— Brīdinājumu pieņēmu. Šī planēta, šķiet, ir līdz pēdējam militarizēta. Varu saderēt, ka pie viņiem pat mājdzīvnieki nēsā uniformas. Sperties cauri pa taisno nozīmē piemēroties cilvēkiem viņu pašu radītajā vidē, konkurēt ar viņiem tajā nozarē, kur klizantieši ir vislabāk organizēti. Ja nu viņi pret kaut ko arī nav organizēti, tad tā ir neliela mānīšanās, kaut kāda zādzība vai viltīgu uzbrukumu piesedzoša eleganta pieeja. Izslīdēt cauri, iespiesties, rīkoties un iznīdēt.
— Man tas pēkšņi sāk kaut kā nepatikt, — mana mīlestība sarauca pieri. — Džim, tu parūpēsies par sevi? Es nedomāju, ka pašreizējā stāvoklī uztraukums nāks man par labu.
— Ja tu gribi uztraukties, tad uztraucies par šīs nelaimīgās planētas likteni, uz kuru dodas Glumais Džims. Ar viņu iekarojumiem ir cauri, ar viņiem pašiem var sacīt, beigas.
Es viņu skaļi nobučoju un izgāju, iztaisnojis plecus un augstu pacēlis galvu, vēloties kaut uz minūti, kaut uz sekundes desmitdaļu būt tik pārliecināts par sevi, kā to tēloju. Uzdevums būs ļoti grūts.
4. nodala
Mans plāns bija ļoti detalizēts, gatavošanās — sarežģīta, pati operācija — gigantiska. Man nācās uzklausīt ne vienu vien Inskina spiedzīgo sāpju kliedzienu mana projekta izmaksu dēļ, un tomēr, nepievēršot uzmanību viņa kliedzieniem, turpināju visu rūpīgi plānot. Cilpā taču bija mana galva, ne jau viņa, es centos izdarīt visu, ko vien varēju, lai garantētu savu miesisko izdzīvošanu. Tomēr pat vispilnīgākais plāns galarezultātā nonāk pie beigām, pēdējās detaļas tiek nokārtotas, atskan fināla komandas. Un aunu ved uz kautuvi.
Baaa! Lūk, es, gluži kails parādījies šai pasaulē, sēžu starpplanētu lainera «Kvinettava» bārā ar stipri spirtota dzēriena glāzi priekšā un cigareti pirkstos. Klausoties paziņojumu, ka pēc stundas mēs piezemēsimies Klizantā, izsakoties figurāli, jutos pilnīgi kails. Bija vajadzīga stingra disciplīna un milzīgs gribasspēks, lai atstātu mājās visus nelikumīgi pie manis glabājošos priekšmetus. Nekādu minibumbu, gāzes kapsulu, rokas urbīšu, stiprinājumu, noklausīšanās ierīču. Pilnīgi nekā! Pat bez mūķīzera, kas vienmēr ir atradies piestiprināts pie labās kājas īkšķa naga. Vai…
No šīs domas es ciešāk sakodu zobus un pavēros visapkārt. Citi dzīrojošie ar visai apņēmīgu izskatu bija pieplakuši pie nodokļu neaplīktajām spirta pudelēm, un neviens man nepievērsa nekādu uzmanību. Izvilcis naudas maku, pieskāros tā augšējai šuvei un sajutu kaut ko cietu. Atmiņa — tā ir abpus griezīga lieta — un tikpat labi, kā paveras, tā var atkal aizvērties. Paša personīgā zemapziņa cīnījās pret mani. Tikai mans apzinīgais prāts juta kaut kādu entuziasmu attiecībā uz kāpšanu Klizantā bez visiem šiem nelikumīgajiem priekšmetiem. Noteiktā veidā es stipri saspiedu naudas maku un pavisam maziņš, tomēr neticami drošs mūķīzerītis iekrita man saujā. Ah, vienkārši mākslas darbs! Pacēlis glāzi, kādu brīdi pajūsminājos par to un pēc tam atvadījos. Atceļā uz savu kajīti iesviedu to atkritumu urnā. Tā aizlidos tālāk kopā ar kuģi, bet es izkāpšu uz šīs īpaši neviesmīlīgās planētas.
Visi ziņojumi un aptaujas liecināja, ka uz Klizantas dzīvo visuma paši piekasīgākie muitnieki. Kontrabandu gluži vienkārši nebija iespējams ievest. Tādēļ es arī nemaz to nemēģināju darīt. Biju vienīgi tas, kas biju pēc izskata. Komivojažieris, nāvējošo ieroču firmas «Fancio- leto-Mušiar-Limited» pārstāvis. Firma eksistēja, un es biju tās pārstāvis, un nekāda, pat visrūpīgākā izmeklēšana nevarēja pierādīt pretējo. Lai jau pamēģina!
Viņi pamēģināja. Izkāpšana uz Klizantas bija kas līdzīgs ieiešanai cietumā. Es un vēl bariņš atbraukušo noripojām no klāja pelēkā biedējoša izskata telpā.
Kamēr atnesa mūsu bagāžu un nometa turpat tuvumā, mēs bijām saspiedušies cieši kopā vērīgu un labi apbruņotu sargkareivju uzraudzībā. Neko tamlīdzīgu es vēl nebiju redzējis. Nekas nenotika tik ilgi, kamēr nolaižamās trepes nebija paceltas un kuģis aizlidojis. Un tad mūs sāka izsaukt pa vienam.
Es nebiju pirmais un nopriecājos par šo iespēju papētīt vietējos tipāžus. Viņi dimdināja zābakus, stingri turēja ieročus un zodus — augsti paceltus, pret mums izturoties augstākā mērā vienaldzīgi. Viņu uniformas bija vienā krāsā, kuru, pirmajā acu uzmetienā nekādi nevarēja noturēt par militāru — tā bija ar purpursarkanu nokrāsu. Es ātri aptvēru, ka tā bija ļoti precīza asins krāsas imitācija — tumša, pusar- teriāla, koša. Tas ir diezgan pretīgi un bija ļoti grūti noturēties, lai ik pa brīdim uz to nepaskatītos. Un turklāt tā nedeva ne mazāko mājienu par nēsātāja raksturu.
Visi sargkareivji bija ļoti veselīgi, ar viņu vidū tik ļoti izplatītajiem izvirzītajiem žokļiem un cūkas ačelēm. Viņu ķiveres, šķiet, bija taisītas no feberglasa ar draudīgiem melniem sejsargiem un caurspīdīgiem sejas vairodziņiem, kuri bija nolaižami. Katram bija klāt gauspistole — īpaši bīstams ierocis ar lielām iespējām. Jaudīgās baterijas uzkrāja visai iespaidīgu lādiņu. Kad nospieda mēlīti, stobrā ģenerējās spēcīgs magnētiskais lauks, kurš deva lādiņam ātrumu, kas līdzīgs jebkuram citam ar reaktīvajām patronām apgādātam ierocim. Tomēr gauspistolei bija tā priekšrocība, ka tai bija lielāks šaušanas ātrums, tā neradīja ne mazāko skaņu un varēja šaut ar jebkādiem nāvējošiem lādiņiem — sākot no indīgām adatām un beidzot ar sprāgstošām lodēm. Kādreiz Korpuss jau bija saņēmis ziņojumus par šiem ieročiem, taču tam vēl aizvien nebija neviena parauga. Nospriedu, ka šī kļūda ir jālabo pēc iespējas ātrāk.