— Jūs sakāt, tas bija pilnīgi veiksmīgs starpzvaigžņu iebrukums? — es prasīju.
— Vairāk nekā viens, — to sakot, viņa seju rotāja nelabs smaids.
— Gan jūs, gan Līga gribētu pieredzēt, ka tas tiek izbeigts?
— Tieši naglai uz galvas, Džim, manu zēn.
— Un es esmu tas darbinieks, kuru jūs izvēlējāties šai misijai?
Viņš pastiepās uz priekšu — izņēma cigāru no maniem pirkstiem un iemeta to pelnutraukā. Bet pēc tam ļoti svinīgi paspieda man roku.
— Tas ir tavs uzdevums. Dodies turp un uzvari.
Es izrāvu roku no viņa nodevīgā tvēriena, notīrīju pirkstus gar bikšu staru un atkal paķēru cigāru.
— Esmu pārliecināts, ka jūs parūpēsieties, lai man būtu vislabākās bēres, kādas vien Korpuss var atļauties. Bet vai tagad jūs negribētu izspiest no sevis dažas detaļas, vai varbūt uzskatāt par labāku aizsiet man acis un izšaut kosmosā ar vienreizējas lietošanas kravas raķeti?
— Mieru, manu zēn, tikai mieru. Situācija šķiet pilnīgi skaidra. Par to ir maz runāts masu informācijas līdzekļos, jo iebrukumus klāj zināma politiskā migla, plus vēl aplūkojamo planētu asā cenzūra. Saskaņā ar mūsu ziņām — daudz labu cilvēku gāja bojā, iegūstot šo informāciju — par to visa atbildība gulstas uz planētu Klizanta. Tā atrodas Indiāņa Epsilona sistēmā. Pa šīs saules orbītām kustas aptuveni divdesmit planētas, bet tikai trīs no tām ir apdzīvojamas. Un ir apdzīvotas. Pirms dažiem gadiem Klizanta pievāca sev abas līdzās esošās planētas, tomēr mēs neuzskatījām par vajadzīgu celt trauksmi. Uztrauc tas fakts, ka viņi palielināja savu vērienu. Līdz šim starpzvaigžņu iekarojumus uzskatīja par neiespējamiem. Viņi ir ielauzušies un iekarojuši piecas tuvākās planētas citās sistēmās un, šķiet, domā par vēl ko labāku un lielāku. Mēs nezinām, kā viņi to dara. Taču droši vien viņi kaut ko dara ļoti pareizi. Mums ir aģenti uz iekarotajām planētām, tomēr līdz šim viņi ir uzzinājuši ļoti maz vērtīga. Tika pieņemts lēmums, es apgalvoju tev, ka visaugstākajā līmenī, tu pieceltos un atdotu godu, ja vien izdzirdētu dažu apspriedes dalībnieku vārdus, ka mums jānpsūta uz Klizantu savs cilvēks, kurš aizraktos līdz problēmas saknei un pārcirstu šo Gordija mezglu.
— Kaut arī tā ir pretīga metafora, domāju, ka šī ideja ir pašnāvnieciska, tā vietā mēs varētu…
— Tu dosies turp, Glumais Džim, no tā nekādi nevar izvairīties.
Es mēģināju izvairīties, taču nekas nesanāca. Man iedeva visu zināmo detaļu kopijas, valodas ierakstu galvas smadzeņu garozā un ātra izlūkkuģa mūķīzeri, kas mani turp varētu nogādāt. Sadrūmis atgriezos savā istabā, kur Anžela, nogurusi ņemoties ar saviem matiem, mētāja nazi pie pretējās sienas stāvošajā galvas lieluma mērķī. Pat ar ātru zemu metienu pēc naža izraušanas no maksts viņa varēja trāpīt jebkurā acs plankumā.
— Iedod, es piekāršu Inskina fotogrāfiju; — es piedāvāju. — Tas vismaz būs tev interesantāks mērķis, tāds, no kura tu gūsi zināmu prieku.
— Tas ļaunais vecis sūta manu vīru uzdevumā?
— Tas vecais, netīrais āzis mēģina panākt, lai mani nogalinātu. Uzdevums ir tik slepens, ka es par to nevaru pastāstīt nevienai dzīvai būtnei, un jo īpaši tev, un te, lūk, visi dokumenti, izlasi tos pati.
Kamēr viņa ar tiem nodarbojās, es ieliku klizantiešu valodas ierakstu kopējamajā mašīnā. Tā ierakstīja materiālu tieši manu smadzeņu garozā bez garlaicīga un ilgstoša mācību procesa. Pirmā sērija aizņems aptuveni pusstundu, tai sekos vēl pusducis nostiprinošu sēriju. Viss beigsies ar to, ka es sākšu runāt šajā valodā, tai pat laikā iegūdams ellišķīgas galvas sāpes no visas šīs manas smadzeņu sinapses mocīšanas ar elektroniem. Bet kamēr mašīna strādāja, iestājās pilnīga bezsamaņa. Tieši to dotajā brīdī arī vēlējos. Es uzmaucu ķiveri uz ausīm, iekārtojos uz dīvāna un piespiedu podziņu.
Pagāja kāds laika sprīdis, un Anžela uzmanīgi noņēma ķiveri, un tūlīt iebāza man mutē tableti. Es to noriju un turēju acis aizvērtas tik ilgi, (īdz izzuda sāpes. Mani noskūpstīja maigas lūpas.
— Viņi mēģinās tevi nogalināt, bet tu viņiem to neatļausi. Tu pa- smiesies par viņiem un uzvarēsi, bet vienā jaukā dienā ieņemsi Inskina vietu.
Es nedaudz pavēru vienu aci un paskatījos uz viņas svinīgo sejas izteiksmi.
— Atgriezīšos mājās ar vairogu vai uz vairoga? Krūtis medaļās vai galva krūmos? Tu uztraucies par mani?
— Visu laiku. Bet tāds jau ir sievietes liktenis. Es, pats par sevi saprotams, nevaru stāties ceļā tavai karjerai…
— Es nemaz par to nezināju, līdz tu man nebiji to paziņojusi.
— … Un izdarīšu visu, ko varēšu, lai palīdzētu.
— Tu nevari doties man līdzi ļoti nopietna un acīm redzama iemesla dēļ.
— Es to zinu. Taču domās es vienmēr būšu kopā ar tevi. Kā tu domā nosēsties uz šīs planētas?
— Iekāpšu savā veiklajā izlūkkuģī-iznīcinātājā, ātri un tieši iziešu pret radara ekrānu, ienesīšos atmosfērā un …
— Un tiksi pārvērsts atomos. Lūk, palasi ziņojumu, ko rakstījis dzīvs palikušais no pēdējā kuģa, kas mēģināja šādu pieeju.
Es izlasīju. Tas bija ārkārtīgi nomācoši. Aizsviedu ziņojumu atpakaļ kaudzē pie visiem pārējiem.