Viņš pacēla gauspistoles stobru pret mani un teica:
— Būs tikai mani vārdi, ka noķēru jūs laupot, un biju spiests nošaut, kad pretojāties arestam.
— Mani ir grūti nošaut, — piezīmēju, ļaujot savas pistoles stobram parādīties virs letes malas, kamēr tas nebija notēmēts viņam starp acīm. — Esmu lielisks snaiperis, un viena no sprāgstošajām lodēm sašķaidīs jūsu stulbo pauri.
Viņš acīm redzami nebija gaidījis tik zibenīgu reakciju no virsnieka — lidotāja un mirkli vilcinājās. Pīrs vāji iespiedzās savā stūrī, un atskanēja dobjš troksnis. Nospriedu, ka viņš paģībis, taču biju pārāk aizņemts, lai to pārbaudītu. Šī nāvējošā scēna vilkās kādu minūti, un nevarēja paredzēt, ar ko tas viss beigsies, kad pēkšņi redzeslokā parādījās kareivis ar lauku rāciju. Pulkvedis paņēma klausuli un atgriezās pie kara, bet es tajā brīdī pabāzu zem jakas divas pudeles un izgāju pa citām durvīm, pārkāpdams Pīram, kurš, kā jau es to nojautu, gulēja zemē bez samaņas, tādējādi ticis visvieglāk cauri. Pirms pulkvedis to apjauta, es biju jau nozudis, un aiznesu dzeramo uz kuģi, aizsūtīdams to pa dienesta liftu Ostrovam.
— Neizdzer vairāk par vienu, — es pavēlēju, bet interkomā man atbildēja viņa priecīgais kauciens.
Tagad pilnībā biju savā rīcībā un gatavojos maksimāli izmantot šo iespēju. Laikā, kad kauja vēl aizvien rit pilnā sparā, neviens nesekos man un varēšu droši veikt savus novērojumus. Mani, protams, arī var nogalināt, taču tā jau bija viena no mana bīstamā dienesta likstām.
Tā kā iebrukums sekmējas, pārvietošanās brīvība drīz tiks stingri ierobežota, bet es droši vien būšu atceļā uz Klizantu. Tūristu prospekts vēl joprojām atradās manā kabatā, un manu sānu siltums uzturēja darbības norisi uz vāka. Es atvēru to un pāršķirstīju lappuses, kur bija daudz ilustrāciju un maz teksta. Tā bija uzbāzīga reklāma ar klusu mūziku, kas nāca no brīnišķīgajā Sabuļa līcī izvietotā peldoša orķestra ilustrācijas, un ziedu smaržu no Kanapē pļavām. Es gaidīju, ka Karm- skas kalnos attēlotās slēpošanas ilustrācija parādīs sniega snigšanu, taču tik tālu tehnika vēl nebija tikusi. Tur bija lidlauku un pilsētu karte, lielākoties shematiska un nekam nederīga, lai gan tā man pavēstīja, ka atrodos Sukula lidlaukā, netālu no Sukukas pilsētiņas. Aizmetu prospektu un devos aplūkot ievērojamās vietas.
Nomācošs skats — paies ilgs laiks, līdz šajos saulainajos krastos atgriezīsies tūristi. Es gāju pa tukšām ielām, garām sprādzienu sagrautām pārogļotām sienām, un minēju, kāds gan tam visam ir mērķis. Karš pret šo kūrortu planētu likās drausmīga muļķība. Karš vispār ir diezgan pastulba nodarbošanās, bet šajās minūtēs tas likās vēl infan- tīlāks, šausmīgāks, varbūt ir vairāk piemērots vārds. Es ieraudzīju pirmos līķus. Atskanēja šļūcošu soļu troksnis, un ielas galā parādījās gūstekņu orda, kuru no visām pusēm apsargāja vērīgie klizantiešu kareivji. Daudzi no gūstekņiem bija ievainoti, bet tikai daži pārsieti. Kad viņi gāja man garām, konvoju vadošais seržants atdeva godu un uzvaroši pamāja ar roku. Es atbildot pasmaidīju, tomēr tas prasīja zināmu piepūli. Kas man tagad jādara? Ir jāatrod kāds vēl nesagūstīts vai nenogalināts atbildīgs Sukukas pilsonis un jāsaņem atbilde uz dažiem jautājumiem.
Pilsonis atrada mani pirmais. Es pametu galveno ielu un iegriezos šaurā šķērsieliņā ar ļaunu vēstošu nosaukumu Maatbaakilinsalukta. Neviena iela ar tādu nosaukumu nevarēja būt pārāk laba. Manas aizdomas guva faktisku apstiprinājumu burtiski pēc minūtes. Es to atklāju, kad nogriezos ap stūri un sadūros aci pret aci ar jaunu sievieti, kura mērķēja uz mani no lielkalibra medību ieroča. Es pacēlu augšā savus pirkstiņus pat ātrāk, nekā viņa ierunājās.
— Padodieties, citādi nāve!
— Es padevos, vai tad nav redzams? Lai dzīvo Burāda! Urā…
— Izbeidz savus pretīgos jociņus, nolādētais tēviņ — kara kurinātāj, vai arī es nošaušu tevi uz vietas.
— Ticiet man, esmu jūsu pusē. Mieru Burādai, brīvību visiem brāļiem cilvēkiem, un, protams, arī māsām.
Uz to viņa aizdomīgi nosprauslojās un ar ieroča mājienu pavēlēja man ieiet tumšā durvju atverē. Pat dusmās viņa palika skaista sieviete, platsejaina, ar ieplestām nāsīm un pāri pleciem viļņojošiem melniem matiem. Viņai bija tumšzaļa forma, zābaki, ādas siksnas un viss pārējais, ar kaut kādām atšķirības zīmēm uz piedurknes.
Neskatoties uz to, viņa saglabāja sievišķību, nekāds mundieris nevarēja nomaskēt viņas krūšu izliekumus. Iegāju kāpņu telpā un, man garāmejot viņa pastiepa roku, lai paņemtu manu revolveri. Es varētu izdarīt dažādus paņēmienus gan ar viņas roku, gan ieroča stobru un beigu beigās, iegūt ir vienu, ir otru, tomēr atturējos. Kamēr viņa juta savu pārākumu, varēja runāt daudz nepiespiestāk. Mēs iegājām tumšā istabā ar vienu logu, kur uz galda bija izstiepusies vēl viena meitene formas tērpā. Viņas acis bija aizvērtas, viena formas bikšu stara norauta, atsedzot ar netīrām saitēm slikti pārsietu kroplīgu rētu. Tām cauri bija izsūkušās asinis un sakrājušās nelielā peļķītē uz galda virsmas.
— Vai jums ir aptieciņa? — vaicāja mans sargs.
— Ir, — atbildēju, atverot individuālo paketi pie jostas. — Tomēr nedomāju, ka no tā būs liels labums. Šķiet, ka viņa pazaudējusi daudz asiņu un ir nepieciešama hospitalizācija.
— Bet kur viņa saņems medicīnisko palīdzību? Vai tikai ne no jums, cūkām — iekarotājiem?
— Droši vien, — es biju aizņemts, ņemot nost veco saiti, iešļircinot antibiotikas un liekot virsū jaunus pārsējus. — Pulss ir lēns un vājš. Nedomāju, ka viņai izdosies izķepuroties.