tie ir?
— Keramika, — Kemps pateica priekšā.
— Pareizi! Keramika. Uz augšējā pakāpiena strauji apgriezos, paķēru vienu trauku un, kad viņš tuvojās, triecu to pret viņa dumjo pauri. Viss trauku plaukts apgāzās, un dzirdēju, ka no visām pusēm atskan kliedzieni un tuvojas soļi. Drāzos uz delikatešu nodaļu, kur sadūros ar balti ģērbtu cilvēku, kas izskatījās pēc pavāra, un tas tūlīt sāka mani gūstīt. Izmisis metos sāņus un nokļuvu starp lampām un dzelzs precēm. Aizskrēju aiz letes un gaidīju pavāru. Kad viņš iešāvās iekšā visiem vajātājiem pa priekšu, iezvēlu viņam ar lampu. Viņš pakrita, bet es aizslēpos aiz letes un pēc iespējas ātrāk sāku mest nost drēbes. Ar mēteli, svārkiem, biksēm tiku viegli galā, bet vilnas krekls pielīp cilvēkam kā āda. Dzirdēju, ka tuvojas vairāki cilvēki, pavārs, apdullināts vai pārbijies, mierīgi gulēja otrā pusē letei, un man bija jābēg projām kā zaķim, ko iztramda no žagaru kaudzes.
— Šeit, policist! — dzirdēju kādu saucam. Atrados atkal gultu noliktavā, kur bija sablīvēts arī bezgala daudz skapju. Aizslēpos aiz tiem, nolikos garšļauku, labu laiku locījies, izlīdu no siltā krekla un, kad aiz stūra parādījās policists ar trim pārdevējiem, uztraukti elsojot stāvēju atkal kā brīvs cilvēks. Viņi tūliņ devās pie nosviestās veļas un pacēla bikses.
— Viņš nometis savu laupījumu, — viens no jaunekļiem teica. — Viņam tepat jābūt.
Viņi tomēr mani neatrada.
Brīdi noskatījos, kā viņi mani meklēja, un nožēloju savu neveiksmi, jo man bija jāzaudē drēbes. Tad iegāju delikatešu nodaļā, atradu tur un iedzēru drusku piena un apsēdos pie kamīna, lai apsvērtu stāvokli.
gēc brītiņa ienāca divi kalpotāji un ļoti uztraukti un muļķīgi sāka pārrunāt notikumu. Dzirdēju, ka esmu izdarījis neskaitāmas zādzības, un viņi prātoja, kur gan es tagad varētu atrasties. Tad atkal sāku kalt plānus. Nu, kad visi bija tā satraukti, neiedomājami grūti būtu iznest kaut ko laukā. Nokāpu lejā noliktavā, lai apskatītos, vai neizdotos satīt saini un uzrakstīt tam adresi, bet nevarēju saprast kontroles sistēmu. Ap vienpadsmitiem sniegs nokusa, un, tā kā diena bija skaistāka un mazliet siltāka nekā vakar, atstāju universālveikalu, jo man tur nebija vairs ko iesākt. Biju izmisis par savu neveiksmi, un man nebija nekādu noteiktu nodomu.
XXIII
KĀDĀ ŠĶĒRSIELIŅĀ
— Varbūt jūs tagad sākat saprast manu nejēdzīgo stāvokli, — neredzamais cilvēks teica. — Man nebija ne pajumtes, ne apģērba. Ja uzvilktu drēbes, zaudētu savas priekšrocības un kļūtu par dīvainu un briesmīgu radījumu. Es biju izsalcis, bet nedrīkstēju neko ēst, jo, kamēr barība vēl nebija sagremota, to redzēja, un tas bija jocīgs skats.
— Man tas nemaz neienāca prātā, — Kemps ieteicās.
— Man arī ne. Un sniegs jau mani bija brīdinājis no citām briesmām. Es nevarēju staigāt apkārt, kad sniga. Sniegs sakristu man uz pleciem un padarītu mani redzamu. Lietus arī radītu valgu siluetu, vizošu cilvēka apveidu. Tāpat arī migla — miglā es izskatītos pēc vēl blāvāka burbuļa, pēc nespodri mirgojošas cilvēciskas būtnes. Pie tam, klaiņājot pa Londonu, ap kājām sakrājās dubļi un uz ādas putekļi un kvēpi. Nezinu, pēc cik ilga laika arī tie padarītu mani redzamu, bet sapratu, ka tas notiktu diezgan drīz.
— Londonā jau katrā ziņā.
— Gāju pa nomalēm uz Greit Portlendstrītas pusi, un piepeši atrados tās ielas galā, kurā reiz dzīvoju. Es neiegriežos tajā, jo pusceļā, pie gruzdošās mājas drupām, kuru biju aizdedzinājis, drūzmējās ļaužu pūlis. Mana visdedzīgākā vēlēšanās bija iegūt drēbes. Tad kādā mazā veikaliņā, kur arī varēja dabūt pirkt visu, — laikrakstus, saldumus, rotaļlietas, rakstāmlietas, neizpārdotus ziemsvētku greznumus un citu, — ieraudzīju veselu kolekciju masku un lieko degunu un atkal atcerējos nodomu, kas man radās, ieraugot rotaļlietas