— Es vēlos doties ceļā. Tūlīt pat.
Nekas nenotika, izņemot to, ka karavīri pienāca vēl tuvāk. Robots stāvēja vienaldzīgs kā statuja. No tā palīdzību nesagaidīsi. Nezinu, bija šis veids ortodoksāls vai ne, bet es atbalstīju kāju pret viņa gurnu, ar rokām ieķēros pagrieziena stabilizatorā uz pleca un uzlidoju augšā, motori ierēcās, kad viņš pārvietoja savu smaguma centru atbilstoši manam svaram. Ieslīdēju sedlos brīdī, kad vienība aizrikšoja garām. Mani viņi pilnībā ignorēja.
Sēdeklis bija ērts. Atrodoties trīs metrus virs zemes, varēju visu labi pārredzēt, tomēr man nebija ne mazākās nojausmas, ko lai dara tālāk. Lai gan sākumā vislabāk būtu tikt pēc iespējas tālāk no šīs ielas. Robota pakausī atradās kompakta vadības pults un es nospiedu podziņu ar uzrakstu «gaita». Es sajutu čerkstošu sakabināšanās pārraides vibrāciju un viņš sāka soļot uz vietas. Labs sākums. «Uz priekšu». Viņš pieliecās un metās skriet sīkā riksītī. Tagad uztraukumi un arī policija palika aiz muguras.
Braucu sava metāliskā rikšotāja mugurā cauri pilsētas centram un apdomāju savu stāvokli.
Viens cilvēks pret veselu pasauli. Ļoti poētiski un, iespējams, novedīs pie apjukuma. Ja neņem vērā faktu, ka es jau esmu bijis līdzīgās situācijās, bet viņi ne. Visa drošības sistēma apliecināja, ka svešinieki Klizantā nebija bieži viesi un atradās stingrā kontrolē. Agrāk viņi droši vien nekad nebija pazaudējuši novērojamā pēdas, un šis gadījums būs ļoti apkaunojošs. Lieliski, ripos galvas. Lieliski, kamēr starp tām nebūs arī manējā.
Savā ziņā man bija kāda priekšrocība. Viņi neko nezināja par mani, izņemot «leģendu». Ja es spēšu pazust kādā nomalē, viņu nomācošās kultūras dziļumos, atrast mani būs neiespējami. Pagaidām es esmu uz «grunts». Pozitīvā darbība sāksies vēlāk. Vispirms man vajadzēja glābt pašam savu dārgo ādu.
Priekšā parādījās viens no ārpilsētas ceļiem, kur neparasti liels sargkareivju skaits pārbaudīja un izkratīja visus izbraukt gribošos. Lai būtu tālāk no šīm briesmām, nogriezos pa kreisi. Kad vajadzēs, gan jau es pilsētu pametīšu. Pēcpusdienā man radās priekšstats par pilsētas izvietojumu, taču biju iedzīvojies tulznās uz pakaļpuses. Robots vilkās pavisam lēnu un tam noteikti vajadzēja uzlādēties. Man arī nemaz netraucētu iestiprināties ar sviestmaizēm no somas, tādējādi mums abiem bija vajadzīga atpūta. Pilnīgi iespējams, ka mani gūstekņi virtuvē ir atrasti un jau atkal ir sacelta trauksme. Es devos uz agrāk atklāto rūpniecības rajonu un sāku meklēt vietiņu, kur noslēpties. Atradu dažas acīmredzami pamestas rūpnīcas un noliktavas, kuras mani pilnībā apmierināja. Es izvēlējos vienu no tām. Zirnekļu tīmekļi uz durvīm un sarūsējušas eņģes. Atslēga, ko varēju atvērt pat tumsā ar vienu vienīgu naga kustību. Apkārt neviens nav redzams. Durvis ar skaļu čīkstoņu atvērās. Mēs iešmaucām pa tām un bulta aizcirtās. Drošībā.
Vieta bija pamesta, putekļaina un lielākoties tukša. Vienā stūrī atradās kāda veca robota paraugs bez jebkādiem vaibstiem, gluži kā džungļos pazaudēts elks ar ziedojumu pie kājām izmestu perfokaršu veidā. Brīnišķīgi. Es paēdu pusdienas, atpūtos, pārmeklēju ēku, atradu kādu iekštelpu bez logiem, atnesu abas instrumentu somas, kabatas bateriju un zīmuli no vienas upurētās kartiņas. Bija pienācis laiks nākošajam solim.
Ar kabatas baterijas apgaismotu aploksni rokā es ierunājos:
— Bet tagad klausies. Psihiskā uztvere var sākties. Atskaite sākas no desmit. Notikumu gaitā es aizmigšu. Atmiņa ieslēdzas ar vārdu… «nīgrulis»!
— Desmit, — es izrunāju, juzdamies brīnišķīgi. Pēc tam: — Deviņi, astoņi, septiņi…
Un nožāvājos. Tai laikā, kad tiku līdz pieci, mani plakstiņi kļuva neizturami smagi, un es nemaz neatceros, kā nokļuvu līdz nullei.
6. nodala
Es pamodos ar sastingušiem pirkstiem, notirpušu roku un aizpampušām acīm. Un ar lielu sarežģītām mikroshēmām noklātu kartona gabalu rokā. Zemapziņa — lieliska vieta, kur apslēpt apzinātam prātam nezināmas lietas. Man bija ne tikai rasējumi, bet arī pēkšņa sapratne, kā ar tiem rīkoties.
Plāns bija burvīgi vienkāršs, un manī radās skaudība pret tā radītāju. Tas neprasīja daudz laika, bet daudz elektronisku shēmu un ierīču. To visu nāksies nozagt. Es nopūtos un izstaipījos. Diena bija nogurdinoša, bet mans miegs hipnotiskā transa laikā vispār nebija miegs. Arī rīt vēl būs diena. Pakaļdzīšanās temps kritīsies.
Nākamā un aiznākamā diena bija ļoti piesātinātas ar darbu. Es biju virs zemes izlīdusi tērauda žurka, un man nācās šaudīties turpu šurpu. Pilsētas dzīve bija iegājusi savās parastajās sliedēs, tomēr jutos pārliecināts, ka mana meklēšana neatslābst, tā turpinās, lai gan neviens pat nepietuvojās manai ērtajai ligzdiņai. Es savienoju un lodēju mikroshēmas, izretis zagu ēdamo un citas nepieciešamas lietas. Šķita, ka uz Klizantas noziedzības līkne iet ļoti zemu, jo nekādi pasākumi pret šāda tipa zādzībām netika veikti. Noziedzīgā pasaule bija vai nu iznīcināta, vai arī atradās pie varas valdībā.
Pamest pilsētu izrādījās daudz vieglāk, nekā man bija licies. Izmanīgi slaistoties gar caurlaižu kontrolpunktu, es ievēroju, ka pārbaudes galvgalā atrodas militāristi, un to viņi darīja naivā manierē. Noteikta shēma: dokumentu un preses pārbaude, un lasies. Es cerēju, ka mans paņēmiens nostrādās viegli. Lai padarītu šo operāciju kaut cik militārāku, nozagu armijas kravas mašīnu. Vakara krēslā es pabāzu tās ceļā robotu.
Kravas automobilis nodrebēja un apstājās, bet vadītājs, izbāzis pa lodziņu galvu, tekoši izlamājās. Lielākā tiesa šo vārdu neietilpa manās valodas stundās, un es tos ierakstīju kartotēkā tālākai izmantošanai. Slava debesīm — viņš brauca viens.