Let-majors par atpūtu:
— Mēs bijām tikai divi, un mums bija ducis pudeļu un cigarešu kaste — pietiekoši pāris dienām. Tā kā mēs sadabūjām trīs skuķus, vienu rezervei, vai saproti, katram gadījumam, aizvedām viņas…
Let-majors par citplanētiešiem:
— Lopi. Jūs nevarēsiet mani pārliecināt, ka mums ar viņiem jāsadarbojas. Ir taču acīm redzami, ka Klizanta ir visas saprātīgās dzīves pirmavots visumā un vienīgi civilizēta ietekme…
Bija vēl daudz tamlīdzīgu izteicienu, un es varēju tikai māt ar galvu. Es sajūsminājos. Kā jau teicu, pati pilnība. Un kas man lika taisni vai palēkties no prieka, tad tā bija informācija, ka viņš pēc sava atvaļinājuma ir tikko nozīmēts uz bāzi «Muļķība». Tā bija viņa pirmā vizīte uz milzīgo bāzi pēc daudziem dienesta gadiem kaujas flotē… Pats liktenis vadīja kauliņu krišanu.
Tas, ko man vajadzēja izdarīt tālāk, bija bīstami, risks ļoti liels, taču radusies izdevība bija pārāk laba. Manuprāt, jau pietiekami labi biju izzinājis klizantiešu sabiedrības dzīves sīkumus. Tagad pienāca laiks pārbaudīt, vai daudz esmu uzzinājis. Galu galā tā sabiedrības daļa, caur kuru es izlauzu ceļu, bija perifērija, nevis armija, bet patiesībā rēķināties vajadzēja vienīgi ar armijniekiem. Tie valdīja planētā pēc visiem parametriem un bija spējuši paplašināt savu kundzību arī uz citām planētām. Pretēji visiem loģikas un vēstures likumiem. Es iestājos armijā. Pierakstījos kosmiskajā armādā ar let-majora pakāpi. Kad kuģis nolaižoties sasvērās, es no domām pārgāju pie darbiem.
— Vasjka, vai tev tūdaļ pat vajag ierasties dienestā?
Stiprais dzēriens bija novedis mūs pie «tu». Viņš pakratīja galvu pinkainā "nē".
— Rīt.
— Brīnišķīgi. Tev gan nevajadzētu pavadīt pēdējo atvaļinājuma nakti virsnieku kazarmas vientuļajā gultā starp aukstiem palagiem. Iedomājies tik, cik lieliski varētu pavadīt šo laiku.
Es iedziļinājos iztēlojamos sīkumos, ko var darīt ar zīda palagiem gultā, kura nav vientuļa. Tika pieminēts arī labs ēdiens un dzeramais, taču tiem bija vairs tikai otršķirīga nozīme. Blašķe sasvērās vēl reizi, un viņš ar prieku pamāja, piekrizdams manam plānam.
Tikko mēs bijām piezemējušies un saņēmuši savu bagāžu, robo- taksometrs aizveda mūs uz «Dosan — Muļķ Strādnieku». Tā bija vis- planētas viesnīcu sistēmas vietējā filiāle, kas specializējās bezcilvēku servisā. Viss bija mehanizēts un kompjūterizēts. Cilvēki ieradās šajos hoteļos vienīgi tādēļ, lai pārbaudītu ierīces un iztukšotu naudas kastes. Tomēr labi saprotamu iemeslu dēļ es viņus nekad nebiju redzējis, lai gan itin bieži apstājos šāda veida iestādēs.
Reizreizēm es redzēju, kā iebrauca un izbrauca klienti, taču mēs izvairījāmies viens no otra kā spitālīgie. «Strādnieki» bija privātās dzīves saliņas visuredzošo acu okeānā. Tiem pastāvēja noteikti trūkumi, bet es jau biju iemanījies tikt ar tiem galā.
Kad es pietuvojos, ieejas durvis automātiski atvērās un, izlēcis no savas suņubūdas, lelle-robots nodziedāja:
— Jūs sveicina jau no atvēršanas dienas plaši pazīstamais «Dosan- Muļķ Strādnieks»! Esmu šeit, lai jums palīdzētu. Pavēliet, un es paņemšu jūsu bagāžu…
Tas tika nodziedāts skanīgā kontraltā pūšamā orķestra divsimt tauru pavadījumā — visu «Strādnieku» hoteļu standartizēts ieraksts. Es to ienīdu. Iespēru robotam — viņš bija pārāk pietuvojies mūsu kājām — un norādīju uz robotaksometru.
— Bagāža. Tur. Pieci priekšmeti. Atnest.
ledūcies, viņš aizbrauca un ielika taksometrā nepacietīgās spīles. Mēs iegājām hotelī.
— Vai tad mums nav četri priekšmeti? — pārdomās raucot kuplās uzacis, vaicāja Vasjka.
— Tev taisnība, es droši vien būšu kļūdījies skaitot.
Robots-nesējs panāca mūs un apdzina ar čemodāniem un no taksometra izlauztu sēdekli.
— Tagad mums to ir pieci.
— Labvakar… kungi, — noburkšķēja dežūrrobots ar nelielu pauzi pirms pēdējā vārda, kad viņš saskaitīja mūs un salīdzināja profilus savā atmiņas blokā. — Ar ko mēs varam jums pakalpot?
— Ar labāko numuru šai viesnīcā, — es atbildēju, ierakstot reģistrācijas žurnālā izdomātu vārdu un uzvārdu, kā arī izdomātu adresi, un sāku iebarot galda maksājumu spraugu ar banknotēm. Skaidra nauda — avansā, tie bija «Strādnieka» noteikumi, ar vienalga kādu pirms aizbraukšanas atdodamu bilanci. Robots — izsūtāmais zēns aizripinājās pa priekšu, rādot mums ceļu, un, piebraucis pie mūsu numura durvīm, fanfāru skaņu pavadībā atvēra tās, nu gluži kā otrajā debesbraukšanā.
— Ļoti mīļi, — es teicu, nospiežot uz robota krūtīm podziņu «dzeramnaudai» un automātiski noņemot no sava kredīta divus boginjē.
— Pasūti mums dzeramo un uzkožamos, — es piedāvāju let-ma- joram, norādot uz sienā iebūvēto vairogu — ēdienkarti. — Visu, ko vien iedomāsies apēst, un klāt vēl arī šo cepto gaļu un šampanieti.
Ideja viņam patika, un Vasjka sāka darbīgi spiest podziņas. Kamēr es izvietoju bagāžu. Pie delnas man bija piestiprināts «blakšu» detektors, kurš nekļūdīgi aizveda mani pie vienīgās optiskās — skaņas «blakts», tā atradās tajā pat vietā, kur visas pārējās līdz šim manis atrastās. Šīs viesnīcas patiesi bija standarta, un es prasmīgi noliku krēslu tās priekšā, kad atvēru savu čemodānu.
Piegādes durtiņas atvērās un no tām izslīdēja šampanietis un atdzesētas glāzes. Bet Vasjka vēl aizvien tik pasūtīja uz nebēdu, izvarojot podziņas un manu kredītu, kas sākumā dižojās ar lieliem cipariem, kuri tagad ātri tuvojās nullei. Es atvēru pudeli, izšaudams korķi sienā visai tuvu Vasjkam, lai pievērstu viņa uzmanību, un piepildīju glāzes.
— Iedzersim par kosmisko armādu! — es liku priekšā, padodams viņam glāzi un vienlaicīgi ieslidinādams tajā mazu zaļu tabletīti.