Mans mazais darbīgais draugs — seržants — noteikti vēl darbojās ar rāciju, jo, kad nogriezos uz pacelšanās skrejceļa, ieraudzīju vairākas kravas mašīnas dodoties turp, lai aizšķērsotu man ceļu, bet aizmugures plānā rēca kas aizdomīgi līdzīgs bruņmašīnai. Es nospiedu regulatoru līdz galam un pieliecos, atkal cenšoties izlasīt nosaukumus vadības pultī.
Tā, ko es tur meklēju, nebija! Toties ieraudzīju vēl vienu pogu rindu un sliktajā apgaismojumā ar grūtībām salasīju to nosaukumus. Tās ir īstās!
Pacēlis galvu, ieraudzīju, ka tūliņ pat ietriekšos pirmajā kravas mašīnā. No tās ārā leca kareivji un muka katrs uz savu pusi.
Manas kājas drudžaini spieda pedāļus, kamēr es taustījos pēc riteņu bremzēm, un ar visu spēku griezu stūri pa labi. Beidzot atradu bremzes un nospiedu labo, veicot šermuļus uzdzenošu pagriezienu.
Aptuveni pusmetrs apšuvuma no spārna gala tika norauts saskarsmē ar kravas mašīnas radiatoru.
Nozibsnīja oranža liesma, kad kāds atkal šāva, taču es pat nesapratu, kur šis lādiņš trāpīja. Pēc tam lidmašīna pagriezās, un es traucos atpakaļ. Šoreiz pilnā ātrumā.
Abās skrejceļa pusēs ņirbēja kara bāzes uguņi, aizvien ātrāk un ātrāk, bet es biju spiests ar vienu roku turēt stūri, tai pat laikā ar otru taustīties pēc uzkabes siksnas. Viena sprādze bija izgaisusi, un, jau esot pie paša skrejceļa gala, konstatēju, ka sēžu uz tās.
Piesprādzējos, saķēru stūri abām rokām un tai pat brīdī vairs ne^ atrados uz skrejceļa.
Kad pavilku stūres ratu uz sevi, lidmašīna vēl nebija sasniegusi pacelšanās ātrumu un neatrāvās no zemes.
Pēc tam drasēju pa izdangāto zemi, dodoties taisni uz akmens sienu, kuru biju pētījis visu šo vakaru.
Aizvien ātrāk un ātrāk, pretī drošai sadursmei.
9. nodaļa
Savlaicībai ir jābūt absolūti precīzai. Pārāk ātri vai pārāk vēlu — pilnīgi vienalga, abos gadījumos bojāeja sekotu nekavējoties. Kad lidmašīnas priekšā iezīmējās siena un varēju saskatīt bloku salaidumus, es nospriedu, ka nupat būs tas īstais brīdis un uzbliezu pa katapul- tēšanās pogu.
Bums! Turpmākais noritēja tik strauji, ka tam izsekot nevarēju. Tomēr nostrādāja! Caurspīdīga sieniņa aizcirtās manu acu priekšā, vēl aizvien līdz galam neaizvērtais starmetis aizlidoja kopā ar šāviena troksni, bet sēdeklis ieblieza man tik spēcīgi, ka mugurkauls saīsinājās divkārt. Gandrīz kā palēninātā kinolentē es uzlidoju gaisā un prom no lidmašīnas, vienu pretīgi garu sekundi redzot savā priekšā kailu akmens sienu. Bet pēc tam pārlidoju tai pāri, un skatam pavērās melnas debesis.
Manas lidojuma trajektorijas visaugstākajā punktā aizmugurē atkal atskanēja brīkšķis un, paceļot acis, ieraudzīju virs manis izpletušos kupolu. Pēc šī zobus drupinošā lidojuma sēdeklis atsitās pret zemi un apgriezās otrādi. Izpletņa kupols lēnām piezemējās un ietina mani savās mīkstajās krokās.
Ar dziļu nožēlu esmu spiests paziņot, ka tai brīdī nedarīju vispār neko. Notikumi risinājās pat straujāk, nekā biju plānojis. Un rezultāts, izrādījās vienkārši satriecošs.
Iepletis muti, es drudžaini riju gaisu, papurināju galvu un visbeidzot atradu sevī pietiekami daudz veselā saprāta, lai uzsistu pa avārijas pogu un nomestu siksnas. Pēc tam ar zemu noliektu galvu es izrausos no izpletņa apakšas.
Otrā ielas pusē, acis iepletuši, stāvēja vīrietis un sieviete. Nevienu citu nemanīja. Vienīgās aktivitātes pazīmes bija jūtamas, šķiet, no tumšās sienas otras puses. Debesis apgaismoja liesmas, vēlās dūmu mutuļi, es dzirdēju arī sprāgstošas munīcijas blīkšķus. Lieliski! — Jaunu rīku izmēģināšana! — es uzsaucu skatītājiem un pagriezies nozudu gar stūri. Tumšā kāpņu telpā novilku vasaras kombinezonu un uzmetu tam pa virsu arī ķiveri. Neatpazīstams un brīvs aizsoļoju uz viesnīcu «Strādnieks».
— Spīdoši izdomāts! — es sev teicu un paplikšķināju šim lieliskajam puisim pa plecu.
Tajā pašā mirklī apjēdzu, ka tagad atrodos ārpus bāzes un līdz rītausmai man jāatrod iespēja tur atgriezties. Taču ātri vien izmetu šīs draudīgās domas no galvas. Vispirms — pie pirmā uzdevuma. Man vajadzēja atbrīvoties no īstā Vasjkas Huļas, vēl pirms viņu atklās Drošības dienests. Man tas bija jāizdara, lai varētu uzņemties viņa lomu.
Kad ienācu istabā, viņš kustējās, grozoties pa gultu un purinot galvu no vienas puses uz otru. Hipnotiskais transs sāka atslābt, un let-majors cīnījās ar miegu. Nevarētu teikt, ka robots-uzkopējs palīdzētu, tas vienkārši slaucīja putekļus un tīrīja istabu, pie viena cenšoties arī uzklāt gultu ar visu Vasjku tajā. Es iespēru ar zābaku viņam pa pogu «atgriezties vēlāk» un pasūtīju pusdienas diviem.
Lai novērstu Vasjkas zemapziņu no visām rūpēm, es radīju spēcīgu iedvesmu, ka viņš divas dienas nodzīvojis bez ēdiena, un ka šīs ir vislabākās pusdienas, kādas vien viņš dabūjis savas dzīves laikā.
Ēdot let-majors čāpstināja, ķiķināja un sajūsmā urkšķēja, bet es savu porciju vienkārši bakstīju. Galu galā atgrūdu šķīvi un pasūtīju spēcīgu dzērienu cerībā, ka alkohols stimulēs vai sapresēs manas domas kaut kādā daudzmaz pieņemamā plānā.
Ko lai daru ar savu ceļabiedru, kurš laimīgi stūma mutē barību? Viņa eksistence rada pastāvīgus draudus manai, vieta uz šīs pasaules bija tikai vienam Vasjkam Huļam. Nogalināt viņu? To izdarīt būtu samērā viegli.
Sadalīt vannas istabā un iemest viņa ķermeņa daļas kopā ar asiņu galoniem viegli konstruējamā krāsnī, līdz manās rokās nebūs palikusi vienīgi saujiņa pelnu. Kārdinājums bija liels. Viņš savas īsās dzīves laikā, pats par sevi saprotams, ir nogalinājis pietiekami daudz cilvēku, lai to varētu nosaukt gandrīz par taisnu tiesu… Aukstasinīga slepkavība gan nav manā stilā. Nesākšu noliegt, esmu nogalinājis pašaizsardzības nolūkos, bet tomēr es vēl aizvien saglabāju lielu godbijību pret dzīvību visās tās izpausmes formās. Tagad, kad mēs zinām, ka debess tajā pusē atrodas tikai lielas debesis, ideja par aizkapa dzīvi pilnīgi un galīgi ir pārcēlusies uz vēsturisku romānu lappusēm kopā ar visām pārējām dīvainām un aizmirstām reliģijām.