— Ja es teikšu, ka neesmu te iejaukts, un došu tev savu vislielāko godavārdu, tu man neticēsi? — es jautāju. — Neko neesmu darījis un neko par to nezinu.
— Atstāj to Kosmosa Skautiem, — Anželīna izsmējīgi noteica. — Kādēļ gan tev nepateikt taisnību, tik un tā pēc divdesmit sekundēm tu mirsi.
— Es pateicu tev taisnību, — gribēju mesties viņai virsū, bet zināju, ka nepagūšu.
— Ardievu, Džim di Grīz, bija patīkami pavadīt ar tevi laiku. Atļauj, pirms aizeju, tevi pēdējo reizi iepriecināt. Viss, ko tu izdarīji priekš manis un pret mani, bija veltīgi. Man aiz muguras ir durvis slepenā ejā, par kuru neviens neko nezin. Līdz tam, kad te ieradīsies policija, es būšu drošībā. Un vēl es tev pateikšu, ka nogalināšu, nogalināšu un nogalināšu. Un neviens nespēs mani apstādināt.
Anželīna pacēla izstieptā rokā revolveri un vieglītēm aizskāra mēlīti. Aiz viņas pavērās panelis, atsedzot melnu caurumu sienā.
— Nespēlē teātri, Džim, — viņa nicinoši teica, skatoties uz mani pāri revolverim. — Es neuzķeršos uz šīs makšķeres. Šīs plati ieplestās acis, šis pārsteigums, it kā kāds stāvētu man aiz muguras. Es nepa- griezīšos. Nekas tev neizdosies.
— Slavenie pēdējie vārdi, — es izsaucos, palēkdams malā.
Nobrīkšķēja šāviens, bet lode ietriecās griestos. Aiz viņas, noķēris izsisto pistoli, stāvēja Inskins.
AnžeFīna šausmās paskatījās manī, pat necenšoties pretoties. Arī roku dzelži jau sacirtās ap viņas smalkajām rokām, bet viņa vēl arvien tāpat stāvēja nekustīga un klusējoša. Es lēcu uz priekšu, saucot viņas vārdu.
Aiz Inskina parādījās divi Patruļas formas tērpos, viņi savāca to, bet mans priekšnieks aizslēdza durvis, lai es nemestos tiem pakaļ. Es paliku stāvam tāds pats nošļucis un vienaldzīgs, kā pirms tam Anželīna.
19. nodala
— Iedzersim, — teica Inskins, atlaižoties Anželīnas krēslā un izvelkot no kabatas plakanu blašķi. — Brendijs. Zemes ražojuma surogāts, bet tik un tā nav vietējais, no izkausētas plastmasas.
— Pazudi… tu… — mokoši izvēloties vārdus un stiprākus izteicienus no savas starpzvaigžņu leksikas, es centos izsist viņam no rokām degvīna glāzīti. Viņš mani piemuļķoja — pacēla to un bez mazākajām dusmām izdzēra.
— Kas tad tas, jauna sazināšanās forma ar augstākajiem Speciālā Korpusa virsniekiem? — viņš jautāja, atkal piepildot glāzīti. — Izskatās, ka jūs esat aizmirsis visu kārtību, pavisam izlaidies. Pie mums taču viss nav atļauts. — Viņš atkal gribēja iedzert, bet tagad es viņu pārķēru.
— Kādēļ jūs to izdarījāt? — es jautāju, vēl aizvien kaislību plosīts.
— Tādēļ, ka tu to neizdarīji, lūk, kādēļ. Operācija ir beigusies, tu esi uzvarējis. Līdz šim tev bija pārbaudes laiks, bet tagad iegūsi pilntiesīga aģenta nosaukumu.
Viņš iebāza roku kabatā un izvilka mazu, no papīra taisītu zeltainu zvaigznīti, rūpīgi to nolaizīja un svinīgi pielīmēja man pie krekla.
— Man piešķirtās varas vārdā, — viņš svinīgi deklamēja, — ieskaitu tevi Speciālā Korpusa Pilntiesīgo Aģentu vienībā.
Tātad biju sasniedzis karjeras virsotnes. Es sāku smieties. Tas bija absurds.
— Bet es domāju, ka esmu jau izlidojis no komandas, — es viņam pavēstīju.
— Neesmu saņēmis tavu atlūgumu, — teica Inskins. — Bet tam arī nebūtu nozīmes. Tu nevari aiziet no Speciālā Korpusa.
— Jā. Bet es taču saņēmu jūsu paziņojumu par savu atlaišanu. Vai arī jūs esat aizmirsis, ka nozagu kuģi? Bet jūsu atsūtītais signāls, kuram vajadzēja mani uzspridzināt? Ja es sēdu te, tad tikai pateicoties tam, ka paguvu izvilkt lādiņu.
— Nekas tamlīdzīgs, manu zēn, — viņš iejaucās, atzveļoties krēslā un ielejot sev trešo glāzīti. — Tu tik ļoti uzstāji par tās skaistufītes Anželīnas izsekošanu, ka es nodomāju, tu vari pats aizņemties kuģi, vēl pirms mēs paši viņu tev iedosim. Kuģim, kuru'tu paņēmi, bija deglis, kā jau vienmēr tādos gadījumos. Tikai deglis, bet nevis spridzeklis. Tas bija iestādīts tā, lai uzsprāgtu piecas sekundes pēc tam, kad to izvelk. Un viss. Man liekas, ka tas dod zināmu neatkarību perspektīvo aģentu domāšanai.
— Tātad tas viss bija viltojums? — es jautāju.
— Varētu teikt, ka tā. Bet man labāk patīk termins «treniņš augstākajā pakāpē». Tādā veidā mēs uzzinām, vai mūsu «noķertie» jau- niesācēji patiešām visu dzīvi veltīs cīņai par likumu un kārtību. Un to uzzin arī viņi. Mēs negribam, lai vēlāk rastos šaubas par izvēlētā ceļa pareizumu. Tu uzzināji par sevi, Džim?
— Šo to jau uzzināju… un vēl neesmu pārliecināts, ka uzzināju visu, — es teicu, vēl neizšķīries sākt sarunu par mani mokošo jautājumu.
— Tā bija lieliska operācija. Mērķa sasniegšanā tu parādīji lielu fantāziju. — Pēc tam viņš saviebās. — Bet to lietu ar banku gan es neatbalstu. Korpusam ir viss nepieciešamais, ko tikai tev ievajagas…
— Tā pati nauda, — es iebildu. — Kur Korpuss to dabū? No planētu valdībām. Bet no kurienes ņem viņi? Nodokļi, protams. Bet es to paņēmu tieši no bankas. Apdrošināšanas sabiedrība atlīdzinās bankai zaudējumus, pēc tam paziņos par mazākiem ienākumiem gada laikā, samaksās valdībai mazākus nodokļus — rezultātā pilnībā tas pats, kas jūsu variantā.
Inskins droši vien jau bija pazīstams ar šo manu demagoģiju un nemaz nepagodināja ar atbildi. Es vēl aizvien nespēju izšķirties prasīt viņam par Anželīnu.
— Kā jūs mani atradāt? — es painteresējos. — Kuģī taču nebija bagu.
— Naivais dabas bērns, — Inskins tēlotās šausmās pacēla rokas.