Kad varenais sprādziens nobūkšķēja man virs galvas, nodrebinot kaulus manā ķermenī un saklaudzinot visus zobus, ala iedūcās gluži kā bungas un lejup sāka birt smilšu graudiņi. Tomēr es biju pilnīgā drošībā.
Ērti kā tarakānam kastītē. Es iededzu gaismu un ar lepnumu apskatīju savu rezidenci turpmākajām pāris nedēļām. Enerģijas krājumi autonomi, protams, ēdiens, dzēriens, reģenerējama atmosfēra — viss, ko vien cilvēkam var ievajadzēties. Un kopā ar meteorītu ieradušās iespiestās shēmas un ierīces. Es strādāšu un montēšu kopā savu ekipējumu un iziešu virspusē, gatavs tikties ar pasauli aci pret aci. Kamēr virspusē nebūs izvandīts viss tuksnesis. Viņi nekad neiedomāsies paskatīties sev tieši zem kājām, nekad neiedomāsies pameklēt sev deguna priekšā, nekad. Es pasmaidīju un paņēmu pudeli, lai pienācīgi atzīmētu šo notikumu.
7. nodala
Es vairs neesmu zaglis un neslēpjos zem klintīm. Trīspadsmitajā dienā atbloķēju durvis un izraku ceļu uz virszemi. Ar šo simbolisko aktu es atstāju aiz muguras savas bēgļa gaitas un iekļāvos klizantiešu sabiedrībā. Dažādos formas tērpos un ar visdaudzveidīgākajiem dokumentiem es nospēlēju visdažādākās lomas šajā visai atbaidošajā sabiedrībā, līdz biju uzzinājis par to krietni vien vairāk, nekā vēlētos. Savos dažādajos izskatos pagrozījos vienīgi pa armijnieku perifēriju, jo vēlējos pietaupīt enerģiju frontālam uzbrukumam šim institūtam — uzbrukumam ar pilniem spēkiem.
Turot prātā šo ideju, es iesēdos SJT (super jaunā tehnika) reisā uz Dosadanu — Muļķ, pieklājīgu apmēru provinciālu pilsētiņu, kurai bija gadījies izvietoties blakus karabāzei «Muļķība».
Spriežot pēc tā, ko man bija izdevies uzzināt, «Muļķība» bija liels kosmisko kuģu un kosmiskās ekspansijas centrs, un es nebūt ne nejauši pietiekami ilgi riņķoju ap vietas rezervējošo kalpotāju, lai uzzinātu, kādas vietas kuram tikušas. Bet pēc tam dabūtu vietu blakus ļoti pievilcīgam «kādam».
Pievilcīgam, steidzu piebilst, vienīgi man. Pēc citiem standartiem majors neiegūtu nekādas balvas. Žoklis viņam bija pārāk liels, acīm redzami projektēts, lai izspiestos uz āru nevēlamās vietās, bet uz zoda bija pretīga maza bedrīte — noteikti cēlusies no pārāk aktīvas berzēšanas.
Aizdomīgās pelēkās ačeles slēpās zem pērtiķiski nokarenajām uzacīm, bet alveidīgās nāsis bija divi pazemes tuneļi. Tas mani uztrauca mazāk par visu. Es redzēju tikai melno kosmiskās flotes mundieri, daudz apbalvojumu par uzcītīgu dienestu, vecākā pilota zīmotņu spārnus un raķetes. Viņš bija tas, kas man vajadzīgs.
— Labvakar, ser, labvakar, — es sasveicinājos, apsēžoties blakus. — Patīkami iepazīties.
Viņš notēmēja uz mani divus sava deguna lielgabalus un izšāva ar skaļām šķavām, kas signalizēja par tik tikko uzsāktās sarunas beigām. Par atbildi es pasmaidīju, piesprādzējos un atgāžos krēslā, kad SJT laineris uzšāva sevi debesīs kreisera ātrumā. Lielākā spārnu daļa ievilkās korpusā, bet es sadabūju blašķi un divas glāzītes.
— Būšu priecīgs jums piedāvāt ko atsvaidzinošu, cēlais let-major, pateicībā par jūsu ilgo dienestu, kas ziedots Klizantas cēlajiem mērķiem.
Šoreiz viņš pat nepapūlējās ieurkšķēties, bet vienkārši paknibinājās zobos ar ne visai tīru pirkstu, izvelkot no nesenajām pusdienām tur palikušos gaļas gabaliņus. Rūpīga to izpēte pārliecināja viņu, ka tie ir pārāk lieli, lai izmestu, un ar patiesu baudu viņš nosūtīja tos atpakaļ mutē. Lētu tieksmju cilvēks, es varēju piedāvāt ko labāku.
— Nav nekā pārāk laba priekš mūsu puišiem dienestā. Tā ir nar- kolīka.
Viņš pirmo reizi uzmanīgi paskatījās uz mani un, pēc idejas, vajadzēja atskanēt sašķelšanās troksnim, kad viņa lūpas pavērās tām tik neierastajā smaidā.
— Es to izdzeršu, — viņš noteica čerkstošā balsī un viņam vajadzēja gan to darīt, jo šī mazā blašķīte maksāja pusi viņa mēnešalgas. Narkolīka ir brīnišķīgākais dzēriens, kādu vien pazīst cilvēce, un tas tiek iegūts minimālā daudzumā no ārkārtīgi skopa botāniskā avota uz mazas planētiņas pašā Galaktikas malā. Nomierinošs un valdzinošs, uzbudinošs un stimulējošs. Tajā bija viss, kas ikvienā citā dzērienā, plus vēl daudz kā cita, un bez jebkāda paģiru efekta.
Let-majors paņēma viņam piedāvāto glāzīti, pārlieca pār to sava deguna alu un nogaršoja.
— Nav slikts, — viņš ieteicās, un es pasmaidīju par viņa rupjo nenovērtēšanu, it kā tā būtu vispatiesākā uzslava, un stādījos priekšā ar savu kārtējo izdomāto vārdu. Viņš pārdomāja to un apjēdza, ka atbildei derētu nosaukt arī savējo.
— Let-majors Vasjka Huļa.
— Prieks iepazīties, ser. Vai nevarētu jums ieliet vēl, šīs glāzītes ir tik sīciņas.
Jau pavisam drīz pēc tam, kad mūsu laineris pārvarēja skaņas barjeru, es let-majoru biju gandrīz vai iemīlējis. Viņš bija pilnība, pabeigta pilnība, bez jebkādiem šaubu puniem vai nepārliecinātības rētām. Tieši tāpat, kā zirneklis ir ideāls zirneklis, vai sikspārnis-vampīrs — ideāls sikspārnis-vampīrs, viņš bija ideāls izdzimtenis.
Kad viņa garastāvoklis bija uzlabojies, bet mēle sākusi mežģīties, anekdotes kļuva daudz detalizētākas. Let-majors par šaušanu:
— Nekad nedari kļūdas, dzenoties pēc sīkām grupiņām, skaitīts tiek vienīgi kopējais bruto efekts. Turies pie plāna, iznīcinot ēkas un mašīnas, un beidz uzlidojumu. Otrajā uzlidojumā var droši iznīcināt arī ļaužu grupas, bet vienīgi lielās, izmantojot degbumbas. Šīs bumbas izplata un izšķaida uz visām pusēm uguni un nogalina visvairāk.