— Viņi šauj uz mums? — novaidējās satriektais Ostrovs.
— Bet tas taču ir karš ar šaušanu, vai tad ne? — es minēju; kas viņš īsti par veterānu, ja metas nelabi no retas zenītuguns vien. Tai pat laikā iedarbināju vadības pārņemšanu un atslēdzu galvenos reaktīvos dzinējus. Mēs kritām brīvā lidojumā, un nākamie sprādzieni parādījās augstāk un aiz mums, par cik mūsu krišana izslēdza no spēles ieroču kompjūteru. Tālu lejā es ieraudzīju kosmoostu un, lai novirzītos tajā virzienā, ieslēdzu sānu dzinējus. Tomēr vēl arvien kritām. Mūsu radara altimetra dati tika ievadīti kompjūterā, kas turpināja brīdināt par zemes tuvumu. Es ātri ievadīju tajā programmu aizkavēt bremzēšanu pēc iespējas ilgāk, lai nolaistu mūs zemē ar 10 G. Tas nozīmēja, ka kritīsim ar maksimālu ātrumu minimālā laika sprīdī, kas samazinās iespējamību trāpīt kuģim. Un vēl es gribēju, lai pulkvedis dabūtu savus 10 G, par kuriem viņš runāja, mūs brīdinot.
Reaktīvie dzinēji, iespiežot mūs krēslos, ieslēdzās augstumā, kas, likās, nemaz nepārsniedz koku galotnes. Es pasmaidīju, kas gan bija visai grūti izdarāms, domājot par pulkveža sejas izteiksmi dotajā brīdī.
Skatoties ekrānā, virzīju kuģi sānis. Pēc tam viss kuģa vadības smagums uzgūlās kompjūterā platajiem pleciem, kurš tika galā vienkārši lieliski, izslēgdams dzinējus tieši tad, kad iečirkstējās balsta amortizatori. Tiklīdz dzinēji apklusa, es nospiedu izkraušanas pogu, un kuģis iedrebējās, izsviežot kāpnes un pandusus.
— Ar šo mūsu loma ir galā, — es noteicu, atsprādzēdams siksnas un izstaipīdamies.
Ostrovs pievienojās man pie iluminatora, un mēs vērojām, kā kareivji skrēja lejup pa kāpnēm un muka uz aizsegu. Šķita, ka viņiem nav ne mazāko zaudējumu, kas likās pārsteidzoši. Tuvumā bija daži bumbu krāteri un šķembu kaudzes, tai pat laikā, mūs piesedzot, gaisā rēca iznīcinātāji — bumvedēji. Tomēr šķita neticami, ka pretestība bija salauzta tik ātri.
Tā varēja būt atbilde, kas izskaidroja klizantiešu iebrukumu panākumus: zini, izvēlies uzbrukumam nobriedušas planētas. Es izdarīju dažas atzīmes, lai vēlāk nepiemirstu par to uzzināt. Tālu aiz kareivjiem īpašā mašīna brauca pulkvedis. Cerēju, ka viņa zarnas vēl aizvien ir sapresētas pēc manas piezemēšanās.
— Bet tagad mums vajadzētu atrast dzeramo, — paziņoja Ostrovs, jaukās priekšnojautās aplaizot lūpas.
— lešu es, — steidzīgi atsaucos, paņemot no statņiem personīgo ieroci un piesprādzējot to pie jostas. — Tu paliksi ar rāciju un sargāsi kuģi.
— Tieši to vienmēr arī saka pirmie piloti, — viņš pažēlojās, tādējādi sapratu, ka esmu pavēlējis pareizi.
— Dienesta pakāpes privilēģija. Kādreiz tu arī to izmantosi. Es nepalikšu ilgi.
— Kosmoostas bārs ir tieši tur, kur tas parasti atrodas. Dzeramo visvieglāk atrast tieši tur, — viņš sauca man nopakaļ.
— Nemāci līdaku peldēt, — es nosprauslojos, pats jau sen biju to izskaitļojis.
Kad mēs piezemējāmies, visas kuģa iekšējās durvis bija automātiski atvērušās. Nokāpu pa trapu uz atbrīvojušos malējo klāju un ar spērieniem attīrīju sev ceļu cauri izmestajām ēdiena paciņām. Vējš nesa deguma smaku kopā ar putekļiem un sadegušu spridzekļu smārdu. Bijām atveduši uz citu planētu klizantiešu civilizācijas jaukumus.
Tālumā izdzirdēju šāvienus, nodārdināja un pazuda reaktīvā lidmašīna, bet pēc tam kļuva ļoti kluss. Uzbrukums vēdekļveidā attālinājās no kosmoostas, atstājot aiz sevis nāves klusumu. Un neviens nebija redzams, kad es nepārbaudīts izgāju cauri muitai un instinktīvi atradu ceļu uz bāru. Pirmais, ko izdarīju — izsūcu alus pudeli, bet pēc tam ielēju nedaudz antaresiešu landrevu un paturēju to mutē. Aiz letes bija izvietotas pudeļu rindas — jaunie un vecie draugi, es atvēru kādas durtiņas zem letes, meklējot kasti vai somu, un ieraudzīju jauna cilvēka pārbiedētās acis.
— Ne mortigu min! (Nenogalini mani!) — viņš iekaucās.
Es esperanto runāju kā iezemietis, un atbildēju viņam tajā pat valodā.
— Mēs atrodamies šeit, lai jūs atbrīvotu, tādēļ negrasos tev nodarīt ko sliktu, — runas par šo tikšanos varēja nokļūt arī līdz varas iestādēm, un es gribēju atstāt vajadzīgo iespaida. — Kā tevi sauc?
— Pīrs.
— Bet kā saucas šī planēta?
No klizantiešu iekarotāja mutes šis jautājums droši vien likās pavisam idiotisks, taču viņš bija pārāk izbijies, lai brīnītos.
— Burāda.
— Redz, cik jauki. Man prieks, ka tu esi nolēmis būt patiess. Un, ko tu varētu man pastāstīt par Burādu?
Viņš bija pārāk izbijies, lai arī atbildētu. Vienu mirkli pavēra muti, bet pēc tam izlīda no zemletes skapīša un pagriezās meklēt atbildi. Viņš atrada prospektiņu, ko, klusējot pasniedza man. Es izlasīju: «Brīnišķīgā Burāda — Galaktikas rietumu pērle…»
— Laupām un pinamies ar ienaidnieku, — aizmugurē atskanēja pazīstama balss. Es lēnām pagriezos un ieraudzīju durvīs manu pulkvedi, kurš stāvēja tur un turēja gauspistoli ar tādu sejas izteiksmi, ko var nosaukt vienīgi par pretīgu smīniņu.
— Un piezemējamies pie tam vēl ar 10 G, — viņš piebilda, nosaucot sava sliktā garastāvokļa patieso iemeslu.
— Kas atšķirībā no pirmajiem diviem gan neskaitās noziegums, par kuru jānošauj.
12. nodaļa
Pīrs iespiedzās un atsprāga, nesaprotot pulkveža vārdus, viņš pazina toni un ieroci. Es pasmaidīju pēc iespējas vēsāk, jo sapratu, ka manas rokas atrodas ārpus viņa redzesloka — zem letes. Pagriezies pret jaunekli, norādīju uz pretējo sienas stūri un pavēlēju viņam aizvākties tur. Kamēr notika šis nelielais, uzmanības novēršanas akts, es iebāzu prospektu kabatā un izvilku no maksts savu pistoli. Kad pagriezos pret pulkvedi, ieraudzīju, ka viņš jau ir pa pusei pacēlis savu gauspistoli.
— Jūs kļūdāties, — es teicu, — un arī apvainojat virsnieku, kurš nesen bijis let-majors. Es palīdzu mūsu iebrukuma spēkiem, neļaudams kareivjiem karadarbības laikā piedzerties. Un, atrodoties šajā vietā, esmu saņēmis gūstekni. Tieši tas arī notika, un vajadzības gadījumā mani vārdi būs pret jūsējiem.