— Pass Ratunkovs, — kāds iekliedzās un es atdzīvodamies sakustējos, jo šis pēc leģendas bija mans vārds. Kā šaubīdamies saminstinājos un viens no sargiem, klaudzinot kājas pret grīdu, pienāca man klāt. Biju pārliecināts, ka viņš militāra efekta radīšanai apkalis savus zābakus ar metāla papēžiem. Es gaidīju viņa tuvošanos, es nevarēju vien sagaidīt, kad pats dabūšu tādus zābakus — Klizanta sāka man patikt.
— Jūs esat Pass Ratunkovs?
— Viņš pats, ser, jūsu rīcībā, — es atbildēju viņa dzimtajā valodā, rūpīgi saglabājot ārzemnieka akcentu.
— Paņemiet savu bagāžu un sekojiet man.
Viņš pagriezās, un es biju tik neprātīgs, lai iesauktos:
— Bet, ser, čemodāni ir pārāk smagi, lai tos visus uzreiz aiznestu.
Šoreiz viņš uzmeta man neko labu nesološu aukstu, caururbjošu
skatu un, liekot saprast mājienu, sakārtoja gauspistoli sev uz pleca.
— Ratiņi, — viņš beidzot noņurdēja un norādīja ar pirkstu uz šī cietuma pagalma pretējo pusi.
Es paklausīgi devos norādītajā virzienā. Tie bija iespaidīgi, uz maziem ritentiņiem braucoši motorizēti platformas ratiņi. Ātri sakrāvu uz tiem bagāžu un palūkojos apkārt, meklēdams savu laipno gidu. Viņš stāvēja pie atvērtajām durvīm, vēl vairāk pietuvinājis pirkstu ieroča mēlītei. Elektromotors iekaucās trakos apgriezienos, un es galopā metos pakaļ šai ierīcei uz durvju pusi.
Sākās pārbaude.
Cik viegli tā pateikt. Tas bija kā ziņojums, līdzīgs vārdiem: «Es nometu atombumbu un tā nobūkšķēja». Tā bija visdetalizētākā un visrūpīgākā pārbaude, kādai vien jelkad esmu bijis pakļauts, un jutos neaprakstāmi laimīgs, ka pirmais atradu to mūķīzeri.
Antiseptiskā istabā ar pilnīgi gludām sienām gaidīja desmit cilvēki. Seši no tiem uzsāka manas bagāžas apskati, bet pārējie četri tai pat laikā ķērās pie manis. Pirmais, ko viņi izdarīja — atstāja mani gluži kā no mātes miesām nākušu un pabāza zem fluoroskopa. Pēc dažām sekundēm viņi jau apsprieda lielās plombēs manos zobos. Tika draudzīgi nolemts, ka viena no tām ir nepieļaujami liela un tai ir nepareiza forma. Parādījās draudīga izskata zobārstniecības komplekts un jau nākamajā mirklī plombi dabūja laukā. Kamēr zobs tika piepildīts ar emalju — jānovērtē pienācīgi — manu plombi caurskatīja ar spektroskopu. Viņi neizskatījās ne samulsuši, ne priecīgi, kad manas plombēs saturs izrādījās atbilstošs zobārstniecības praksei. Kratīšana turpinājās.
Kamēr zondēja manu rozā personību, viens no inkvizitoriem ķērās pie dokumentu paciņas. Lielākā daļa no tiem bija manas psīgrammas, kuras sūtīju pēc nolaišanās pieprasīšanas. Viņi sazinājās ar firmu «Fan- cioletto-Mušiar-Limited» — maniem darba devējiem, un saņēma ziņas par mana darba sīkumiem. Labi vēl, ka viss bija likumīgi.
Es pareizi atbildēju uz jautājumiem, tikai divreiz iepinot atbildēs nepiederīgas skaņas, tas ir, kad fiziskā pārbaude pieskārās jūtīgām vietām. Tas, šķiet, beidzās labi, katrā ziņā dosjē tika aizvērts un nolikts malā.
Kamēr risinājās šie notikumi, ar acu kaktiņu vēroju savu čemodānu likteni. Tie cieta daudz pamatīgāk, nekā es. Katrs no tiem tika atvērts un iztukšots, saturs izlikts uz baltiem galdiem, bet paši čemodāni izjaukti mazos gabaliņos: šuves uzplēsa, atslēgas noņēma, rokturus noskrūvēja. Bet iegūtos krāmus salika plastikāta maisiņos, piesprauda plāksnītes un atstāja glabāšanai. Neapšaubāmi nākošai, daudz rūpīgākai pārbaudei. Manas drēbes caurskatīja un nolika malā — līdz pat aizlidošanai no šīs planētas man tās vairs neredzēt.
— Jums izdos labu klizantiešu apģērbu, — paziņoja viens no maniem inkvizitoriem, — to nēsāt ir viens vienīgs prieks.
Es gan par to stipri šaubījos, tomēr tālredzīgi paklusēju.
— Tas ir reliģisks simbols? — prasīja cits, turot pirkstu galos fotogrāfiju.
— Tas ir manas sievas fotoattēls.
— Atļauti ir tikai reliģiski simboli.
— Viņa man ir tas pats, kas eņģelis.
Viņi nedaudz palauzīja par to galvas, tomēr galu galā atļāva paturēt fotouzņēmumu. To jau gan nedrīkstēšu nēsāt, kur nu — tik bīstamu lietu kā oriģināls. To aiznesa un ātri atgrieza fotokopiju. Anžela uz tās, šķiet, rauca pieri, bet varbūt tā bija tikai mana iztēle.
— Visas jūsu personīgās mantas, apliecība un tā tālāk tiks jums atdotas pirms aizlidošanas, — man auksti pavēstīja. — Atrodoties uz Klizantas, jums būs jānēsā vietējais apģērbs un jāievēro vietējās paražas. Lūk, jūsu personīgie piederumi.
Tika norādīts uz trim ļoti utilitāriem un nesmukiem garderobes priekšmetiem.
— Lūk, jūsu personības apliecība.
Es to satvēru, gluži laimīgs, ka man tiek garantēta eksistence, tomēr vēl aizvien kails un jau pamatīgi nosalis.
— Kas atrodas šajā aizslēgtajā čemodānā? — gaidu.pilnā balsī, gluži kā uz pēdām nokļuvis medību suns, iesaucās viens no pārmeklētājiem. Viņi visi pārtrauca darbu un pienāca man klāt, kad saņēmu man inkriminēto čemodānu. Viņu sejas izteiksmes skaidri liecināja, ka jebkura mana atbilde būs atzīšanās noziegumā un tai sekos nāves spriedums.
Es atļāvos nedaudz paeksperimentēt un izbolīju acis.
— Seri, es neesmu izdarījis neko sliktu, — ieīdējos.
— Kas tur iekšā?
— Kara ieroči…
Atskanēja klusināti kliedzieni, bet viens no viņiem pat sāka lūkoties apkārt, it kā meklētu pistoli, lai piebeigtu mani uz vietas. Es stostīdamies turpināju:
— Bet, seri, jums mani jāsaprot, tieši šī iemesla dēļ arī esmu atlidojis uz jūsu brīnišķīgo planētu. Mana firma — «Fancioletto-Mušiar-Limited» — ir sena un ļoti godājama ieroču ražotāja kara elektronikas jomā. Šie paraugi ir ārkārtīgi jūtīgi. Čemodānu atslēgt var vienīgi bruņošanās speciālista klātbūtnē.
— Es esmu bruņošanās speciālists, — paspēris soli uz priekšu, paziņoja viens no maniem mocītājiem.