Oho, situācija tūdaļ pat kļuva darbīga. Granātas bija lielisks apziņu aptumšojošās, dūmu un smieklu gāzes kokteilis.
Apžilbušie, klepojošie kareivji smejoties, lamājoties klupa un krita, atskanēja vairāki šāvieni. Es lauzos cauri viņu izirušajām rindām, pa ceļam sēdams vēl lielāku paniku. Aizkļuvis līdz galvenajiem vārtiem, noliku zemē savu čemodānu un atvēru to. Komulatīvie spridzekļi saturēja līmi, kas pielipa pie vārtu tērauda, tiklīdz biju paguvis tos pielikt noteiktai vietai.
Reaktīvais lādiņš izsprāga pret vārtiem un šķembas saplēsa manu mēteli. Es sabruku zemē, izrāvu divas dūmu granātas un metu sev pār plecu. Tieši tad, kad sāka celties dūmu mutuļi, uz īsu mirkli ieraudzīju tuvojošos kareivju vadu, kuri vēl aizvien atradās ārpus sagā- zētā rajona un skrienot šāva.
Vēl divas aptumšojošās gāzes granātas stipri palīdzēja. Būdams tādā pat tumsā kā visi pārējie, es sataustīju kapsulas un savienoju tās ar radiovadību.
Laiks gāja pārāk ātri. Tagad viņi ir sacēluši trauksmi arī aiz vārtiem un gaidīs mani. Es biju aizgājis pārāk tālu, lai grieztos atpakaļ. Atkal taustoties pa tumsu, aizvēru čemodānu, saķēru to abās rokās, uzmanīgi aizlavījos gar sienu un nospiedu raidītāja pogu. Aizmugurē atskanēja sprādziens un tērauda žvadzoņa. Cerēju, ka vārtos būs izspridzināts caurums.
Laužoties cauri šim haosam un visapkārt esošajai tumsai, klupdams krizdams atgriezos pie vārtiem.
10. nodaļa
Caurums tur bija gan. Nav ko piebilst, labs caurums, kam no otras puses spīdēja gaisma. Dūmu mutuļi sāka velties iekšā bāzes teritorijā. Tāpat tur bija arī kareivji, spriežot pēc šaujamo ieroču raidīto ložu trokšņa, kuras taranēja vārtus, pa retam trāpīdamas arī caurumā. Aizmugurē atskanēja vaimanas, acīmredzot kādam arī trāpīja. Tie muļķi šāva viens uz otru, palīdzot izplatīt manis sēto paniku.
Turoties tālāk no uguns līnijas, kura izveidojās abpus vārtiem, es iemetu caurumā granātu, pēc tam vēl vienu, un vēl, un vēl… Kad dūmi šeit bija izklīduši, bet tur sasnieguši maksimālu biezumu, es līdu cauri pats, cik vien spēdams ātri un saliecies pēc iespējas zemāk. Tas patiesi skanēja teicami. Gaudoja sirēnas, kliedza kareivji, rēja ieroči
— galējā jucekļa troksnis. Es aizsviedu dažas granātas vēdekļveidīgi, metot pēc iespējas tālāk, lai palielinātu ietekmes rajonu, un metu tik ilgi, līdz bija palicis vairs tikai kāds pusducis. Tās sabāzu mēteļa kabatās, pietaupīju iespējamai ārkārtējai vajadzībai, kura droši vien radīsies.
Čemodāna likvidēšanas mīnai, kuru es ieslēdzu, bija piecu sekunžu aizture, aizmetis čemodānu, metos uz pretējo pusi. Žagos gar sienu
— manu vienīgo orientieri šajā tumsā — uz sardzes mājiņu, kuru biju ievērojis, kad pirmo reizi pētīju vārtus. Tur atradās automobiļu perēklis. Visu laiku skaitīju lūgšanas, lai tur būtu palikusi vēl vismaz viena.
Dūmi sāka izklīst, es aizmetu vēl divas granātas. Tumsā izdzirdēju iedarbināta dzinēja rūkšanu. Aizmirsis par piesardzību, metos skriet. Kāds manī ietriecās un smagi nokrita, tomēr es noturējos kājās un tenteriski jozu tik tālāk. Pēc tam paklupu pret trotuāra malu un nokritu, pazaudēdams cepuri. Motors ierūcās skaļāk, bet tad, tieši pašā dūmu mākoņa malā ieraudzīju zemu furgonu.
Tas griezās, gatavs braukt prom pa ceļu, un es, cik vien spēdams tālu aizlidināju divas no četrām atlikušajām granātām. Kad mašīnas priekšā izauga sēņveidīgi mākoņi, vadītājs piebremzēja. Tai mirklī es jau atrados pie durvīm un atrāvu tās vaļā.
Viņš bija baltā pavāra virsvalkā, ar pavārcepuri un visu pārējo. Kad viņš mēģināja atstāt mašīnu, izstiepu roku un pievilku viņu sev klāt, dodot ašu sitienu ar labo kāju pa atkārušos žokli. Pēc tam pārsēdos vadītāja vietā un pārslēdzu to lietiņu uz pirmo ātrumu, un rāvu mašīnas masu pēc iespējas ātrāk uz priekšu, ļaujot durvīm pēkšņā paātrinājumā aizcirsties pašām. Izraujoties no dūmiem, es ieraudzīju, ka ir jau kļuvis gaišs. Lieliski nostrādāts, apsveicu pats sevi, bet pēc tam samazināju ātrumu, lai nepievērstu kāda uzmanību. Pa ielu man pretī skrēja jauni karavīri un, ieniris kabīnē pēc iespējas zemāk, es sāku plēst nost sirmo bārdu. Tagad ir pats īstākais laiks atkal atgriezties Vasjkas lomā.
Pēkšņi manu galvu aptvēra mežonīgas sāpes, un, sāpēs iekliegdamies, nokritu, paraudams uz savu pusi stūri. Furgons aiznesās tieši kareivju bariņā, kuri aši metās katrs uz savu pusi. Kaut kas pazibēja man aizmugurē, es sasvēros uz sāniem tā, ka otrs sitiens trāpīja man pa plecu un cauri drēbēm bija tikko sajūtams. No furgona aizmugures pašāvās baltā tērpta roka, kura žņaudza smagu katliņu. Es sparīgi pagriezu stūri sānis, un roka pazuda no redzesloka, kad tās īpašnieks nokrita. Steigā biju piemirsis, ka furgonā varētu atrasties arī citi.
Tieši pretī furgonam pie sienas bija pieplacis pārbiedēts virsnieks. Es atkal pagriezu stūri, lai viņu nenotriektu. Kamēr furgons nesās garām, mēs labi apskatījām viens otru. Mana gāzmaska un bārda noteikti atstās iespaidu, un viņš nekavējoties paziņos to pa savu rāciju. Laika vairs nebija nemaz. Atkal parādījās roka ar katliņu, es iegāzu ar delnu pa šo roku un ieguvu katliņu. Tikko mans furgons atkal nogriezās gar stūri, metu katliņu kopā ar granātu atpakaļ tā īpašniekam, un vismaz uz laiku piespiedu apklust šo nepatikšanu avotu. Izlīdzinājis furgona gaitu, uzmanīgi aptaustīju punu uz galvas un ievēroju pāris bruņmašīnas, kas parādījās ceļa galā un nogriezās manā virzienā. Garām zibēja ēkas, es nobremzēju un iegriezos nākošajā šķērsieliņā. Furgons sāka vairāk traucēt nekā palīdzēt, un man nācās no tā atbrīvoties.