— Vai tu patiesi domā, ka mūsu kuģos nav bagu? Tas ir uzstādīts tā, ka atrast nevar, ja vien nezin, kur meklēt. Tavai zināšanai, kosmo- slūžu ārējās durvīs ir sarežģīta pārraides sistēma, ar kuras palīdzību mēs precīzi nosakām atrašanās vietu.
— Kāpēc es to neatradu?
— Tādēļ, ka tā neraidīja. Pārraide notiek tikai tai gadījumā, ja ir saņemts attiecīgs signāls. Mēs devām tev iespēju sasniegt galamērķi, bet pēc tam izsekojām. Mēs uz kādu brīdi pazaudējām tevi Freiburbadā, bet pēc tam nokļuvām uz pēdām hospitālī, kur tu taisīji jokus ar līķiem. Mēs tev tur palīdzējām. Hospitālī bija dziļi sašutuši, tomēr mēs viņus spējām nomierināt. Pēc tam sākām kontrolēt ķirurgus un attiecīgo aparatūru, tā ka tavs nākošais solis bija acīm redzams. Es ceru, ka tev būs patīkami uzzināt, ka savās krūtīs tu nēsā mikroraidītāju.
Es paskatījos uz krūtīm, bet neko neteicu.
— Radās pārāk laba izdevība, lai palaistu to garām, — Inskins turpināja. — Reiz naktī, kad tu cieši gulēji no miegazālēm, bet jaukais dakteris bija ticis pie alkohola, kurš atradās vienā no produktu paciņām, Korpusa ķirurgs izdarīja nelielu operāciju.
— Bet pēc tam jūs izsekojāt katru manu soli?
— Vispār jā, bet tu varēji rīkoties citādi, ja būtu zinājis, ka mēs esam šeit.
— Tad kāpēc gan jūs atnācāt? — es prasīju. — Es taču «nesvilpu visus šurp».
Tas priekš manis bija ļoti svarīgs jautājums un, pirms atbildēt, Inskins aizdomājās.
— Tas tiesa, — viņš teica, sūcot brendiju. — Man patīk, ja saites galā sēdošajam jauniņajam ir pietiekama pārliecība un gara virve, bet ne tik daudz, lai viņš tajā nožņaugtos.
Ko es varēju teikt?
Viņa balss bija maiga un līdzjūtīga.
— Vai tu viņu arestētu, ja mēs nebūtu atnākuši?
— Nezinu, — godīgi atzinos.
— Labi gan, ka es rīkojos pēc sava prāta, viņš dusmās nolamājās.
— Citādi mūsu multislepkava jau būtu aizbēgusi.
— Atlaid viņu! — es iekliedzos, saķēris viņu aiz mēteļa piedurknes.
— Atlaid viņu, es tev saku!
— Un tu gribi, lai viņa atgriežas iepriekšējā stāvoklī, pie iepriekšējā dzīvesveida? — viņš prasīja.
Vai es to gribu? Es nevarēju atbildēt, domāju par to, kamēr viņš kārtoja sava mēteļa krokas.
— Grūta ir tava situācija, — teica Inskins, aizskrūvējot blašķi. — Robeža starp labo un ļauno, patiesību un meliem var būt ļoti smalka. Bet emocionālā uzbudinājumā to ir gandrīz neiespējami ieraudzīt.
— Kas ar viņu būs?
Viņš svārstījās.
— Tikai patiesību, lai kāda arī tā nebūtu.
— Labi. Tikai patiesību. Nevaru apsolīt, bet psihologi mēģinās darīt kaut ko viņas labā. Ja viņi varēs atrast iemeslu, kas radījis novirzi, bet tas nebūt ne vienmēr izdodas.
— Tikai ne šajā gadījumā. Es viņiem pastāstīšu.
Viņš ar izbrīnu paskatījās manī, tā nedaudz atalgodams manu pašcieņu.
— Tādā gadījumā cerības ir. Es došu attiecīgu rīkojumu, lai tiek izmantotas visas citas iespējas, pirms izvirzīt jautājumu par personības iznīcināšanu. Bet, ja nāksies ķerties pie tā — viņa kļūs par cilvēku, kādu pilna visa Galaktika. Piespriežot nāvessodu, viņa kļūs par fīķi, kuru arī nav mazāk.
Es atņēmu viņam blašķi, pirms viņš paguva noslēpt to kabatā.
— Es pazīstu jūs, Inskin, un nemaz nejauciet man galvu. Kad jūs kādu ķerat, jūs viņu vervējat.
— Tas tiesa, — viņš teica. — Viņa kļūs par lielisku aģentu.
— Mēs sastādīsim superkomandu, — es iesaucos.
Un mēs pacēlām glāzes.
PAR NOZIEGUMIEM!
NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA
1. nodala
Es stāvēju rindā, tāds pat pacietīgs kā visi citi nodokļu maksātāji, sažņaudzis karstajā plaukstā aizpildītās deklarācijas un naudu. Skaidru naudu, vecmodīgu, lokāmu materiālu. Vietējā paraža, ko gatavojos padarīt vietējiem iedzīvotājiem par dārgu prieku. Es pakasīju viltus bārdu, kas man radīja briesmīgu niezi. Beidzot man priekšā stāvošais cilvēks aizvācās no ceļa, un es nokļuvu pie maza lodziņa. Mans pirksts bija pielipis bārdas līmei un nācās krietni papūlēties, lai to atbrīvotu, vienlaicīgi nenoraujot arī bārdu.
— Ātrāk, ātrāk, dodiet to šurp, — pieprasīja padzīvojusi, āmurse- jaina, ļauna un kašķīga kalpotāja, nepacietīgi pastiepjot roku.
— Gluži otrādi, — es iebildu, ļaujot nokrist dokumentiem un banknotēm, un atklājot skatam iespaidīgu 0,7 kalibra revolveri.
— «JŪS» dodiet to šurp. Visu šo nodokļu naudu, ko esat izspieduši no aunveidīgajiem zīdaiņiem, kas apdzīvo šo atpalikušo planētu.
Lai parādītu, ka nejokoju, es pasmaidīju, un kliedziens viņai iesprūda kaklā. Vecene sāka rakņāties pa naudaszīmju kasti. Mans smaids bija plats, tas atsedza visus zobus, kurus biju pārklājis ar melni sarkaniem plankumiņiem, un tas ļoti palīdzēja viņai izšķirties par attiecīgu darbību veikšanu. Man pastumto naudu es bāzu sava garā, ar kabatām nošūtā mēteļa kabatās.
— Ko jūs darāt? — izvalbījis acis, gluži kā milzīgas baltas vīnogas, noelsās man aiz muguras stāvošais cilvēks.
— Ņemu naudu, — es atbildēju un pasviedu arī viņam vienu paciņu. — Kādēļ arī jums pašam nedabūt kādu mazumiņu?
Viņš automātiski noķēra paciņu un sāka blenzt uz to. Tajā mirklī nostrādāja signalizācija: es izdzirdēju, kā ar troksni aizcirtās durvis. Kasiere bija pamanījusies nospiest pogu.
— Nav slikti, — es paslavēju. — Bet, lai šis sīkums netraucē jums turpināt naudas izsniegšanu.
Viņa iepleta muti un sāka slīdēt ārā no mana redzesloka, taču revolvera vēziens un vēl viens manu karmīnsarkano zobu atrieziens lika tai atgūt līdzsvaru, un banknošu straume turpinājās. Cilvēki sāka skraidīt man apkārt, pie viena parādījās arī sargi, kuri ar lielu entuziasmu vicināja pistoles, lūkojoties, uz ko varētu šaut. Tad es nospiedu radioreleja sviru savā kabatā. Bankā atskanēja sprādzienu sērija, jo visos papīrgrozos biju salicis gāzes bumbas. Pēc tam sekoja gluži burvīgi klientu kaucieni. Uz laiku pārtraucu naudas saņemšanu, lai uzvilktu un sakārtotu aizsargbrilles. Pie viena cieši sakniebu lūpas, jo biju spiests elpot caur filtriem nāsīs.