Nekas mani tā netracina kā sīku ierēdnīšu naivā pārliecība. Kā tad, jā, tagad patiesi lamatās. Es ieņurdējos, kad otrs nekompetentais subjekts formas tērpā, paspārdījis zemi pie mašīnas, iepleta muti, ieraugot mūsu jauko ligzdiņu zālē. Viņš vēl aizvien tā stāvēja, kad rāvos uz priekšu un saķēru viņu pie rīkles, cieši aizžņaudzot kaklu un pavelkot viņu uz mūsu pusi. Bija interesanti noskatīties, kā viņam izvēlās mēle, acis izsprāga no orbītām un seja piesarka, taču visu izbojāja Anžela. Viņa pasita nost ķiveri un aši (turklāt precīzi) iegāza policistam pa pakausi ar savas kurpes papēdi. Policists atslēdzās, un es ļāvu viņam nokrist.
— Bet tu vēl runā par mani, — nočukstēja mana jaunlaulātā. — Tavā paša dabā ir kas vairāk, nekā veca sadista izgājieni.
— … Es izsaucu. Visi jau zina. Tagad mēs viņus noteikti noķersim… — pilns entuziasma ziņoja palikušais policists, bet viņa balss aprāvās, kad tas ar ieplestām acīm paskatījās uz palīga revolvera draudošo stobru. Anžela izvilka no somas miegazāļu kapsulu un saspieda to viņam zem deguna.
— Un, ko tagad, bos? — viņa jautāja, laimīgi uzsmaidot divām ceļa malā gulošām figūrām melnos formas tērpos ar spīdīgām vara pogām.
— Padomāšu, — es teicu un, lai to pierādītu, paberzēju žokli. — Mums bija vairāk nekā četrus mēnešus garas, bezrūpīgas brīvdienas, taču visam jaukajam jau reiz ir jābeidzas. Mēs, protams, atvaļinājumu varam arī turpināt. Bet tas, maigi izsakoties, būs diezgan drudžains, cietīs cilvēki, un tu — lai gan tava figūra ir brīnišķīga, tā nav visai piemērota bēgšanai, pakaļdzīšanām un melnajam darbam vispār. Vai tikai mums nevajadzētu atgriezties dienestā, no kura aizbēgām?
— Es cerēju, ka tu to piedāvāsi. Nelabums rītos un banku aplaupīšana, liekas, nav savienojamas lietas. Būs jocīgi atgriezties.
— īpaši jau tādēļ, ka viņi būs priecīgi mūs atkal redzēt. Ņemot vērā, ka viņi noraidīja mūsu lūgumu par atvaļinājumu, un mums nācās nozagt pasta raķeti.
— Nemaz nerunājot par naudu, ko mēs nozagām, sīkiem tēriņiem, jo nevarējām izmantot savus banku kontus.
— Pilnīgi pareizi. Seko man, un mēs to izdarīsim ļoti eleganti.
Mēs novilkām policistiem formas tērpus un rūpīgi noguldījām krācošos likuma sargus uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa. Vienam apakšveļa bija ar rozā punktiņiem, turpretī otram — gluži melna, izšūta ar mežģīnēm, kas, iespējams, bija vietējais ģērbšanās paradums, tomēr radīja manī dažādas nelabas domas par Komātas policiju, un biju priecīgs, ka mēs dodamies prom. Uzvilkuši formas tērpus, ķiveres un brilles — konservu kārbas, mēs jautri aiztraucāmies pa ceļu savos motociklos, pīkšķinot un mājot tankiem un kravas mašīnām, kas rēkdamas aiztraucās pretējā virzienā.
Pirms atskanēja pārāk daudz atmaskojošu kliedzienu un gaudu, es nobremzēju ceļa vidū un signalizēju piebraucošai bruņumašīnai, lai tā apstājas. Anžela savu motociklu asi nogrieza viņiem aiz muguras, lai viņiem nebūtu jānovērš uzmanība, priecājoties par grūtniecības stāvoklī esošu policistu.
— Mēs iedzinām viņus stūrī! — es kliedzu. — Taču viņiem ir radio, tā kā neziņojiet to sakarniekiem. Sekojiet man.
— Rādi ceļu! — atkliedza vadītājs, bet viņa pārinieks piekrītoši pamāja, kamēr domas par slavu un medaļām skaidri atspoguļojās viņa sejā. Es aizvedu viņus pa pamestu ceļu uz mežu. Tas beidzās pie neliela ezeriņa komplektā ar pussabrukušu laivu būdu un piestātni.
Es nobremzēju, ar zīmēm apstādināju arī viņus, pieskāros ar pirkstu pie lūpām un uz pirkstgaliem atgriezos pie bruņumašīnas. Vadītājs nolaida vējstiklu un jautājoši paskatījās manī.
— Ieelpojiet šo te, — es noteicu, iemetot caur atveri gāzes granātu.
Dūmu mākonītim sekoja nopūtas, bet pēc tam zālē palika divas
mierīgi krācošas figūras formas tērpos.
— Gribi ātri uzmest acis viņu apakšveļai? — jautāja Anžela.
— Nē, man gribas saglabāt kādas ilūzijas, pat tad, ja tās ir kļūdainas.
Motocikli jautri aizripoja pa piestātni, novēlās ūdenī, izlaižot tvaika
mākoni, dabūja īssavienojumu un izdvesa milzumu gaisa burbulīšu.
Tiklīdz bruņumašīna bija izvēdinājusies, mēs ielīdām tajā un aizbraucām. Anžela atrada vadītāja neskartās brokastis un mundri tās izlietoja. Ceļā uz pilsētu, kur centrālajā policijas iecirknī atradās ko- mandantpunkts, es centos izvairīties no galvenajām maģistrālēm. Gribēju ierasties tur, kur risinājās visi lielākie notikumi.
Mēs atstājām mašīnu gluži tukšajā pazemes autostāvvietā un ar liftu uzbraucām tornī.
Ja neskaita komandantpunktu, ēka bija gandrīz tukša, un es atradu tuvumā neaizņemtu kabinetu, atstādams tajā Anželu, kura sāka nevainīgi izklaidēties ar aizzīmogotu, tomēr viegli attaisāmu konfidenciālo dokumentu mapi. Es nolaidu brilles — konservu kārbas uz acīm un organizēju izrādi ar nogurušu, taču entuziasma pilnu vēstnesi galvenajā lomā. Mani informēja Cilvēks, kuru es gribēju redzēt, staigāja no kabineta viena gala uz otru, sūcot garu un jau izdzisušu pīpi. Pielecu viņam klāt un atdevu godu.
— Ser, vai jūs esat misters Inskins?
— Jā, — viņš noburkšķēja. Visa viņa uzmanība vēl aizvien bija piekalta milzīgai, pie sienas stāvošai kartei, kas teorētiski atspoguļoja notikumus medībās.
— Ser, jūs kāds grib redzēt.
— Ko? Ko? — viņš pārjautāja, vēl arvien būdams aizņemts ar ko citu. Harolds Pīters Inskins — Speckorpusa galva un direktors — šajā dienā nebija īsti formā. Viņš diezgan viegli padevās, nākot man līdzi, bet es aizvēru durvis un noņēmu aizsargbrilles.
— Tagad mēs esam gatavi atgriezties mājās, — es viņam paziņoju. — Ja vien jūs varat atrast kādu klusu iespēju izvilkt mūs no šejienes, neļaujot vietējai varai dabūt savās alkatīgajās ķetnās.