Nekad cilvēks necīnās tik izmisīgi, kā kaujā par savu dzīvību. Man izdevās izvilkt vienu kāju no viņa apakšas un izlocījies es ar celi iesitu pa viņa salauzto roku. Viņš sāpēs nodrebēja. Es atkārtoju. Cenzdamies izvairīties, viņš uz mirkli zaudēja līdzsvaru un, cenšoties nenokrist, salieca elkoni. Sasprindzinājis visus savus spēkus, pagriezu viņa roku ar dunča asmeni augšup.
Tas man gandrīz izdevās, tomēr viņš galu galā izrādījās stiprāks, asmenis tikai nedaudz ieskrāpēja tā krūtis. Ar visiem spēkiem centos atkārtot šo acīmredzot bezcerīgo paņēmienu, kad viņš pēkšņi nodrebēja un nomira.
Ar viltību mani nepaķersi…, bet tā nebija viltība. Sajutu, kā spazmās kļuva stīvi viņa muskuļi, kad viņš sasvērās sānis, bet savu tvērienu neatlaida. Logā iedegās gaisma. Un tikai tagad uz naža asmeņa ieraudzīju drausmīgus dzeltenus traipus — acumirklīgas iedarbības nervu paralrtisko indi. Tur, kur asmenis aizķēra manu piedurkni, bija palikušas dzeltenas pēdas. Es zināju, ka indei nemaz nav jānokļūst iekšā, tā tikpat labi iedarbojas arī uz kailu miesu.
Ar neticamu piesardzību, cīnoties ar nogurumā drebošajām rokām, novilku kreklu. Un tikai tad, kad tas bija uzmests līķim, atslābinājos un dziļi nopūtos.
Lai arī stipri sāpoša, mana kāja darbojās, es droši vien nebiju to salauzis, bet tikai stipri sadauzījis, jo manu svaru tā turēja. Es plašāk atvēru augsto istabas logu, un tajā skaidri apgaismojās man aiz muguras esošais līķis. Anželīna, piespiedusi segu pie krūtīm, mierīgi sēdēja gultā, tomēr viņas acīs bija saskatāms uztraukums —. viņa saj^rata, kas bija noticis.
— Miris, — es teicu aizsmakušā balsī, kakls bija izkaltis sauss, un noklepojos. — No paša indes. — Berzējot kāju, ienācu istabā.
— Es gulēju un pat nedzirdēju, kā viņš atvēra logu, — Anželīna teica. — Paldies.
Aktrise, mele, krāpniece, slepkava. Viņa spēlēja simtiem lomu, runāja neskaitāmos balss toņos. Taču tagad, šajos pēdējos vārdos bija sajūtamas neviltotas jūtas. Šis slepkavības mēģinājums nāca pārāk ātri pēc notikušās smagās scēnas. Viņas aizsargreakcija vēl nebija paguvusi pārvarēt dabiskās emocijas.
Mati izjuka viņai pār pleciem, augumu sedza skaists, no kāda smalka un mīksta materiāla darināts naktskrekls. Visi šīs nakts notikumi deva man tiesības rīkoties droši. Es apsēdos gultā, apņēmu viņu ap pleciem. Medaljons ar pārrauto ķēdīti atradās uz naktsgaldiņa pie viņas gultas, es paņēmu to rokās.
— Saproti, šī meitene vairs neeksistē, viņa ir palikusi tikai tavā atmiņā, — es teicu. — Tas viss ir pagātnē. Tu biji bērns, bet tagad tu esi sieviete. Tu, iespējams, arī esi bijusi šī meitene, bet tagad tu neesi viņa!
Es strauji pagriezos un izmetu medaljonu pa logu, ārā tumsā.
— Tas viss ir palicis pagātnē, Anželīna, — es sacīju. — Tu esi tikai tu! — es iekliedzos pilnā kaklā.
Noskūpstīju viņu, un šoreiz Anželīna mani neatgrūda. Es viņai biju tik pat vajadzīgs kā viņa man.
18. nodala
Tikko debesis skāra rītausma, aiznesu slepkavas ķermeni Kņazam. Es gan nevarēju izbaudīt to prieku viņu pamodināt, to jau izdarīja apsardzes seržants, kad bija atklājis uz jumta nogalināto sargu. Viņš bija nogalināts ar to pašu saindēto dunci. Sardzes priekšnieks un Kņazs mīņājās pie ķermeņa un ar neizpratni sprieda par sargkareivja nesaprotamo nāvi. Viņi mani neievēroja, kamēr, stipri viņus nobiedēdams, nometu savu kravu blakus sargkareivja ķermenim.
— Lūk, slepkava, — es teicu ne bez lepnuma. Kņazs Kassitors ķermeni droši vien pazina, jo, to ieraugot, pēkšņi nodrebēja. Neapšaubāmi tuvs radinieks, brālis vai kaut kas līdzīgs. Es domāju, ka līdz šim viņš nebija ticējis, ka Radebrehenu ģimene realizēs savus atriebības draudus.
Neizpratni radīja sardzes seržanta uzvedība. Viņa acis šaudījās turp un atpakaļ no līķa uz Kņazu, un es pabrīnījos, cik ātri traucas domas viņa skūtajā, varenajā kaujinieka galvā. Te bija kāda sarežģīta saikne un vajadzēja noskaidrot, kas te slēpjas. Nolēmu pie pirmās izdevības parunāt ar seržantu tete-a-tete. Kņazs, stāvot blakus līķim, berzēja vaigu, krakšķināja locītavas, un beidzot lika to aiznest, t — Palieciet, Bent, — viņš teica, kad gatavojos doties prom kopā ar pārējiem. Es apsēdos krēslā un nogaidīju, kamēr visi aiziet. Pieskrējis pie bāra, viņš vēlreiz piepildīja glāzi, atceroties, ka nemaz nebūtu par lieku arī man piedāvāt šo dzīvinošo dzērienu. Es neatteicos, un, to sūcot, pabrīnījos par viņa uztraukumu.
Pirmām kārtām Kņazs pārbaudīja visu durvju atslēgas un cieši aizvēra logu. Ar speciālu atslēgu atvēris galda apakšējo atvilktni, viņš izvilka no tās mazu elektronisku ierīci ar vadības pulti un vāciņā iemontētu teleskopisku antenu.
— Nav slikta lietiņa, — es ieteicos, kad viņš izvilka antenu. Kņazs neatbildēja, tikai uzmeta man īsu skatienu no uzacu apakšas un ķērās pie regulēšanas. Un tikai tad, kad uz skalas bija iededzies zaļš indikators, viņš nomierinājās.
— Vai jūs zināt, kas tas tāds ir? — viņš jautāja, norādot uz ierīci.
— Protams, — es atbildēju. — Ar to gan es neiepazinos Freiburgā. Šeit tas nav īpaši izplatīts.
— Tādi šeit vispār nav izplatīti, — viņš teica, panākot zaļā indikatora maksimālu spožumu. — Cik man zināms, šis ir vienīgais eksemplārs uz planētas, un es gribu, lai jūs nevienam nestāstītu par to, ko redzējāt.
— NEVIENAM. — Viņš atkārtoja ar uzsvaru.
— Tā nav mana darīšana, — teicu ar labi iespēlētu intereses trūkumu. — Es domāju, ka cilvēkam ir tiesības uz saviem noslēpumiem.
Es pats mīlēju noslēpumus un biju neskaitāmas reizes izmantojis snup-detektorus. Tie varēja atklāt elektroniskās vai viļņu noklausīšanās ietaises un nekavējoties paziņot par to. Tos varēja apmānīt, bet to izdarīt bija ārkārtīgi grūti. Kamēr neviens nezināja par detektoru, Kņazs varēja būt drošs, ka viņu neviens nenoklausās. Bet kam gan varēja tas ienākt prātā šeit, pils centrā? Pat viņam vajadzēja zināt, ka snup- detektori nevar strādāt pa gabalu. Gaisā asi sāka smaržot pēc Žurkas, un es sāku nojaust, kas par lietu. Nepalika ne mazāko šaubu, ka Žurka ir Kņazs.