Plikā paura un draudīgās rētas dēļ, kura bija savilkusi aci nepārtrauktā mirkšķināšanā, biju viņu ievērojis jau agrāk.
— Priecājos ar jums iepazīties, ser. Es esmu Pass Ratunkovs.
Mans vārds neatstāja uz viņu nekādu iespaidu un savējo viņš arī
nenosauca.
— Ja būtu iespējams saņemt manas atslēgas, es atvērtu minēto čemodānu un nodemonstrētu jums tā saturu.
Pirms man atļāva ķerties klāt, tika uzstādīta videokamera.
Atslēdzu vāku un atvēru čemodānu. Bruņošanās speciālists pārlaida kvēlojošu skatienu mīkstajās ligzdiņās saliktajiem komponentiem, bet es paskaidroju:
— Mana firma — vienīgā atmiņas mīnas un tuvuma spridzekļa radītāja un ražotāja. Nav citas tik kompaktas un daudzpusīgas mīnas kā mūsējā.
Lai izņemtu spridzekli no ligzdiņas, es izmantoju pinceti — tik miniatūrs tas bija.
— Šis ir vismazākais spridzeklis, kas paredzēts tik nelielam ierocim kā pistole. Šāviens aktivizē spridzekli, kurš detonē lādiņu lodē pēc tam, kad tā pietuvojusies mērķiem iepriekš paredzētā attālumā. Šis te ir cits spridzeklis — īpaši asprātīgs, un ir paredzēts izmantošanai smagajos ieročos vai raķetēs.
Viņi visi nepacietīgi paliecās uz priekšu, kad es parādīju oblati «PAM-4" un norādīju uz tās nepārspējamām īpašībām.
— Visa konstrukcija — cieta substance, kas spēj pretoties neticamām pārslodzēm, līdz pat tūkstoš «G», un spēcīgiem sitieniem. To var ieprogrammēt detonēt vienīgi tad, ja pietuvojas sfērisks objekts, vai ieprogrammēt ārēji, elektroniski, jebkurā laikā, kaut vai līdz šāvienam. Tā satur atsevišķas ķēdes, kuras veic šķirošanas funkcijas un spēj novērst sprādzienus draudzīgu objektu tuvumā. Tā patiesi ir unikāla.
Es ļoti uzmanīgi noliku to vietā un aizvēru čemodānu. Skatītāju rindas pāršalca smaga nopūta. Lai nu kas, bet tas viņiem patiesi patika. Bruņošanās speciālists maigi saņēma manu koferi.
— Jums to izsniegs, kad vajadzēs demonstrēt.
Pārbaude negribīgi tuvojās beigām. Spridzekļi bija kratīšanas kulminācija un nekas vairs nespēja ar to līdzināties. Viņi vēl nedaudz izklaidējās, izspiežot tūbiņas un iztukšojot kārbas manā tualetes komplektā, taču visu darīja bez īpaša entuziasma. Beigu beigās noguruši, viņi sagāza visu vienā kaudzē un pameta man jaunu apģērbu.
— Četras ar pus minūtes, lai apģērbtos, — pavēstīja inspektors, — atnesiet čemodānus.
Manu apģērbu nekādā gadījumā nevarēja nosaukt par supermo- dernu. Apakšveļa un viss pārējais bija garlaicīgi utilitārā pelēkā krāsā un taisīts no materiāla, kas man likās kā atkritumu un smilšpapīra sajaukums. Es nopūtos un apģērbos. Virskrekls bija līdzīgs kaut kādam kombinezonam, kas savu plato, tumši dzelteno svītru dēļ padarīja mani līdzīgu gigantiskai lapsenei — mutantam. Bet, ja jau tā ģērbās klizan- tieši, tad arī es nēsāšu tieši to pašu. Vispār jau nevarēja teikt, ka man būtu liela izvēle. Es paņēmu divus čemodānus ar asiem rokturiem, kuri tūlīt iegriezās man delnās, un izgāju pa atvērtajiem vārtiem.
— Mašīna, — man izsmeļoši pavēstīja ārpusē stāvošais sargs, norādīdams uz tuvumā esošo mašīnu ar caurspīdīgu virspusi un bez vadītāja. Tagad mēs atradāmies lielā, tādā pat pelēkas krāsas zālē. Man tuvojoties, atvērās sāndurvis.
— Būšu priecīgs izmantot mašīnu, — es pasmaidīju, — bet, kur lai braucu?
— Mašīna zina, lien iekšā.
Viņš nebija pats asprātīgākais sarunu biedrs Galaktikā. Es iesviedu mašīnā savus čemodānus un apsēdos arī pats. Durvis iešņākdamās aizvērās un robotvadītāja panelī iedegās virkne uguntiņu. Sākām kustēties un mūsu priekšā pavērās smagie vārti, un vēl vārti, vēl un vēl, katrs no tiem pietiekami biezs, lai nosprostotu bankas pagrabu. Pēc pēdējiem mēs izlidojām svaigā gaisā, un es biju spiests samiegt acis spilgtajos saules staros. Ar lielu interesi vēroju garām slīdošo ainavu.
Klizanta, pat gadījumā, ja šī bezvārda pilsēta bija paraugs, ir uzskatāma par modernizētu, mehanizētu un darbīgu pasauli. Ceļus pildīja kravas un vieglie automobīļi, visi robotu vadīti, un tie brauca diezgan iespaidīgā ātrumā, pie kam ievērojot stingru distanci. Gājēju pārejas bija divvirzienu un šķērsoja ielas virs galvas. Te bija veikali, izkārtnes, formas tērpi. Formas tērpi! Šie vārdi nedod ne mazāko priekšstatu par man apkārt esošo medaļu pārbagātību un daudzkrāsaino greznību. Katrs nēsāja citādas krāsas uniformu, kas, esmu pilnīgi pārliecināts, apzīmēja dažādas karaspēka daļas un dienestus. Un, vai ziniet, nebija neviena ar tumši dzeltenām strīpiņām. Vēl viena barjera manā ceļā, bet es nolēmu to neņemt vērā. Kad jau slīksti, tevi vairs maz uztrauc, ja uz galvas uzlej vēl vienu tējkarotīti ūdens. Šajā darbiņā nekas nesolījās būt viegls.
Mana mašīna izkļuva no straujās ielas straumes, ienira vēl vienā tunelī un beidzot apstājās eleganti krāsotu durvju priekšā. Virs ieejas zelta burtiem bija rakstīts: «ZLATO-ZLATO», kas klizantiski varēja nozīmēt «LUKSS». Tā bija patīkama daudzveidība. Elegants šveicars, viss vienos dārgakmeņos, metās atvērt durvis, taču, ieraudzījis manu apģērbu, apstājās un nicīgi savieba lūpas. Viņš atlaida durvis un aizgāja, bet viņa vietu tūdaļ pat ieņēma tumši pelēkā formas tērpā ģērbies indivīds ar buļļa cienīgu kaklu. Uz viņa pleciem bija mazas sudraba atšķirības zīmes: sakrustoti kaujas cirvis un nazis, bet par pogām kalpoja sudraboti galvaskausi. Kaut kāds ne īpaši uzmundrinošs izskats.
— Es esmu Pakovs, — šī figūra nodārdināja, — jūsu miesassargs.
— Esmu priecīgs ar jums iepazīties, ser, ļoti priecīgs.