— Jūs neesat muļķis, Grāf Dibstol, — viņš iesāka, domājot, ka esmu ievērojami stulbāks par viņu. — Jūs esat ceļojis, redzējis citas pasaules un saprotat, cik mēs šeit esam mežonīgi un atpalikuši. Neatsakiet man palīdzību, lai nomestu cilpu, kura savelkas ap mūsu planētas kaklu. Nekādi upuri nebiedē, ja tuvojas uzvaras diena, — viņš pat nosvīda un atgriezās pie sava nepatīkamā ieraduma krakšķināt pirkstus. Vienā galvas pusē, tai vietā, kur Anželīna bija trāpījusi ar pudeli, bija uzlīmēts sviedros samircis plāksteris. Es cerēju, ka šī brūce sāp.
— Jūs apsargājat šo ārzemnieci… — ierunājās Kņazs, pagriežoties sānis, bet vēl aizvien turpinot vērot mani ar acu kaktiņu. — Viņa mums sniedza zināmu palīdzību, organizējot visu šo pasākumu, bet tagad nostāda apgrūtinošā situācijā. Pret šo dāmīti jau ir bijis viens slepkavības mēģinājums un droši vien būs arī citi. Radebreheni — veca un pazīstama ģimene, un Anželīnas uzturēšanās šeit viņiem nav izturama.
— Viņš padzērās no glāzes un pārgāja pie galvenā. — Es domāju, ka jūs varētu izpildīt viņas darbu. Tikpat labi, bet varbūt pat labāk. Kā jūs uz to skatāties?
Neapšaubāmi es biju talantu pilns, vai arī uz šīs planētas trūka revolucionāru. Jau otro reizi šīs diennakts laikā man piedāvāja sadarbību. Bija skaidrs, ka Anželīna piedāvāja no visas sirds, bet, lūk, no Kassija Djuka Rdenranta piedāvājuma dvesa kas nelabs. Es nolēmu turpināt spēli, lai redzētu, pie kā tā novedīs.
— Jūtos pagodināts, Kņaz, — es atbildēju. — Bet kas būs ar ārzemnieci? Neesmu pārliecināts, ka viņai šī doma patiks.
— Nav svarīgi, kas viņai patiks, — viņš nogrieza, ar pirkstu galiem nedaudz pieskaroties galvai, kur bija plāksteris. Pēc tam, atkal saņēmis sevi rokās, turpināja.
— Mēs nevaram būt pret viņu cietsirdīgi, — un viņa seja sašķobījās pretīgi liekulīgā smaidā, kādu līdz šim vēl nebiju redzējis. — Mēs turēsim viņu ieslodzījumā. Viņai ir daži uzticami sabiedrotie, bet par tiem parūpēsies mani ļaudis. Jūs būsiet kopā ar viņu un attiecīgajā brīdī arestēsiet. Cietumā viņa būs drošībā, nedursies acīs un nesagādās mums nepatikšanas.
— Lielisks plāns, — es ar entuziasmu piekritu. — Mani gan neiepriecina perspektīva iespundēt cietumā nabaga sievieti, bet, ja jau tas nepieciešams, es esmu gatavs. Mērķis attaisno līdzekļus.
— Jums taisnība, Bent. Jums ir lieliskas spējas izmantot aforismus. Es ar prieku pierakstīšu: MĒRĶIS ATTAISNO LĪDZEKĻUS.
Un tāds cilvēks plāno revolūciju! Sasprindzināju atmiņu, lai atcerētos šim gadījumam piemērotu aforismu, bet domas pārpludināja pēkšņs niknums. Es pielēcu kājās.
— Ja mēs, Kņaz, gatavojamies to darīt, tad nav ko tērēt velti laiku. — teicu. — Noliksim arestu uz pulksten 18, tas dos mums laiku padarīt nekaitīgu viņas apsardzi. Es būšu istabā kopā ar viņu un arestēšu, līdzko būšu saņēmis paziņojumu par jūsu akcijas sekmīgu iznākumu.
— Viss ir pareizi. Jūs, kā vienmēr, esat rīcības cilvēks, Bent. Lai notiek tā, kā jūs piedāvājat. — Viņš pastiepa man roku un es, apvaldot pretīgumu, biju spiests satvert šo mīksto, nodevīgo delnu. Tagad pa taisno pie Anželīnas.
— Vai mūs te nenoklausās? — es jautāju Anželīnai.
— Nē, istaba ir pilnīgi tīra.
— Jūsu bijušajam drauģelim Kņazam Kassijam ir snup-detektors. Nav izslēgts, ka viņam ir arī citas ierīces, to starpā arī priekš noklausīšanās, kuras viņš varēja te uzstādīt.
šī doma Anželīnu neuztrauca ne mazākajā mērā, viņa sēdēja spoguļa priekšā un ķemmēja matus. Skats, protams, burvīgs, tomēr šim brīdim pilnīgi nepiemērots. Vētra uzbrūk revolūcijai, draudot to iznīcināt.
— Es zinu par detektoru, — viņa teica, turpinot ķemmēties. — To es viņam iesmērēju. Tiesa, nedaudz pielaboja, lai tas rādītu normu mūsu garuma viļņos vienmēr, kad noklausīšanās ierīces ieslēdzu es.
— Bet vai jūs dzirdējāt, kā pirms dažām minūtēm viņš izteica man priekšlikumu nogalināt jūsu apsardzi, bet jūs iespundēt cietumā?
— Nē, nedzirdēju, — viņa teica ar tik pārsteidzošu pašsavaldīšanos un mieru, kas vienmēr bija raksturīgi viņas nodarījumiem. Viņa uzsmaidīja man spogulī. — Biju aizņemta ar pagājušās nakts notikumu atcerēšanos.
Sievietes! Viņas visu sajauc kopā. Iespējams, ka viņām tā ir labāk, bet tas ir ļoti grūti tiem, kuri uzskata, ka loģika un emocijas ir gluži dažādas lietas. Man vajadzēja piespiest viņu saprast situācijas nopietnību.
— Labi, lai šie mazie jaunumi jūs neuztrauc, — es teicu, cenzdamies kustēties mierīgi. — Bet ir arī citi. Nebūt ne Radebreheni uzsūtīja slepkavu pagājušo nakti. To izdarīja Kņazs.
Tas mazliet līdzēja. Anželīna atstāja mierā matus un viņas acis kļuva nopietnas. Viņa neuzdeva muļķīgus jautājumus, bet gaidīja, ko teikšu tālāk.
— Es domāju, ka tu nenovērtē šī žurkasģīmja trakumu. Kad viņš vakar dabūja ar pudeli pa galvu, kļuva galīgi nikns. Sardzes seržants atpazina slepkavu un saistīja viņu ar Kņazu. Tas izskaidro arī to, kā slepkava nokļuva uz jumta un kā uzzināja, kur jūs meklēt. Pārāk daudz kas ir noticis pēc vakardienas kautiņa ar Kassitoru Kašķīgo.
Kamēr es runāju, Anželīna atgriezās pie savas frizūras un sāka veidot cirtas. Viņa neatbildēja. Šis pilnīgais intereses trūkums sāka krist man uz nerviem.
— Ko jūs galu galā taisāties darīt? — es jautāju, vairs neslēpjot dusmas.
— Bet vai jums neliekas, ka daudz svarīgāk ir saprast, ko jūs taisāties darīt? — viņa neuzsvēra jautājumu, tomēr tajā slēpās daudz kas. Es redzēju, ka viņa novēro mani spogulī, tādēļ atgāju pie logu, skatoties uz fatālo balkonu un sniegotajām kalnu virsotnēm. Ko es grasījos darīt? Tas bija daudz sarežģītāks jautājums, nekā viņai likās.