Cilvēce vienmēr ir bijusi ļoti kaprīza, ietverot likumdošanā tādus aizraujošus terminus kā «slepkavība bez iepriekšēja nodoma», «slepkavība vainu mīkstinošos apstākļos» utt. It kā mirušais nemaz nebūtu miris. Lai gan mode ir noziegumos, ir spriedumos mainās, pastāv tādi, kas vienmēr izraisa lielu riebumu. Tie ir ārstu izdarītie noziegumi. Esmu dzirdējis, ka dažas mežonīgas ciltis nogalina šamani, ja pacients nomirst — kārtība ne bez plusiem. Ir saprotams šis mērķtiecīgais naids pret miesnieku-šarlatānu. Mēs pilnībā nododam sevi ārsta rokās, kad esam slimi. Mēs atļaujam pilnīgi svešam cilvēkam uzjautrināties ar pašu dārgāko, kas mums ir. Ja šo uzticību neattaisno, liecinieku un dzīvu palikušo pacientu vidū rodas dabisks sašutums.
Pilsētas ārsts Volfs Sifternics tika dēvēts par Augsti Godājamo Dakteri Sifternicu. «Jaunākās Ziņas!!» visos sīkumos izklāstīja, kā viņš apvienoja Ķirurga un Pleiboja dzīvi tik ilgi, līdz nazis viņa trīsošajās rokās nenogrieza TO Šī vietā un nesaīsināja slavena politiska darbinieka dzīvi par vairākiem, nākotnei nozīmīgiem gadiem. Mums ir jānotic Voltam, ka tas stājies pie darba skaidrā prātā un fatālos pirkstu krampjus izsaucis baltais drudzis nevis kas cits. Viņa licenci anulēja; ietaupījumi acīmredzot izsīka un tā parādījās ziņojumi par viņa arvien nepieklājīgākajiem gājieniem. Dzīve Volfu bija smagi satriekusi, un tieši viņš bija cilvēks, ko es meklēju, jo gribēju nopirkt viņa profesionālo meistarību.
Atrast un izsekot puslegālu personu svešā pilsētā uz tālas planētas cilvēkam ar manām spējām nesagādāja nekādas problēmas. Tā bija tehnikas lieta, bet ar tehniku man viss ir kārtībā. Biju gatavs pirmajam solim jaunajā plānā, kad klauvēju pie netīrām koka durvīm ne labākajā no pilsētas daļām.
— Man pie jums ir kāda lieta, Volf, teicu durvis atvērušajam subjektam ar duļķainajām acīm.
— Vācieties pie velna, — viņš sacīja cenšoties tās aizvērt man deguna priekšā, bet to neļāva tālredzīgi uz priekšu izliktais zābaka purngals.
— Es nenodarbojos ar medicīnu, — viņš teica, skatoties uz manu apsaitēto roku. — Negribu sapīties ar policiju, tā kā vācieties pie velna.
— Nu, ko jūs bubināt vienu un to pašu! — teicu es viņam.
— Esmu šeit, lai piedāvātu pilnīgi likumīgu darījumu par attiecīgu samaksu. Ignorēju viņa protestus un ieskatījos istabā. — Saskaņā ar pilnīgi drošu informāciju jūs dzīvojat šeit nereģistrētos sakaros ar meiteni vārdā Zina. Tas, ko es gribu teikt, nav paredzēts viņas jaukajām austiņām. Kur viņa ir?
— Nav! — viņš ieķērcās. — Un jūs arī lasieties prom! — Viņš saķēra aiz kakliņa lieiu pudeli un draudoši to pacēla.
— Ko jūs teiksiet par šo? — es pavaicāju, uzmetot uz galda paciņu jaunu kredītbiļešu. — Un šo… un šo… — pieliku vēl divas paciņas.
Pudele izslīdēja no viņa atslābušajiem pirkstiem un nokrita uz grīdas, viņa acis izbolījāš, likās, ka tās tūlīt izsprāgs no pieres. Lai piebeigtu viņu galīgi, pieliku vēl vienu kredītbiļešu paciņu.
Volfu nevajadzēja ilgi pārliecināt, atlika vienīgi saskaņot detaļas. Nauda uz viņu iedarbojās nomierinoši, viņš vairs nedrebēja un netrīcēja, bet sprieda pilnīgi loģiski.
— Palikusi tikai viena problēma, — es beigās sacīju. — Vai jūs domājat par to stāstīt jaukajai Zinai?
— Jūs ko, sajucis esat? — ar neviltotu izbrīnu vaicāja Volts.
— Tātad jūs viņai nestāstīsiet un par šo operāciju zinām tikai mēs divi. Bet kā jūs viņai izskaidrosiet savu prombūtni un naudas parādīšanos?
Viņu pārņēma arvien lielāks izbrīns.
— Paskaidrot? VIŅAI? Viņa taču neredzēs ne mani, ne naudu, pēc desmit minūtēm es šo vietu atstāšu.
— Nu, ko — es noteicu un iedomājos, ka tā tomēr ir cietsirdība pret nelaimīgo meiteni, kas uztur viņu, pateicoties profesijai, no kuras izvairās vairums sieviešu. Es šajā sakarībā nolēmu kaut ko darīt. Nākotnē, protams. Vispirms vajadzēja pazust Džeimsam Bolivāram di Grīzam.
Nežēlojot izdevumus, sagādāju visas Volfa norādītās operāciju un ķirurģiskās iekārtas. Tā kā viņam būs jāstrādā vienam, centos iegādāties pēc iespējas vairāk ierīču-robotu. Iekrāvuši visu lielā treilerī, kopā devāmies uz kādu lauku māju. Par nožēlošanu jāsaka, mūsu attiecībās nebija uzticības, pats smagākais bija finansiālais jautājums, jo vaļsirdīgais ārsts Volfs bija pārliecināts, ka es ielauzīšu viņam galvaskausu un savākšu naudu atpakaļ, uzreiz pēc tam, kad darbs būs pabeigts. Jokanais, viņš nesaprot, ka man nebūs grūtību ar naudu, kamēr vien eksistēs bankas. Beigu beigās par lielu prieku viņam tika apspriestas visas garantijas, un mēs ķērāmies pie darba.
Māja, vientulīga un tukša, atradās uz paugura ezera tālākajā krastā. Svaigu ēdienu mēs saņēmām reizi nedēļā kopā ar pastu, ar to atveda arī zāles un citus medicīniskus preparātus. Operācija sākās. Mūsdienu ķirurģiskā tehnika, protams, ļauj pacientu atbrīvot no sāpēm un šoka. Es pastāvīgi atrados gultā un dažkārt tiku piedzīts ar tik lielu zāļu daudzumu, ka dienas pagāja miegainā miglā. Divu radikālu ķirurģisko periodu starplaikā nolēmu pārliecināties, vai Volfa vakara dzērienā ietilpst miega zāļu kapsulas. Dzēriens, protams, bija bezalkoholisks, tā kā viņa atturēšanās visu kontrakta laiku bija viens no obligātajiem mūsu darījuma nosacījumiem. Lai izvairītos no problēmām, atbalstīju šo viņa apņemšanos ar zināmu naudas summu. Sakarā ar to viņš atradās tuvu nervu sabrukumam un es nolēmu, ka viņam nepieciešams labs miegs. Bez tam gribēju veikt arī nelielu izmeklēšanu. Tikko biju pārliecinājies, ka viņš iegrimis dziļā miegā, atslēdzu durvis un pārmeklēju istabu.