— Vai tev ir ātrās atskurbšanas tablete? — es aizsmacis pajautāju.
Tā parādījās viņai saujā, vēl pirms beidzu runāt. Maza, apaļa, rozā
krāsas tabletīte ar melnu galvaskausu un sakrustotiem kauliem virsū. Kāda neprātīga ķīmiķa atskurbinošs izgudrojums, kas darbojas kā me- tabolisks putekļusūcējs. Dažas īsas minūtes pēc nokļūšanas mana kuņģa sālsskābes peļķē ingridienti veiks masveidīgu pēkšņu uzbrukumu caur manu asinsrites sistēmu. Tie ne tikai likvidē alkoholu, bet pilnībā arī visus ar dzeršanu saistītos blakusefektus, tā kā nelaimīgais subjekts acumirklī kļūst nāvīgi skaidrs un ļoti slimīgi to apjauš…
— Es nevaru to iedzert bez ūdens, — noņaudēju, acis mirkšķinot, un uzreiz ieraudzīju viņas otrā rokā plastmasas krūzīti. Atkāpšanās ceļa vairs nebija. Ar pēdējo pirmsnāves nopūtu un dreboņu es iemetu šo lietiņu sev rīklē un iztukšoju krūzīti.
Runā, ka tas neprasa daudz laika, bet tas ir objektīvais laiks. Turpretim subjektīvais laiks velkas stundām. Tā ir ļoti neobjektīva pieredze, un arī grūti aprakstāma. Iedomājieties, ja vien ir tāda vēlēšanās, kāda būs jušana, ja ieliksiet mutē ugunsdzēsības šļūteni ar aukstu ūdeni, bet pēc tam atgriezīsiet krānu. Bet pēc tam, pēc pavisam īsa mirkļa, sajutīsiet, ka šis ūdens ar varenām strūklām gāžas ārā pa visām jūsu ķermeņa atverēm, ieskaitot arī poras, tik ilgi, kamēr esat izmazgāts tīrs.
— Uf-ff, — es vāji izdvesu, iztaisnodamies un slaucīdams pieri ar kabatas lakatiņu.
Mēs aiztraucāmies garām mazam ciematiņam, Anžela vadīja mašīnu mierīgi un efektīvi, kurtuve jautri dūca, apēdot kārtējo kūdras briketi.
— Ceru, ka tu jūties labāk? — viņa izbrauca uz transporta maģistrāles un pagriezās pa citu ceļu, uzmetot vienu vienīgu ātru skatu kartei. — Mūsu dēļ izsludināja lielu trauksmi — armija, flote, visi. Es dzirdēju viņu komandas pa radio.
— Mēs atrausimies?
— Šaubos — ja vien tu ātri, pie kam ļoti ātri neizteiksi kādu svaigu domu, citādi noteikti ne. Viņi ir izveidojuši ciešu gredzenu ap šo rajonu, piesedzot arī no gaisa, un savelkot cilpu aizvien ciešāk.
Es vēl arvien centos atjēgties no varonīgās ārstēšanās ar atskur- binošo tableti un nespēju saņemt kopā visu prātu. Eksistēja tieša saistība starp manām samudžinātajām domām un balssaitēm, pie kam iztiekot bez saprāta iejaukšanās.
— Brīnišķīgs laulību iesākums. Ja tās līdzinās kam tādam, tad nav jābrīnās, ka visus šos gadus esmu no tām vairījies.
Mašīna nogriezās no ceļa un nodrebējusi apstājās augstā zālē zem zilām lapām klātu koku rindas. Anžela izlēca ārā, aizcirta durvis un pastiepa roku pēc čemodāna, pirms es vēl biju paguvis noreaģēt. Centos sākt ar viņu sarunu.
— Es esmu muļķis…
— Tad es arī esmu muļķe, ja jau izgāju pie tevis par sievu, — viņas acis bija sausas, bet balss ledaina, visas emocijas tika stingri kontrolētas. — Es ar viltu un slazdiem piespiedu tevi apprecēties, tāpēc ka tieši to tu, manuprāt, arī gribēji. Man nebija taisnība un šī lieta tiks izbeigta tūlīt pat, Džim. Tu radīji man gluži jaunu dzīvi, un es domāju, ka spēšu to pašu izdarīt arī priekš tevis. Bija patīkami iepazīties. Paldies tev un uz redzēšanos.
Tai mirklī, kad viņa beidza runāt, manas domas bija sabiezējušas, radot kaut ko aptuveni līdzīgu to normālajam stāvoklim. Lai gan biju vēl vājš, tomēr gatavs. Vienā mirklī izlecu no mašīnas un nostājos viņai priekšā, aizšķērsojot ceļu un, cik iespējams maigi, saturēju viņas rokas.
— Anžela, es tev pateikšu to vienreiz un droši vien vienīgo reizi dzīvē. Tā kā klausies uzmanīgi un iegaumē. Vienu laiku es biju pats labākais afērists Galaktikā, pirms mani iedabūja Speckorpusā ķert citus afēristus. Un es noķēru tevi. Tu biji ne tikai afēriste, bet arī noziedzniece, slepkava, kurai nogalināšana sagādā prieku. — Es jutu, kā viņas augums nodrebēja manās rokās, un saspiedu viņu stiprāk. — Tas ir jāpasaka, jo tieši tāda tu arī biji. Tu vairāk neesi tāda. Tev bija iemesli tādai būt, bet šie iemesli ir likvidēti. Daži nelaimīgi mezgli tavā vēl nesabojātajā galvā, tavās smadzenēs tika atšķetināti. Un tagad es tevi mīlu. Tomēr gribu, lai tu atcerētos, ka mīlēju tevi pat toreiz, tavu nerekonstruēto dienu laikā, un tas izsaka ļoti daudz. Tātad, ja es tagad būšu kā alnis iejūgā vai ar mani būs grūti saprasties no rītiem, tad atceries to un dod man atlaides. Viss kārtībā?
Tieši tā. Viņa nometa čemodānu — tieši man uz kājas — bet es neuzdrīkstējos pat nodrebēt — apskāva mani, noskūpstīja un nogāza zālē, un es pavadīju jaukus brīžus, atbildot uz viņas skūpstiem. Domāju, ka to var nosaukt par jaunlaulāto efektu.
Mēs pamirām, kad pāris motociklu ievaidējās un nobremzēja pie mūsu mašīnas. Šādus braucamos lietoja vienīgi policisti, jo tie bija daudz ātrāki, nekā kūdras tvaikmašīnas. Tās bija mašīnas ar trim riteņiem un varenu spara ratu, starp pakaļējiem. Naktīs tos pieslēdza tā, ka ģeneratordzinēji varēja iekustināt spararatu līdz vislielākajam ātrumam. Dienā spararats ģenerēja elektrību, kas darbināja katra riteņa motoru. Ļoti efektīvi un bez dūmiem. Ļoti bīstami.
— Podder, tā ir tā pati mašīna! — ieaurojās viens no policistiem, pārkliedzot spararata pastāvīgos vaidus.
— Es izsaukšu papildspēkus. Viņi nevar būt tālu aizgājuši. Tagad viņi noteikti ir mūsu lamatās.