Viņa noliecās pār bērnu sīciņajām figūriņām roboratiņos, sakārtoja segu un veica citus nebūtiskus mātes pienākumus. Taču es jau nu gan zināju, ka viņa nēsā pistoli aiz jostas un tur nazi autiņos. Manai Anželai mātes jūtas ir kā tīģerienei: viņa rūpējas par saviem bērneļiem, bet asus tur arī nagus, vienkārši katram gadījumam. Žēl nelaimīgā laupītāja, kurš gribētu nospert mūsu mazuļus!
— Tas ir uzlabojums, salīdzinot ar parasto dārdošo eskalatoru, — es teicu, norādot uz platformu ārpusē.
Pārkrāsots un ar karogiem greznots, kuģu remonta doks spīdēja un laistījās, pārvērsts par pasažieru liftu. Uz tā atradās ne tikai nupat atlidojušie, bet arī mūs aizrautīgi izklaidējošais kara orķestris. Izgājām uz platformas un roboratiņi noripoja aiz mums. Džeimss vai Bolivārs gribēja mesties pāri malai, bet tausteklis viņu nekavējoši atgrūda atpakaļ spilvenos.
— Neizskatās nemaz tik slikti, — konstatēja Anžela, skatīdamās apkārt. — Nesaprotu, par ko tu žēlojies?
— Kari ierados šeit pēdējo reizi, uzņemšana bija drusku citāda. Vai tas nav skaists skats?
Es norādīju uz kara kuģu rindu, kuru sānos pat no šejienes varēja saredzēt rūsas pēdas.
— Ļoti mīļi, — viņa nepaskatīdamās atsaucās, ievīstot bērnu, kuru jau tā pietiekami labi uzraudzīja roboratiņi. Līdzīgi visiem jaunajiem tēviem, es biju nedaudz greizsirdīgs uz bērniem un nepacietībā gaidīju nākošo uzdevumu, kad atkal atradīšos viņas uzmanības centrā.
Biju pieradis pie laulības saitēm, un, neraugoties uz savu iedzimto tieksmi pēc brīvības, sāku tās baudīt.
— Vai tad tas nav bīstami? — prasīja Anžela, kad mēs nobraucām zemē un divkārša rinda goda sardzes kareivju ar milzīgu troksni un ieroču šķindu sastinga miera stājā. To bija ne mazāk kā tūkstotis un visi apbruņoti ar gauspistolēm.
— Ieroči padarīti nekaitīgi. Tā bija daļa no vienošanās.
— Bet vai mēs varam viņiem uzticēties?
— Pilnīgi. Vienīgais, ko viņi zin, — izpildīt pavēles. Es tev parādīšu, — piebildu un pievedu viņu pie tuvākā kareivja, roboratiņi ripinājās mums nopakaļ. — Ieroci pārbaudei! — es uzkliedzu savā labākajā mācību skates stilā.
Viņš precīzi uzmeta ieroci uz rokas un pēc divkārša klakšķa atvēra aizslēgu. Es viņam to izrāvu un ieskatījos stobra aizmugurējā daļā. Neviena traipiņa. Paskatījies caur stobru, ieraudzīju vienīgi melnu tumsu.
— Kaut kas tur ir stobrā.
— Jā, ser, pavēle, ser.
— Kas tieši?
— Svins, ser. Pats izkausēju un ielēju.
.. Brīnišķīgs ierocis. Nēsā to, zaldāt, — es pametu viņam šauteni.
tā tika ļoti efektīgi noķerta un aizslēgs aizcirtās. Viņā bija kaut kas pazīstams.
— Es jūs pazīstu, kareivi?
— Droši vien, ser. Esmu dienējis uz daudzām planētām. Vienu laiku biju pulkvedis.
Kad tas tika pateikts, viņa acīs parādījās tāls mirdzums, taču ātri izgaisa.
Es viņu bez bārdas nepazinu. Viņš bija tas virsnieks, kuru man pielika Krajs un kurš centās mani nošaut, kad nolaidāmies Burādā.
— Es pazinu šo cilvēku — augsta ranga virsnieks, — paskaidroju Anželai, kad devāmies tālāk.
— Tagad viņam ir maz izredžu uz tādu darbu. Jāturas pie pašreizējā. Vienkārši pārsteidzoši, cik labi viņi visi to uzņem.
— Viņiem nav izvēles. Kad sabruka impērija, kareivji atgriezās Klizantā un konstatēja, ka izejvielu avoti ir iztukšoti, bet viņi to pat nebija ievērojuši. Tādēļ neatlika nekas cits, kā nodarboties ar zemkopību.
Cik saprotu, lauksaimniecība tagad piedzīvo strauja uzplaukuma periodu, bet pelēkie cilvēki ir nozuduši… Inskins aizsūtīja aģentus un atklāja, ka tie visi ir sapakojuši mantiņas un aizbraukuši. Es uzskatu, ka gatavot nepatikšanas kādā citā Galaktikas daļā. Vienā jaukā dienā mums nāksies izsekot viņus līdz to dzimtajai planētai.
— Nelieši. Lūk, kur būtu kaut kāda jēga no planētu iznīcinošās bumbas.
— Tikai ne bērnu klātbūtnē, — es teicu, paplikšķinādams viņai pa vaigu, — tu taču negribi, lai viņiem rastos nepareizs priekšstats par savu māti.
— Viņiem tas radīsies pareizs. Un tomēr es ar aizdomām izturos pret šiem ekskarotājiem.
— Nevajag. Pēc sabrukuma mēs atvedām šurp politiskos aģentus, kuri dod pavēles, bet tās izpildīt — vienīgais, ko klizantieši prot. Ņemot vērā apstākļus, viņi tika cauri ļoti viegli.
Vēl aizvien nepārliecinātā Anžela dusmīgi atbildēja.
— Gribētu gan zināt, kurš gudrinieks izdomāja tūrisma biznesu, un piedāvāja mums atlidot šurp ar pirmo kuģi?
— Es! Vainīgs abos gadījumos. Un neskaties manī tādām acīm. Viņiem ir vajadzīga kāda nodarbošanās un valūtas pieplūdums, bet tūrisms ir vienīgais, ko var organizēt planēta bez personīgajiem izejvielu resursiem. Viņiem ir pludmales, slēpošanas bāzes un daudz kas tamlīdzīgs, plus velnišķīga pievilcība dažu viņu agrāk paverdzināto tautu acīs. Tas izdosies, tu tikai pagaidi un pati redzēsi.
Mundieros tērpta portjē orda saplēsās mūsu bagāžas dēļ, bet pēc tam ar čemodāniem rokās devās pie virszemes transporta.
Mīļu atmiņu vadīts, piereģistrējos viesnīcā «Zlato-Zlato», pie kam tas vēl aizvien bija visgreznākais hotelis pilsētā.
Šveicara manieres kļuvušas labākas, nekā pagājušajā reizē, bet dežūrējošais administrators pat paklanījās, kad mēs ienācām.
— Laipni lūdzam Klizantā, ģenerāli, di Grīza kundze un dēli. Lai jūsu uzturēšanās šeit ir patīkama.
Ceļot ar titulu vienmēr ir patīkami, bet uz Klizantu jo īpaši. Es nopētīju foajē, pēc tam paskatījos uz administratoru.
— Ostrov! Vai tas tiešām esi tu?
Viņš atkal paklanījās.