Jāatzīst, gulēju gan es labi, un parasti tieši tad, kad viņš pļāpāja, tomēr Ostrovs, šķiet, pret to neiebilda. Vēl es pārbaudīju viņa navigācijas zināšanas un informētību par visām kuģa vadības ierīcēm, kas, iespējams, deva viņam šādu tādu labumu, un tai pat laikā, pats par sevi saprotams, iepazinos ar kuģa vadību arī pats.
Tā kā kuģis bija pilnībā automatizēts, mēs ar Ostrovu izrādījāmies vienīgie ekipāžas locekļi. Vienīgās durvis uz kareivju telpām bija aizslēgtas, un atslēgas piederēja tikai manam rupjajam draugam pulkvedim. Viņš vienu otru reizi mūs apciemoja, kas, protams, nekādu patiku neradīja. Septītajā dienā, kad iznirām no hipertelpas normālā kosmosā, viņš stāvēja mums aiz muguras un dedzināja ar acīm man pakausī caurumu.
— Paņemiet šo, pārbaudiet te, parakstieties šeit, — rēca pulkvedis, un, pirms viņš bija salauzis zīmogu uz paciņas, mēs jau visu izdarījām.
Lieliem sarkaniem burtiem uz tās bija uzrakstīts: «IEBRUKUMS», kas visai miglaini norādīja, ka drīz būs karsti. Man domātās instrukcijas izrādījās samērā vieglas, un es pārslēdzos uz pavēlē minētajām elektroniskajām ķēdēm, lai kuģis varētu sekot eskadras līderim. Vienā pusē spoži mirdzēja dzeltenīga saule, bet otrajā atradās zilganā planētas sfēra.
Pulkvedis urbās šajā planētā ar tādu skatienu, it kā gribētu pastiept roku, sažņaugt un nokost no tās gabalu. Tuvākajā laikā paredzēto notikumu norise man kļuva skaidra arī bez jautājumu uzdošanas.
Iebrukums sākās. Kosmosa tumsā nozaudēta un, mainot kursu, redzama vienīgi dzirksteļu veidā, lielākā daļa flotes atradās mums priekšā. Mūsu transportkuģu eskadra turējās kopā, automātiski sekojot flagmaņkuģa nospraustajam kursam, un planēta ekrānos tapa arvien lielāka. No attāluma tā izskatījās pavisam mierīga, lai gan zināju, ka flotes priekšējām daļām šai laikā jau vajadzēja uzbrukt.
Nebūt negaidīju šo iebrukumu ar lielu nepacietību — kurš, izņemot ārprātīgo, gan var priecāties par draudoša kara perspektīvu? — Tomēr cerēju atrast atbildi uz jautājumu, kas bija mani te atvedis. Vēl arvien uzskatīju, ka starpplanētu kari ir neiespējami, pat neraugoties uz faktu, ka pats tajā piedalos. Jutos kā cilvēks, kurš, ieraudzījis zooloģiskajā dārzā eksotisku dzīvnieku, saka: «Tāda dzīvnieka būt nevar». Starpplanētu iebrukumi gluži vienkārši neizdevās.
Starpplanētu spēki traucās uz priekšu, varenā armāda norādīja uz manas teorijas melīgumu. Kad beznnosaukuma planēta sāka kļūt arvien lielāka un lielāka, aizņemot visu ekrānu, es ieraudzīju pirmās kara pazīmes, kas, cik zināju, ritēja pilnā spēkā: mazmazītiņas gaismas dzirkstītes nakts puslodē. Ostrovs arī ieraudzīja, sāka vicināt rokas un kliegt:
— Sadodiet viņiem, puiši!
— Aizveries un skaties uz savām ierīcēm, — es ierūcos, pēkšņi sākdams ienīst Ostrovu. Un tūfīt pat nožēloju Viņš bija savas vides produkts. Kad klūga ir saliekta, tā izaug par greizu koku. Viņu salieca armijas skola-internāts, kurā Ostrovs tika iebāzts zīdaiņa vecumā. Un par kuru viņš kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ vēl arvien bija labās domās, lai gan visam viņa stāstītajam izrādījās nomācošs vai sadistisks raksturs.
Viņa audzinātāji nekad nebija aizdomājušies par jautājumu, vai ticēt tam, ka dievs radījis Klizantu daudz labāku nekā citas planētas, un ka viņiem jārūpējas par nepilnvērtīgajām rasēm. Vienkārši pārsteidzoši, kam tikai netic cilvēki, ja vien viņus noķer pietiekami agri.
Kad transportkuģi izklīda, ejot katrs uz savu mērķi, mūs atsvabināja.
Es noņēmos ar rāciju un klusēdams lādēju klizantiešu tieksmes pēc slepenības. Lūk, es piezemēju ar kareivjiem piebāztu kuģi — un pat nezinu, kur! Saprotams, uz planētas lejā, šo faktu viņi nevarēja pietiekami labi nomaskēt, bet kādā kontinentā? Kādā pilsētā?
Viss, ko es zināju, bija tas, ka vispirms nolaidās izlūkkuģi un izvietoja radiobākas. Man bija frekvence un signāls, kuru vajadzēja uztvert, nopeilēt, izvest uz to kuģi un piezemēties. Zināju, ka mērķis ir kosmo- osta. Reizē ar pēdējām instrukcijām, saņēmu dažus lielus un skaidrus fotoattēlus — klizantiešu spiegi bija labi pastrādājuši, kosmoostu varēja redzēt gan no augšas, gan lejas. Liela kosmoostas ēka, bet blakus — milzīgs sarkans «X» — vieta, kur man vajadzēja nosēdināt savu kuģi, pēc iespējas tuvāk šai zīmei. Lieliski.
— Ir signāls.
Ta-ta-ta bija skaļš un skaidrs.
— Piesprādzēties — lūk, mēs arī esam klāt — teicu Ostrovam un iebaroju instrukcijas kompjūterā. Tas gandrīz acumirklī aprēķināja nosēšanās orbītu un ieslēdza reaktīvos dzinējus.
— Nodod pulkvedim brīdinājumu, un, kamēr es iedarbinu kuģi, aizsūti arī ziņojumu par atstatumu un augstumu.
Mēs kritām lejā, ielidodami rītausmā. Kompjūters, pieķēries bākai, laida mūs lejā līganā, uzmanīgā trajektorijā. Kad izlauzāmies cauri mākoņu segai un tālu lejā tapa redzama zeme, es ievēroju pirmās pretošanās pazīmes. Mums apkārt parādījās melni sprādzienu mākonīši.