Un tad es pēkšņi sapratu, ka esmu pēdējais muļķis. Jā, Anželīna ļāva man saskatīt iemeslu, kas salauza, izkropļoja viņas dzīvi.
Meitene fotogrāfijā, protams, bija pati Anželīna.
Tūlīt kļuva skaidrs arī daudz kas cits. Cik reizes, skatoties viņā, netiku hrīnījies, kā tik sabojāta personība var atrasties tik valdzinošā saiņojumā? Tagad atbilde ir skaidra — es nebiju redzējis sākotnējo apvalku. Vīrietis vēl kaut kā var paciest savu kroplību, bet kas gan tādā situācijā jāizjūt sievietei? Kā dzīvot, ja katrs spogulis ir tavs ienaidnieks, un cilvēki, kas tevi ierauga, cenšas ātrāk novērsties? Un, ko darīt tad, ja par laimi vai nelaimi jūs esat apveltīts ar saprātu, kas visu redz un saprot, izdara neiepriecinošus secinājumus, mokās, kad izrāda pretīgumu?
Dažas meitenes varētu beigt dzīvi pašnāvībā, bet tikai ne Anželīna. Varu iedomāties, ko viņa izdarīja. Nicinot sevi, ienīstot savu pasauli un cilvēkus tajā, viņa neizjūta ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus, gatavojot noziegumus, lai iegūtu naudu. Naudu operācijai, kas ļaus iznīcināt kādu kroplību. Pēc tam vēl naudu nākamajai operācijai. Pēc tam, kad kāds viņu reiz centās apturēt, viņa viegli, varbūt pat ar prieku to nogalināja. Lēna, baismīga celšanās pretī skaistumam ar apbrīnas vērtu prātu.
Nabaga Anželīna. Es varētu viņu pažēlot, ja vien nebūtu visu šo viņas izdarīto slepkavību. Nabaga nelaimīgā meitene, kura, uzvarot vienā kaujā, bezcerīgi zaudēja citā. Viņa prata iedvest ķermenī burvību, patiesi eņģeliskas iezīmes, bet visa šī procesa laikā smadzenes pakāpeniski deformējās, līdz kļuva tik pat kroplīgas kā agrākais ķermenis.
Bet, ja jau var izmainīt ķermeni, kāpēc gan neizmainīt arī smadzenes? Vai var viņas labā kaut ko izdarīt?
Es tik saspringti domāju, ka nespēju vairs nosēdēt savā šaurajā istabiņā un izgāju svaigā gaisā. Tuvojās pusnakts, lejā stāvēja sardze, un visas durvis bija aizslēgtas. Es nolēmu uzkāpt augšā, dārzā uz jumta nevajadzētu nevienam būt, varēs pastaigāties vienatnē.
Freiburgai nav sava mēness, tomēr nakts bija skaidra un zvaigznes deva pietiekami gaismas, lai redzētu apkārt. Kad izgāju, sargs sveicināja mani, bija redzama sarkana cigaretes uguntiņa viņa rokā. Vajadzēja viņam pateikt kaut ko par šo lietu, tomēr manas domas bija aizņemtas ar ko citu. Pagriezies aiz stūra, es apstājos un, atspiedies pret margām, sāku skatīties uz tumšajiem kalnu masīviem.
Kaut kas piesaistīja manu uzmanību un pēc dažām minūtēm es sapratu, kas tas bija. Sargs. Viņš atradās postenī un smēķēja, lai gan sargkareivim tas nav atļauts. Varbūt es biju pārāk piekasīgs, bet man tas nepatika. Katrā gadījumā, ja jau tas mani uztrauca, vajadzēja atgriezties un pateikt viņam pāris vārdus.
Parastajā vietā viņa nebija, tas iepriecināja, tātad staigā apkārt un novēro. Es devos atpakaļ un pēkšņi ieraudzīju no jumta malas nokarājušos nolauztus ziedus. Tas bija pilnīgi neticami, jumta dārzs bija Kņaza lepnuma un viņa pastāvīgo rūpju objekts. Iztālēm ieraudzīju starp puķēm kādu tumšu plankumu un sapratu, ka stāvoklis ir ļoti un ļoti slikts.
Tas bija sargkareivis, miris vai tuvu nāvei. Man nevajadzēja meklēt iemeslu, kādēļ kāds varēja šeit atrasties nakts vidū. Šis iemesls bija Anželīna. Viņas istaba atradās augšstāvā, gandrīz zem šīs vietas. Es klusiņām piegāju pie malas un paskatījos lejā. Metrus piecus zemāk bija redzams balkona gaišais laukumiņš viņas loga priekšā un kaut kas tumšs un bezformīgs, pieplacis pie sienas. Pistoli biju atstājis istabā.
Tas bija viens no nedaudzajiem gadījumiem manā dzīvē, kad nebiju ievērojis visus piesardzības pasākumus. Man jāglābj Anželīna!
Tas viss pazibēja manās smadzenēs, kad pieķēros pie balustrādes malas. Roka atdūrās pret sīku āķīti, pie kura bija piesieta virve, gandrīz neredzama, bet stingra kā tauva. Slepkava bija nolaidies ar īpašas ierīces palīdzību, kura, gluži kā zirneklis, izlaida pavedienu. Šis pavediens būtībā bija monomolekulas substance, kas varēja izturēt cilvēka svaru. Ja viņš būtu mēģinājis pa to nolaisties, tad vienā mirklī paliktu bez pirkstiem, tā bija asāka par bārdasnazi.
Uz balkona varēja nokļūt arī no maza laukumiņa zem tā, tomēr, lai to izdarītu, vajadzēja noiet pa ieleju gandrīz divus kilometrus.
Nolēmu lēkt, uzrāpos uz margām un centos atrast līdzsvaru. Zem manis klusi atvērās logs, ilgāk vilcināties vairs nedrīkstēja, es atspēros un, mērķējot ar pēdām uz šo cilvēku, lidoju lejup.
Gaisā mani sagrieza, un es ar pēdām trāpīju viņam pa pleciem. Mēs abi aizripojām pa balkonu. Vecie akmeņi iedrebējās, bet izturēja. Kritiens mani nedaudz apdullināja, tomēr cerēju, ka viņam ticis ne mazāk, kā manām kājām. Dažas sekundes biju bezpalīdzīgs, pēc tam atžilbu un rāpoju pie viņa. Pēc sitiena no viņa rokas izkrita garš smails duncis, kas, par laimi, mani neaizskāra, bet tikai pāršķēla piedurkni. Viņš to paguva saņemt ātrāk, bet es satvēru viņa roku un stipri saspiedu.
Tā bija klusa, murgaina cīņa, kuras cena, kā mēs abi labi zinājām, bija dzīvība. Biju sadauzījis kājas un tāpēc nevarēju ātri piecelties. Būdams krietni vien smagāks, viņš atradās virspusē. Ar abām rokām pūlējos noturēt viņa roku ar dunci. Nflves klusuma varēja dzirdēt tikai mūsu smagās elpas.
Uzvara sāka nosvērties slepkavas pusē, svars un nepielūdzamais spēks darīja savu — duncis lēnām laidās zemāk. Asmenis jau bija pavisam tuvu, bet tad es ievēroju, ka viņa otra roka nedzīvi nokarājās. Pēc kritiena tā bija salauzta. Taču viņš nebija izdvesis ne skaņu!