Pēc elles un paradīzes izzušanas mēs sadūrāmies ar nepieciešamību radīt elli un paradīzi tieši uz vietas. Nu, ko, mēs esam nogājuši garu ceļu kopā ar zinātni, metatehnoloģiju un palīgdisciplīnām, dzīve uz civilizētajām planētām ir labāka, nekā jelkad bijusi tumšajos māņticības laikos.
Tomēr uzlabojumiem, šeit un tagad, līdzi atnāca arī skaidra atziņa, ka tas ir viss, kas mums ir. Katram no mums ir tikai šī īslaicīgā pieredze ar zinību spožo gaismu šajā visuma mūžības bezgalīgajā, tumšajā naktī, un mums jāciena visu pārējo eksistence, un pats nozieguma akts, kādu vien var iedomāties — ir viens no šo apzināto eksistenču pārtraukšanas veidiem.
Klizantieši domāja citādāk, tādēļ es, bāzdams viņiem sprunguļus spieķos, patiesi tīksminājos, bet tik un tā domāju citādāk. Tas nozīmēja, ka nevaru atrast vienkāršu izeju, novedot ar mērci nolieto Vasjku līdz viņu pašu veidojošām molekulām. Ja es to izdarītu, tad nebūtu ne par mata tiesu labāks kā viņi, un iekļūtu vecajā spēlītē par mērķus attaisnojošiem līdzekļiem, un sāktu slīdēt arvien zemāk. Nopūtos, iedzēru un manā apziņā atplaiksnījušais krāsns rasējums izgaisa.
Nu, bet, ko tad? Es varēju atbrīvoties no viņa arī citādāk, piekaļot kādā alā ar automātisku ēdiena padevēju blakus, ja vien man būtu ala un viss pārējais. Atkrīt. Ja man būtu laiks, varētu ar smagu darbu izmainīt viņa ārieni un iedvest viltus atmiņu, kas noturētos vismaz mēnešus sešus, un ietupināt cietumā vai darba vienībā, vai vēl ko tamlīdzīgu. Izņemot to, ka man nebija laika kaut kam tik sarežģītam.
Tas bija jāpabeidz līdz rītam — vai pat vēl agrāk, ja vien negribēju atmest ar roku visam jau padarītajam darbam viltus Vasjkas radīšanas un viņa personības pieņemšanas sakarā. Viņi droši vien tieši tagad nodarbojas ar sasaukšanos, tā ka man patiesi derētu ātrāk izdomāt kādu paņēmienu, lai nokļūtu atpakaļ «Muļķībā», nevis te uztraukties par savu cūcīgo ceļabiedru.
Es ievēroju, ka vēders viņam jau sāk uzpūsties un atslēdzu apetīti. Viņš atgāzās krēsla atzveltnē, nopūtās un ne bez iemesla atraugājās. Pie pretējās sienas atskanēja troksnis, atvērās kāds panelis un ieripi- nājās robots-uzkopējs.
— Vai es nedrīkstu pie jums sarīkot kārtīgu tīrīšanu? — viņš iedziedājās seksapīlā kontraltā.
Pateicu, ko viņš varētu darīt, tomēr robots nebija tā ierīkots, lai izpildītu šāda veida pavēles, un tikai klikšķināja un dūca, līdz es pavēlēju viņam ķerties pie sava darba. Drūmi vēroju kā tas rosās visapkārt un klāj gultu — un pēkšņi tumsā iezibsnījās pirmā idejas dzirk- stelīte.
Vasjka bija palicis «Strādniekā» veselu dienu bez jebkādām nepatikšanām. Cik ilgi tad varētu viņu šeit noturēt? Teorētiski jau mūžīgi, ja vien par numuru būs pietiekami samaksāts. Taču hipnozē viņu nevarēja noturēt ilgāk kā vienu, divas dienas, ja vien es iedvesmu nepastiprināšu. Bet varbūt var?
Pirms pieņemt gala lēmumu, man vajadzēja atrast viesnīcas vadības centru. Šī ideja tomēr var izrādīties pareiza.
Es atstāju Vasjku skatoties televizoru, pa kuru rādīja kosmisko operu, iedvesis, ka tas ir pats brīnišķīgākais, ko vien viņš jelkad redzējis, kas, pilnīgi iespējams, tā arī bija. Apkrāvies ar ierīcēm un instrumentiem, es devos paklaiņot. Aiz numuriem vajadzēja atrasties robotu dienesta kāpnēm, neapšaubāmi, mazāk tumšām un putekļainām. Tas nu ir mans pēdējais ierocis. Lai kā būtu mehanizēta viesnīca, to tomēr būvējuši cilvēki un vajadzības gadījumā viņi varēja šo iestādi arī remontēt.
Nedaudz paklīdis pa apakšējiem gaiteņiem netālu no ieejas, es atklāju slēptas durvis ar nomaskētu slēdzeni. Tai bija visas maskējošās pazīmes, lai uzturētu pasaciņu par viesnīcas simtprocentīgo pašapkalpošanu.
Pagāja ilgs laiks, līdz pārliecinājos par «blakšu» trūkumu, un daudzkārt īsāks sprīdis, lai atvērtu pašu slēdzeni. Tā bija vienkārši anekdote. Kad iešmaucu pa durvīm un aizvēru tās aiz sevis, redzeslokā nebija nevienas dzīvas dvēseles.
Jutos kā tarakāns radioaparātā. No visām pusēm uz āru spiedās un rēgojās elektroniskie bloki, kabeļi un vadi vijās gredzenos, un kā elektrospageti nokarājās lejup. Kompjūteros dūca un klakšķināja spoles ar lentām. Releji atvienojās, savienojās, zobratu pārnesumi izdvesa spalgas skaņas. Te bija ļoti darbīga vieta.
Veicu garum garu ceļu cauri šai putrai, studējot paskaidrojošos uzrakstus un kāpjot pāri lādītēm, kurās atpūtās no dežūras brīvie roboti, līdz atradu to, ko varētu nosaukt par vadības centru.
Pults priekšā stāvēja cilvēka ķermenim paredzēts sēdeklis, un es atkritu tajā. Pēc tam ķēros pie darba. Ceļojot cauri šiem mehāniski elektriskajiem džungļiem, paguvu apdomāt savu plānu un zināju, kas tagad jādara.
Vispirms elektroniskās "blaktis» Vasjkas numurā. Es negribēju, lai viņu novērotu vai noklausītos. Noklausīšanās ķēdes atrast bija diezgan viegli, eksistēja pat monitora ekrāns, ar kuru varēja savienot ikvienu
no tām.
Es to izmēģināju — «blaktis» acīmredzot atradās visos numuros, un tur notika šādas tādas interesantas lietiņas, taču es nekad neesmu īpaši aizrāvies ar nolūrēšanu, uzskatot par vērtīgāku personīgo piedalīšanos, un turklāt es biju precēts cilvēks.