— Jā, bet kādēļ lai es to darītu? Kāpēc man jums jānotic? Varbūt jūs melojat.
— Var jau būt, tomēr jūs nevarat riskēt un neticēt man, — es drudžaini skricelēju uz lapeles ziņojumu. — Tagad pametīšu jūs, jo man jāatgriežas uz kuģa ātrāk, nekā viņi sāks minēt, kur esmu pazudis. Lūk, ziņojums, ko jūs pārraidīsiet šādā frekvencē. Jūs to varēsiet izdarīt neiekrītot, tas ir diezgan viegli. Un to veikusi, neko nezaudēsiet, toties palīdzēsiet izglābt savu planētu.
Vēl aizvien šauboties, viņa paskatījās uz lapiņu.
— Ir tik grūti noticēt — ka patiesi esat spiegs un gribat mums palīdzēt.
— Jūs varat droši ticēt, ka viņš ir spiegs, paļaujieties uz manu vārdu, — man aiz muguras atskanēja balss, un es jutu, kā ledaina roka sažņaudz manu sirdi. Es lēnām pagriezos.
Tur stāvēja Krajs — cilvēks pelēkā. Aiz viņa, pavērsuši pret mani savus ieročus, stāvēja vēl divi pelēkās formās. Krajs nomērķēja pret mani pirkstu, gluži kā revolveri.
— Mēs sekojām tev, spiegs, un gaidījām šo informāciju. Tagad varēsim ķerties pie jūsu Speckorpusa iznīcināšanas.
13. nodala
— Šķiet, šodien cilvēki pārāk bieži ielec pa durvTm, — teicu ar jautrību, kuru, pats par sevi saprotams, nejutu. Krajs ledaini pasmaidīja.
— Ja jūs te domājat pulkvedi, tad, jā, es pavēlēju viņam jūs izsekot. Pamēģiniet vien tagad izlikties par muļķīti, Pas Ratunkov, vai kā jūs tur patiesībā sauc?
— Huļa, kosmiskās armādas leitnants.
— Let-majors Vasjka Huļa tika atrasts viesnīcā, kas arī izveda uz jūsu pēdām. Jūsu plāns bija visai asprātīgs un varētu izrādīties veiksmīgs, ja vien nebūtu izdedzis optiskais bags. Turp kārtību ieviest aizsūtītais darbinieks atrada let-majoru un atklāja viņa maldīšanos sakarā ar datumu, un tas pievērsa manu uzmanību. Es viņu ņemšu līdzi.
Krajs izņēma papīru ar ziņojumu no satriektās Beizas rokām. Likās, ka viņš ļoti labi kontrolē situāciju. Es ieķēros ar rokām krūtīs sirds apvidū, pārgriezu acis, sagrīļojos, atkāpos soli atpakaļ.
— Pārāk daudz… — es izdvesu. — Sirds stājas… Nešaujiet… Tās ir beigas.
Krajs un divi viņa cilvēki turpināja auksti vērot, kā es daru to visu viņu dēļ, līdz dramatiskajam brīdim, kad ieķēros sev kaklā un sāpēs iekaucos, mans ķermenis saliecās kā atspere, visi muskuļi saspringa, bet pēc tam es ar muguru pa priekšu izkritu pa logu.
Tas tika izdarīts meistarīgi, gaisā izliecoties, es piezemējos uz pleca, apmetu kūleni un pielēcu kājās, gatavs skriet, un atskārtu, ka blenžu tieši gauspistoles stobrā, kura atradās vēl viena pelēkā tērpta drūma cilvēka rokās. Kā asprātīgs sarunu biedrs viņš vinnētu nulli punktu, taču dotajā brīdī no viņa tas arī netika prasīts, pie tam es pats arī nespēju izdomāt, ko tādu gudru lai pasaka. Caur izsisto logu man aiz muguras atskanēja Kraja balss.
— Savāc skuķi uz cietuma nometni. Viņa mums vairāk nav vajadzīga. Pārējais — atgriezties ar spiegu! Esiet pastāvīgi gatavībā: redziet, uz ko viņš ir spējīgs.
Ne uz ko īpašu, es pie sevis nodomāju pēkšņi uznākušā drūmā depresijā. Es iekļuvu, kur vajadzēja, uzzināju to, ko gribēju, tomēr izrādījos nespējīgs nodot savu informāciju, tādējādi padarot to nederīgu. Šis drūmais dvēseles stāvoklis saglabājās, kamēr pārējie drūm- sejainie pelēkie cilvēki ielenca mani un aizdzina uz gaidošo kravas automobili. Te vispār nebija ne mazāko izredžu aizbēgt, viņi ļoti meistarīgi rīkojās ar saviem lielgabaliem.
Ceļojums bija īss, lai gan pilnīgi bez komforta. Tas izrādījās trofeju automobilis — burādiešu kravas mašīna, kas droši vien paredzēta atkritumu vai kā tamlīdzīga pārvadāšanai. Biju vienīgais, kuru uztrauca iekšā esošā smaka. Pelēkie neizteica par to nekādas piezīmes un visu ceļojuma laiku nenovērsa no manis acu.
Es pārdomāju izmisuma pilnus plānus: izlēkt no kravas mašīnas vai uzbrukt savam konvojam un tamlīdzīgi. Tam visam nebija nekādas jēgas, un galamērķi mēs sasniedzām, neizmainījuši savas sākotnējās pozīcijas. Zem revolvera stobriem mani aiztrieca uz kara vajadzībās rekvizētu ēku un tukšā istabā, vēl aizvien zem pistoļu stobriem, piedāvāja izģērbties. Ar portatīva fluoroskopa un aukstas zondes palīdzību viņi novāca no manas personas visas ierīces un aparātiņus, bet pēc tam izsniedza jaunu apģērbu.
Šīs drēbes atkal bija kas jauns. No mīksta un lokana plastikāta izveidots ideāls kombinezons, kas droši sargāja pret vēju un siltumu. Un tomēr tas bija ideāls cietumnieka apģērbs, jo izrādījās pilnīgi caurspīdīgs. Šī pastāvīga neaizsargātība — kailums, saprotams, nestiprināja gara možumu, un es sāku just vēl lielāku cieņu pret pelēkajiem cilvēkiem. To visu veica klusējot, pat neskatoties uz maniem mēģinājumiem uzsākt sarunu. Pēdējais piliens bija man ap kaklu apliktā metāla kakla siksna. No kakla siksnas stiepās vads, kas beidzās kastītē viena no pelēko cilvēku rokās. Tam visam bija ļoti ļaunu vēstījošs izskats. Manas aizdomas attaisnojās, kad citi aizgāja prom ar visiem saviem ieročiem, bet palikušais, turot kastīti rokās, pagriezās ar seju pret mani.
— Es varu izdarīt tā, — viņš teica tikpat pelēkā balsī kā viņa drēbes. Un piespieda pogu.
Sajutu kaut ko pilnīgi negaidītu un īpaši sāpīgu. Vienā mirklī tiku apžilbināts ar nekad agrāk neredzētu krāsu uguņu sprādzienu un plosīšanos. Manas ausis pildīja skaņas, spēcīgākas par parastajām, un katra ādas colla iedegās ugunī, it kā es būtu iemests skābes vannā. Šīs interesantās lietiņas neturpinājās tik ilgi, lai es pagūtu tās pilnībā novērtēt, bet pēc tam izzuda tikpat ātri, cik sākušās. Atgriezās redze un dzirde, un es attapos zemē ar dūcošu pakausi, kuru biju krizdams sadauzījis.