Bet, ko tālāk? Negribējās, lai mani ierauga tik tālu no istabas — tas tūlīt radīs aizdomas, jo virsnieku kazarmas atradās pavisam pretējā pusē. Pārāk tālu nebija «Virsnieku klubs». Vai man izdosies tur nokļūt? Vai bija iespējams, ka līdz nesamaņai piedzērušies virsnieki pēc vakardienas jautrās iedzeršanas vēl arvien gulēja nārās, kur es tos aizejot atstāju? Tā bija pārāk laba izdevība, lai palaistu garām. Ja man laimēsies atgriezties savā nārā, tad, protams, būšu ārpus jebkādām aizdomām.
Tas bija pietiekami tuvu. Bija man pretī traucošās mašīnas un, neapšaubāmi, vēl vairāk to bija aizmugurē, taču itin neviena dotajā momentā neatradās pa rokai. Iedams vilku nost savu maskarādes tērpu: mētelis, gāzmaska un bārda iezīmēja manis veikto ceļu.
Es iebāzu atlikušo granātu kabatā, uzmaucu laiviņu, iztaisnoju to pēc armijas modes, un ierindas solī nogriezos ap stūri. No kazarmas izbira kareivju nodaļa un kārtojās ierindā, taču pilnībā ignorēja mani — tikai vēl viens mundieris starp tūkstošiem citu.
Virsnieku klubs vairs nebija tālu. Vēl ap diviem stūriem, un, lūk, tas arī klāt. Priekšistaba bija aizslēgta, taču es zināju, ka ieeja istabā ar nārām būs vaļā. Mirklī, kad gatavojos nogriesties gar stūri, izdzirdēju divu kareivju sarunu un aizkavējos.
— Tas ir viss?
— Palikuši vairs tikai daži, ser. Pāris tādu, kurus grūti pamodināt. Un viens, kurš nevēlas līst nost no nārām.
— Es ar viņiem parunāšu.
Uzmanīgi paglūnēju gar stūri, bet pēc tam atrāvos atpakaļ.
Biju ieradies pārāk vēlu. Tieši šai brīdī virsnieks devās iekšā istabā, bet visapkārt mudžēja milzums zaldātu, kuri veda paģirainos virsniekus uz furgonu. Viens no virsniekiem sēdēja zemē, turēdams rokās galvu un ignorēdams kareivjus, kuri centās viņu ievilināt transporta līdzeklī. Vēl viens savu paģiraino pauri dauzīja pret sienu.
Domā ātrāk, di Grīz, laiks iet. Pasvārstīju plaukstā pēdējo granātu un piespiedu aktivatoru. Ja es spēšu pievienoties šai dzērāju kompānijai, tad būšu drošībā, tas bija riska vērts. Es pagriezos ap stūri, turot roku aiz muguras, un neviens neskatījās manā virzienā. Ar ātru rokas vēzienu metu granātu pēc iespējas tālāk aiz furgona.
Uzsprāga jau nu tā mīļi — dobjš troksnis — bums! Tūlīt pat uzvirmoja dūmu mākoņi un atskanēja kareivju kliedzieni. Un visi paskatījās tajā virzienā. Astoņi ātri soļi nogādāja mani aiz viņu mugurām pie sēdošā virsnieka, kurš kaut ko nelaimīgi murmināja, ignorējot visu visapkārt. Es pieliecos, līdzjūtīgi piekrītot viņa grūti saprotamajām žēlabām, un palīdzēju piecelties kājās.
Pēc tam palīgā nāca zaldāti, pieturot arī mani pašu, jo šķiet, ne visai stingri turējos kājās. Viņi veda mūs uz gaidošo furgonu. Es paklupu un tik tikko nenokritu, bet viņi uztvēra mani un pieturēja. Tagad bija veikti priekšdarbi tam, ko vēl vajadzēja izdarīt.
Furgonā bijušais pavārs pastāstīs, ka viņš iesitis spiegam pa galvu. Tādējādi parādīsies pavēle meklēt brūci galvā — aptuveni tādu kā manējā. Es nevaru atbrīvoties no puna galvaskausā, taču varu to nomaskēt. Tas būs sāpīgi, tomēr nepieciešami.
Kareivji palīdzēja man uzkāpt pa trepēm. Tiklīdz viņi palaida mani vaļā, es aizkāpu garām nākošajam pakāpienam un iebruku atpakaļ starp tām, atsizdamies ar galvu pret zemi.
Atsitos es spēcīgāk, nekā biju plānojis, un uz mirkli droši vien atslēdzos. Kad atjēdzos, sēdēju ar asinīm noplūdušu seju. To gan es nebiju ieplānojis, tomēr tas piedeva maskēšanai īstu šiku. Šurp skrēja kareivis ar aptieciņu rokā.
Mani apsaitēja un nomierināja, un šoreiz palīdzēja ielīst furgonā līdz galam; jutos es drausmīgi, kas bija lieliski. Velkot kājas, aiztaustījos uz tālāko stūri, pēc iespējas projām no ieejas, kur man uzsauca kāda aizsmakusi balss:
— Vasjka… — to nomainīja spējš klepus.
Mans pārinieks Ostrovs bija klāt kā saukts, un izskatījās visai no- šņurcis un nelaimīgs.
— Ko iedzert nav? — viņš jautāja. Tas noteikti bija rituāls rīta sveiciens.
Mūsu brauciena laikā izteicu viņam savu līdzjūtību sakarā ar dzēriena trūkumu.
Kad atskurbtuvi uz riteņiem sāka izkraut, atskanēja apvainoti brēcieni, un virsnieki pieskatīja, lai dzērāji neatgrieztos vis savās istabās, bet tiktu nogādāti pie vienas no administratīvajām ēkām. Es žēlojos kopā ar pārējiem.
Biju gaidījis kaut ko tamlīdzīgu. Kāds bēga no bāzes, bet kāds tajā iekļuva. Vajag saskaitīt visas galvas, līdz nebūs atrasta iztrūkstošā vai liekā. Mūs. klūpošus pie katra soļa, aizveda uz uzgaidāmajām telpām un sāka pa vienam izsaukt uz sarunu ar nogurušu ierēdņu pulciņu. Kamēr mēs gaidījām, radās dzīva kustība uz ateju turp un atpakaļ, arī es iestājos rindā. Galvenokārt tāpēc, lai, mazgājot rokas, varētu atstāt uz pirkstu galiem mazliet ziepju, un pēc tam iesmērēt acīs. Tās dedzināja kā skābe, taču es atļāvu viņām kādu brīdi mani pamocīt. No spoguļa manī vērās divas degošas acis, gluži kā ogļu pāris. Lieliski.
Rindā es atradu ierēdni, parādīju savu apliecību un ļāvu pārbaudīt savu vārdu pēc dežūru saraksta. Tāpat kā pārējie, arī es ļoti cerēju, ka mums drīz atļaus iet projām. Daudzi no mums likās nosnausties tieši uz soliņa, un es viņiem pievienojos. Nakts bija saspringta. Kāda gan maskēšanās spiegam var būt vēl labāka par gulēšanu ienaidnieka nometnes sirdī?!
Klusums iestājās tik pēkšņi, ka pamodināja mani gluži kā grūdiens. Es snauduļoju, klausoties savu bēdubrāļu — virsnieku vaidos un žēlabās, nepārtrauktajā kareivju zābaku dunoņā, kantora ierīču darbīgajā dūkšanā. Visas šīs skaņas pēkšņi nomainīja nāves klusums. Cauri šim klusumam atskanēja sākumā attāls, bet pēc tam arvien pieaugošs soļu troksnis — viena vienīga kāju pāra radīts, lēns un nosvērts. Tas pienāca pie manis un devās tālāk, bet es turēju acis aizvērtas un piespiedu sevi elpot mierīgi. Kad soļu troksnis bija pilnībā izgaisis, mazliet pavēru acis.