Aiz muguras atskanēja pretīga šņirkstoņa un es atsprāgu malā. Pavērās sarūsējušas durvis un parādījās baltā halātā tērpta resnīša galva.
— Man šeit priekš tevis ir vēl viena tvertne, Slobodan, — viņš pavēstīja, bet pēc tam aizdomīgi mani nopētīja. — Tu neesi Slobodans.
— Jums taisnība. Slobodans — tas ir kāds cits. Un viņš ir kaut kur citā vietā. Viņš slimnīcā ārstē bruku. Tādēļ arī nozīmēja šeit mani, jauniņo.
Vai tikai te izdevīgs gadījums pats nekrīt man rokās? Es runāju ātri, bet domāju vēl ātrāk. Uz ielas, ko nesen šķērsoju, vēl aizvien notika aktīva skraidīšana, taču šeit neviens neieskatījās. Noplīkšķināju ar pletni pa tuvākstāvošā robota pārraides kastīti un pavēlēju viņam sekot.
Baltais halāts ienira iekšā, es tam pakaļ, bet robots aiz manis. Uz virtuvi. Lielu. Tā neapšaubāmi bija restorāna virtuve, un neviena tur vairāk nebija.
— Kad jūs verat vaļā? — es painteresējos. — Šajā darbā man radusies zvēra apetīte.
— Līdz vakaram vaļā nevērsim. Ei! Pasaki savam robotam, lai viņš nestaigā man nopakaļ, un savāc no šejienes atkritumus.
Pavārs riņķoja, atkāpdamies telpā no viņam nopakaļ uzticīgi lāčojošā robota, kuram es nemanāmi biju pavēlējis neatiet no resnuļa ne soli. Abi kopā viņi veidoja brīnišķīgu pāri.
— Robot, — es nokomandēju, — izbeidz skraidīt viņam pakaļ, bet vienkārši saķer tā, lai viņš nevarētu kustēties.
Robota elektroniskie refleksi izrādījās ātrāki, nekā pavāram. Tērauda rokas sakļāvās un pavārs atvēra muti, lai pažēlotos, taču es to steidzīgi aiztaisīju ar pavārcepuri. Viņš dusmīgi to košļāja un izdvesa pieklusinātas skaņas.
Šo nodarbi viņš turpināja visu laiku, kamēr sēju viņu pie krēsla ar brīnišķīgu virtuves dvieļu komplektu, neaizmiršu arī par sprūsli. Neviens neparādījās. Man vēl arvien veicās.
— Lasies! — es pavēlēju robotam, ielaizdams ar pātagu pa tā pacietīgo metālisko muguru. Pārējie vēl strādāja, un es kā laimīgs flagelants sadevu tiem veltes, līdz viņi visi satraukumā drebēja, gaidot jaunas pavēles.
— Atgriezieties tajā vietā, no kurienes šorīt parādījāties. Ejiet!
Gluži kā labi izdresēti kareivji, viņi pagriezās un aizsoļoja manai
bēgšanas vietai pretējā virzienā. Es iešmaucu atpakaļ virtuvē un aizslēdzu durvis. Uz kādu laiku atrados drošībā. Agri vai vēlu viņi izsekos mani līdz robotiem-atkritumu vācējiem, bet tiem nebūs ne mazākā priekšstata, kur es pametu konvoju. Lietas gāja uz priekšu vienkārši lieliski.
Mans gūsteknis pavārs pa šo laiku bija pamanījies apgāzt krēslu un locīdamies fīda uz izejas pusi.
— Palaidnis tāds, — es viņu norāju un paņēmu no galda lielu tuteni. Viņš acumirklī apstājās un izbolīja acis. Nolicis tuteni un pātagu tā, lai tie visu laiku būtu pa rokai, palūkojos apkārt. Kādu laiku es varēju atvilkt elpu un apdomāt tālākās rīcības plānu. Bet pašreiz viss notika ļoti strauji un ar lielu improvizācijas daļu. Kaut kur atskanēja klauvējieni.
Es nopūtos un atkal paņēmu nazi. Ātrums un improvizācija bija šīs operācijas devīze.
— Kas tas ir? — es prasīju pavāram, uz brīdi izņemdams tam no mutes vīšķi.
— Ārējās durvis, tur kāds klauvē, — viņš aizsmacis ierunājās, nenolaižot acis no naža, ko turēju viņam pie kakla.
Es iebāzu vīšķi tā likumīgajā vietā un uz pirkstgaliem piezadzies zālei, palūrēju tajā.
Restorāna zāle bija tukša un patumša. Klauvējieni atskanēja ieejas pretējā pusē. Neviens pēc šiem signāliem neparādījās, tādēļ nolēmu, ka mēs ar pavāru restorānā esam vieni. Bet tagad paskatīsimies, ko tas viss nozīmē?
— Ko jūs gribat, — es jautāju, cenzdamies atdarināt rudimentāro gramatiku un zemo balsi, kas piemita pavāram.
— Refrižeratoru serviss. Jūs zvanījāt, ka kaut kas nav kārtībā. Kādas problēmas?
— Visai pamatīgas! — mana sirds priecīgi salēcās. — Nāciet iekšā un ņemiet līdzi vislielāko instrumentu somu, kāda vien jums ir.
Tā bija visai cienījama izskata soma. Ielaidis meistaru, es asi iesitu viņam ar naža spalu pa galvu. Viņš mīļi saļima. Tā mundieris bija utilitāri tumšzaļā krāsā — patiesi daudz labāks par lapseņveidīgo vai miskastnieka. Es viņu ātri izģērbu un piesēju blakus pavāram pie krēsla, kur viņi abi varēja paraudāt viens otram uz pleca. Pirmo reizi es apsteidzu savus vajātājus. Veiksmes gadījumā paies vairākas stundas, pirms atradīs gūstekņus un saistīs tos ar manu bēgšanu. Es uzvilku tumšzaļo formas tērpu, sagatavoju lielu daudzumu sviestmaižu, paķēru instrumentu somu un, salutējis saviem gūstekņiem, izlecu ārā pa durvīm.
Tur stāvēja liels, klusi dūcošs kravas robots ar citu instrumentu somu rokā. Uz viņa metāliskajām krūtīm bija tāds pats apkalpojošās firmas ģērbonis, kāds tagad rotāja arī manas personīgās krūtis.
— Mēs ceļosim ar komfortu, — es teicu. — Paņem šo te.
Es tik tikko paguvu atrast pirkstus, kā viņš jau satvēra somu.
Braukādams pa pilsētu, biju redzējis daudz šādu robotu, taču nevienam nepietuvojos. Uz robota muguras bija savdabīgi sedli operatoram, taču man nebija nekāda priekšstata kā tajos var nokļūt. Varbūt viņš nolaidīsies sēdus, izvirzīs kaut kādas trepītes vai vēl ko nebūt? Ielas galā parādījās mašīnas un citi roboti. Ātri tuvojās arī kāda karavīru vienība. Es atkal nosvīdu.