Jāatzīst, ka tas viss bija tādēļ, lai traucētu kādam tikt iekšā, bet tik pat labi tas darbojās arī pretējā virzienā.
Es devos tālāk, vēl aizvien cenšoties pārvarēt mani pārmākt draudošo melno depresiju. Izgāju cauri vidēja izmēra sektoram ar atmosfēras lidmašīnām, garām diviem skrejceļiem un dažiem angāriem ar tuvumā stāvošiem neveikliem reaktīvajiem transporta kuģiem. Vienu brīdi radās ideja nozagt kādu no tiem, bet, kur lai es piezemējos, nenokļūstot gūstā? Man šonakt vajadzēja būt pilsētā, bet nevis drasēt pa nezināmiem novadiem.
Aiz lidmašīnām atradās augsts metāla tīkls, kas atdalīja laukumu no kosmiskajiem kuģiem. Tur nokļūt varēja diezgan viegli — bet kāda no tā jēga? Tālumā es saskatīju to pašu augsto akmens sienu. Debesīs atskanēja dārdoņa, un atmirdzēja spožu gaismu pīķi.
Es pagriezos un, tumsas apslēpts, vēroju, kā deltaspārnu iznīcinātājs smagi uzsāka nosēšanos. Tas izskatps līdzīgs lidmašīnu tipam, kuras apšaudīja Podu. Kad tas piezemējās, iekaucās riepas, un sinhronas skaņas atskanēja arī no reaktīvajiem dzinējiem, bet es metos skriet, lai gan ideja manā galvā bija noformulējusies vēl tikai pa pusei.
Neprātīgi? Droši vien. Taču manā darbā — zagšanā un krāpšanā — ātri vien iemācīsies paļauties uz priekšnojautu un trenētiem refleksiem. Kamēr skrēju, visas detaļas nostājās savās vietās, un es ieraudzīju, ka tas ir «tas». Mīļš, ātrs, tīrs un bīstams. Tāds, kāds man patika. Izvilcis no kabatas viltus ūsas, es jožot tās pielipināju. Iznīcinātājs pagriezās un aizripināja uz kara bāzi, bet es rikšoju tam nopakaļ. Pilotu sagaidīt izbrauca mašīna, bet iznīcinātāju sāka aprūpēt mehāniķu brigāde. Viens no viņiem pielika kāpnītes, un, gluži kā aligatora žokļi, pavērās starmetis.
Kad pilots izlīda un devās pie mašīnas, es sāku skriet nedaudz ātrāk. Viņš tik tikko bija tajā ierāpies, kad es, klupdams krizdams, arī biju klāt, un atbildēju uz man atdoto godu. Tukls indivīds smagā vasaras uzkabē ar majora zelta pusmēnesi pie apkakles.
— Piedodiet, ser, — es izdvesu, — bet komandieris man pavēlēja pārliecināties, vai jums ir dokumenti.
— Par ko jūs te runājiet, velns parāvis? — viņš noburkšķēja, atgāzdamies sēdeklī. Viņš izskatījās noguris. Es ielīdu aizmugurējā sēdeklī.
— Tātad, jūs nezināt? Ak, dievs! Vadītāj, brauciet ātrāk, pēc iespējas ātrāk!
Vadītājs sāka braukt, tas galu galā bija viņa darbs, bet es izvilku no bikšu kabatas tūbiņu. Kad nozudām no mehāniķu brigādes redzesloka, pieliku to pie lūpām.
— Major… — es teicu, un viņš pagriezās un iekrekšķējās. Viņš atkal iekrekšķējās un pacēla roku pie vaigā iedūrušās mazas adatiņas, bet pēc tam sabruka uz priekšu. Noķēru viņu, pirms tas bija nokritis.
— Šoferi, apturi! Kaut kas noticis ar majoru.
Šoferis, cilvēks acīm redzami bez īpašas iztēles, ātri uzmeta acis saļimušajam majoram un nospieda bremzes.
Tikko bijām apstājušies, es atļāvu viņam saņemt otru narkoadatu, un šoferis atslēdzās, pievienodamies majoram sapņu valstībā. Noliku abus zemē un novilku virsniekam vasaras kombinezonu un ķiveri. Ar zināmām grūtībām man izdevās uzvilkt to virs sava personīgā formas tērpa, pēc tam sasprādzēju ķiveri un uzliku tumšas saulesbrilles. Tas viss neaizņēma vairāk kā minūti.
Atstāju pārīti vienu otra apkampienos un braucu atpakaļ pie lidmašīnas. Pagaidām viss gāja labi. Taču tā bija visvieglākā daļa. Es nospiedu bremzes un apstājos lidmašīnas stāvlaukumā.
— Steidzami, — es saucu, izlecot no automobiļa un pieskrienot pie kāpnēm. — Atkabiniet šo daiktu, lai es varu izlidot.
Mehāniķi vienīgi blenza manī, mutes ieplētuši, pat nemēģinot darīt kaut ko ar vadu un vadu mudžekli, kas savienoja lidmašīnu ar apkalpojošo sistēmu.
Tā vietā kāds seržants sāka darboties ar rāciju, izsaucot kādu, acīmredzot tādēļ, lai uzzinātu, ko ar mani darīt.
Uzskrēju pa kāpnītēm. Es ienīdu vecus, aizdomīgus seržantus, visu armijnieku centrālo asi. Tagad man nācās tērēt laiku vasaras kostīma atpogāšanai un kabatu sataustīšanai zem tā.
Dažas miega gāzes granātas vienā mirklī attīrīja laukumiņu no mehāniķiem. Daži priecīgi gulēja bez samaņas, bet citi tai pat laikā smējās līdz sajukumam. Seržants bailīgi bija palicis ārpus gāzes sniedzamības robežām un atkal ķērās pie rācijas.
Es izpētīju ierīces. Lūk! Mazs melns rokturītis ar uzrakstu «aizdedze». Kad uzsitu pa to, iekaucās un iedārdējās atdzīvojušies reaktīvie dzinēji.
Pa atvērto lūku man virs galvas aizšāvās reaktīvais šāviņš; lādoties, es pieliecos. Kustinot regulatoru, ieraudzīju, ka seržants stāv, pietupies uz viena ceļgala, un rūpīgi mērķē. Lidmašīna sāka palēnām kustēties.
Viņa lielgabals norībēja vēlreiz, un es sajutu vibrāciju, šāviņam ieurbjoties krēslā, kurš, visticamākais, bija klāts ar bruņām. Mana pirmā veiksme. Es nedaudz sagriezu lidmašīnas asti, lai tā pavērstos pret šāvēju. Tā starp mums atradās bruņas un es iedevu viņam purnā kārtīgu reaktīvo izdedžu strūklu. Lidmašīna noraustījās, iedrebējās un atkal devās uz priekšu, un es ieraudzīju, kā vējā plivinās pārrautais degvielas vads un izlaista dzīvības sulu. Šie idioti to nebija atvienojuši. Es nezināju, kur šajā ar mērītājiem pārblīvētajā vadības panelī atradās degvielas patēriņa rādītājs un pie tam pat nevēlējos uz to skatīties. Loģika man teica, ka gravitācija izsūknē asinis lēnāk, nekā tās sadzen bākā sūkņi, tomēr loģikai ar šo lietu nebija ne mazākā sakara. Man rādījās, kā reaktīvie dzinēji pamirst šeit, lauka vidū, kamēr ienaidnieka spēki savelkas visapkārt. Es sajutu, kā mans asinsspiediens trauc augšup gluži kā ātrgaitas lifts.