Šī kastīte droši vien ģenerēja nervu impulsus selektētā frekvencē. Nav ne mazākās vajadzības spīdzināt ķermeni, kad tu vari iebarot specifiskus sāpju impulsus tieši nervu sistēmā.
— Piecelties, — nokomandēja mans konvojs, ko es arī visai steidzīgi izdarīju.
— Ja vēlaties paziņot, ka varat ar mani darīt visu, ko vien gribat, bet tieši tagad man jāuzvedas labi — ziņojumu esmu sapratis, tikai pasakiet, un pakļaušos. Es būšu paipuisītis.
Pagaidām, protams, tik ilgi, līdz neatradīšu izeju no šīm lamatām tērauda žurkai. Paklausīgi aizļepatoju uz citu istabu, kur, pie liela gaida mani gaidīja Krajs. Istaba bija putekļaina, un uz sienām varēja redzēt tukšas vietas, ko atstājušas aizvāktās gleznas un mēbeles.
Vienīgais jaunais priekšmets, izņemot galdu, bija pie griestiem nesen piestiprinātais spīdošais metāla āķis, un es nemaz nebrīnījos, kad āķi aizkabināja aiz manas kastes gredzena, un atrados piesiets sava ienaidnieka priekšā.
Krajs noskatīja mani no galvas līdz kājām, rūpīgi izpētot — darbs visai viegls, ja ņem vērā manu drēbju paaugstināto caurspīdīgumu. Es nekad neesmu slimojis ar kailuma tabu, tāpēc šī apskate mani neuztrauca. Bet, lūk, viņa acu auksti irracionālā izteiksme radīja krietni vien lielāku pretīgumu. Pašreiz es atrados, lietojot klasisko izteicienu, pilnībā viņa žēlastības varā. Man nebija ne jausmas, kādu riebeklību viņš ir izdomājis priekš manis, un stingri apņēmos to kaut nedaudz mīkstināt.
— Ko jūs vēlētos uzzināt? — es apvaicājos.
— Daudz ko, bet tas nāks vēlāk.
— Bet kādēļ gan ne tūlīt pat? Ņemot vērā mūsdienu hipnotiskās tehnikas, narkoterapijas un vecmodīgas spīdzināšanas, aptuveni kā šī jūsu mašīnīte, attīstību, no apņēmīgas nopratināšanas faktus noslēpt nav iespējams. Tādēļ — jautājiet vien, un es atbildēšu. — To mazumiņu, ko zināju par Speckorpusu, lai uzzin veseli. Visu bāzu atrašanās vietas, neapšaubāmi paredzot šādas nopratināšanas iespējamību, no mums tika turētas slepenībā.
Jutos pārsteigts, kad viņš pakratīja galvu lēnā «nē».
— Informāciju jūs sniegsiet man vēlāk. Iesākumā vajag jūs pārliecināt par manu mērķu nopietnību. Esmu nolēmis jūs nopratināt, bet pēc tam iesaistīt dienestā mūsu darbā. Brīvprātīgi. Lai par to pārliecinātu, man sākumā jāteic, ka jūs nenogalinās. Stipri cilvēki nāvi uzņem drošsirdīgi. Tā ir viņu problēmu viegls atrisinājums. Jums tādas izejas nebūs.
Pa visu šo laiku mana ieintriģētība tapa arvien mazāka un mazāka. Gaidīju rupju nopratināšanu, bet viņam prātā bija kas lielāks. Tāpēc atmetu savu jautro toni un spēru vaļā tieši:
— Par to aizmirstiet. Paskatieties sejā faktiem — es nemīlu ne jūs, ne jūsu organizāciju, ne to, par ko jūs cīnāties un savu attieksmi mainīt neesmu nolēmis. Pat, ja es apsolīšos jums palīdzēt, nekad nevarēsiet būt pārliecināti, ka saku to nopietni, tādēļ labāk jau no paša sākuma izbeigsim šo farsu.
— Gluži otrādi, — viņš atbildēja un nospieda pogu uz galda. Piekārtā kaste iedūcās un sāka satīt resno vadu, velkot mani augšup, līdz biju spiests nostāties uz pirkstgaliem, lai varētu paelpot. Kakla siksna iespiedās man mugurā.
— Vēl pirms būšu beidzis darbu, jūs lūgsiet man sadarbības iespēju un lūgsiet iespēju raudāt, bet es jums to neatļaušu, līdz nebūsiet sasniedzis laimīgāko brīdi savā dzīvē — kad beidzot atļaus izpildīt jūsu vienīgo vēlēšanos. Atļaujiet tagad nodemonstrēt vienu no mūsu vienkāršās, taču ārkārtīgi pārliecinošās tehnikas paraugiem.
Manas pēdas sāpēs vibrēja, tomēr es vēl aizvien stāvēju pirkstgalos, citādi kakla siksna mani nosmacētu. Krajs piecēlās un pienāca klāt. Viņš pienāca no mugurpuses, kur es neko nevarēju redzēt, bet pēc tam saķēra manas rokas un piespieda abas delnas pie metāliskā galda malas. Galds parādīja tam laipnību, savienojot ap maniem pirkstiem spailes, bet pēc tam sakabinot tās. Ne uz plaukstas pamatiem, tas nav īsti precīzi, bet uz roku apakšējās daļas, atstājot plaukstas brīvas. Nevarētu jau teikt, ka varēju darīt ko vairāk, kā vienīgi bungot ar pirkstgaliem pa galdu. Krajs atkal parādījās manā redzeslokā un pieliecās, izņemot kaut ko no galda atvilktnes.
Tas bija cirvis. Ar garu kātu un tērauda asmeni, primitīvs, tomēr efektīgs drausmīga izskata cirvis, kuru varētu izmantot koku gāšanai. Viņš paņēma to abās rokās un pacēla augstu virs galvas.
— Ko jūs darāt? Pagaidiet! — es iebļāvos pēkšņās bailēs, raustoties metāliskajās skavās, un nevarot darīt neko citu, kā vienīgi vērot, kamēr viņš mirkli turēja cirvi augstu virs galvas, bet pēc tam nolaida to ļaunā, spēcīgā cērtošā sitienā.
Domāju, ka sāku kliegt, kad viņš cirta — man nācās kliegt — sāpes bija milzīgas un visaptverošas.
Tāpat kā skats uz manu labo delnu, nocirstu pie pamatnes un nekustīgi uz galda gulošu, un no rokas tekoša asiņu straumīte, kas plūst pa galdu. Cirvis atkal pacēlās un, šoreiz esmu pilnīgi pārliecināts, sāku skaļi kliegt, un kliedzu visu laiku, kamēr tas pacēlās, zibenīgi nolaidās, un mana kreisā plauksta, tāpat kā labā, gulēja nocirsta uz galda un asinis šķīda pa visu galdu un tecēja uz grīdas.
Un cauri mani pārņēmušajām sāpēm un šausmām es ieraudzīju Kraja seju. Smaidošu. Pirmo reizi smaidošu.
Pēc tam es biju bez samaņas. Ieslīgu tumsā, miru, nemāku teikt. Pasaule aiztraucās no manis pa tumšu tuneli, bet es paliku vienu vienīgu sāpju pārņemts, pēc tam pazuda pat tās.