Kad atvēru acis, gulēju uz grīdas un bija pagājis nezin cik ilgs laiks. No miega vai vēl no kā cita manas domas bija gurdenas, un vajadzēja krietni vien papūlēties, lai izraktu atmiņas par to, kas noticis. Tikai spilgti atceroties manu nocirsto plaukstu satriecošo skatu, atvēru acis un apsēdos, berzējot vienu delnu pret otru. Tās jutās pilnīgi normāli. Kas gan bija noticis?
— Celties, — atskanēja Kraja balss, un es sapratu, ka sēžu uz grīdas viņa galda priekšā, un ka kakla siksna vēl arvien atrodas savā vietā man ap kaklu, kopā ar pretīgo vadu, kas stiepjas uz ierīci viņa tīrajā galdā. Nekādu asiņu nebija.
— Esmu gatavs apzvērēt, — es iesāku, un mana balss aprāvās, kad ieraudzīju metāliskā galda virsmā divas lielas skrambas, it kā pa to būtu iesists ar smagu asmeni. Pēc tam pacēlu rokas pie acīm un paskatījos uz plaukstām.
Katru plaukstu aptvēra dzīstošas miesas rētas ar izvilkto šuvju asi sarkanajiem punktiņiem gar malām. Un tomēr es sajutu savas rokas tādas pašas kā visu laiku. Kas gan bija noticis?
— Jūs sākat saprast, ko es domāju? — Krajs vaicāja, atkal apsēzdamies pie galda, tikpat pelēkā balsī kā viņa mundieris.
— Ko jūs izdarījāt? Jūs nevarējāt amputēt plaukstas un piešūt tās atpakaļ. Par to esmu pārliecināts, tas prasītu laiku, jūs nevarējāt… — sapratu, ka sāku atkārtoties, un aizvēros.
— Jūs neticat, ka tas notika? Man to atkārtot vēlreiz?
— Nē! — es atbildēju, gandrīz izkliedzot šo vārdu un atsprāgu no viņa. Šoreiz viņš atzinīgi pamāja.
— Tas nozīmē, ka treniņš ir sācies. Jūs esat pazaudējis mazu realitātes gabaliņu. Jūs nezināt, kas notika — bet zināt, ka nevēlaties, lai tas atkārtotos. Tieši šādi process arī turpināsies. Gala rezultātā jūs pazaudēsiet jelkādu kontaktu ar realitāti, kuru pazināt visu mūžu, bet pēc tam arī ar personību, kura bijāt visu mūžu. Kad sasniegsim šo stāvokli, jūs visos sīkumos izstāstīsiet par savu Speckorpusu, ne tikai piepūlot savu atmiņu to faktu drupaču dēļ, kuras varējāt palaist garām, bet arī aktīvi kalsiet plānus tā pilnīgai iznīcināšanai. — Tas neies cauri, — es iegaudojos ar daudz lielāku pārliecību balsī, nekā patiesībā sajutu. — Es neesmu viens. Korpuss tagad ir ķēries pie jums un aktīvi darbojas, tēdējādi ir tikai laika jautājums, kad viņi izvilks korķi, un visi jūsu iekarojumu plāni ieplūdīs kanalizācijā.
— Gluži otrādi, — paziņoja Krajs, sakabinot rokas virs galda, gluži kā skolotājs, kurš gatavojas nolasīt klasei lekciju. — Mēs ilgu laiku zinājām par tā uzmanību un apsteidzām uz katra soļa. Mēs saņēmām gūstā, spīdzinājām un nogalinājām milzumu Korpusa darbinieku, lai iegūtu vajadzīgo informāciju. Mēs zinām, ka viss tika sagatavots īpaša aģenta iesūtīšanai, un mēs gaidījām tā parādīšanos. Jūs parādījāties, un esat mūsu rokās. Lūk, cik tas viss ir vienkārši. Jūs esat tas ierocis, ar kuru mēs iznīcināsim Korpusu.
Viņš piespieda mani tam daļēji noticēt. Viņa piedāvātais plāns likās saprātīgs, taču es atmetu šo domu tikpat ātri, cik tā bija radusies. Man jābeidz viņam piekrist, drīzāk jāuzbrūk, nevis jāaizsargājas.
— No jūsu puses tas ir ļoti godkārīgi, un es ceru, ka jūs nokodīsiet lielāku gabalu, nekā varat sakožļāt. Jūs aizmirstat par simtiem planētu, kas atbalsta Līgu, un ko viņi var izdarīt ar jums, kad noskaidros, kādas nelaimes izraisāt.
— Nu, simti planētu eksistē kopā vienīgi teorētiski, petiesībā tās ir vienkārši viena aiz otras. Mēs tās noraujam tādā manierē, kādā viņas krīt mūsu priekšā, mūs nav iespējams apstādināt, un šis process arvien paātrinās. Un līdz ar impērijas paplašināšanos mēs virzīsimies uz priekšu aizvien ātrāk un ātrāk.
— Šim ātrumam ir robeža, — es viņu pārtraucu, cenzdamies ievest savā runā nicinošu sprauslošanu. — Es zinu, kā darbojas jūsu iekarošanas tehnika. Jūs neuzsākat iebrukumu, pirms planēta nav tam nobriedusi un zaudējusi jau iepriekš. Vai tad tas tā nav? — Viņš piekrītot pamāja ar galvu, un es turpināju. — Jūs atrodat noraušanai nobriedušu planētu ar kādu disidentisku elementu starp iedzīvotājiem. Ir ļaudis, kuri žēlosies pat paradīzē, tādēļ jums nerodas problēmas atrast šādu cilvēku grupas uz jebkuras planētas. Šeit, Burādā, tie bija vīrieši. Viņi dedzīgi iestājās par savām tiesībām. Jūs atbalstījāt tos ar visu nepieciešamo. Pagrīdes aģenti apgādāja viņus ar naudu, ieročiem, propagandas materiāliem — visu vitāli svarīgo varas sagrābšanai. Tas nostrādāja. Un par šo palīdzību jūs neko neprasījāt pretī, izņemot simbolisku pretošanos, kad sāksies iebrukums. Jūsu aģenti pieskatīja, lai bruņotie spēki kapitulētu pēc pavisam īsas spēku demonstrācijas. Šis iebrukums jau bija uzvarēts, pirms tas sākās! Nav brīnums, ka jūsu armijnieki nav pieraduši ciest zaudējumus.
— Jums ir labas novērošanas spējas. Tieši tā mēs arī darām. Jūsu analīze — meistarīgs mūsu darbības veida apraksts.
— Tad jūs esat man rokās, — es laimīgu teicu.
— Gluži pretēji, jūs esat manās rokās. Jūs — vienīgais, kurš zin par mūsu iekarojumu tehniku. Tomēr nekad nepaziņosiet par to saviem priekšniekiem.
— O, nezinu, nezinu, — es atsaucos ar bravūru, kuras nebūt nebija.
— Jūs droši vien nezināt, taču mēs gan to zinām. Mēs pārķērām jūsu sastādīto atskaiti, un tā nekad netiks nosūtīta. Viņi veltīgi gaidīs no jums kādu informāciju, bet laiks ies, un drīz būs jau par vēlu ko pasākt, tādēļ, ka mēs pāriesim pie mūsu operācijas otrās fāzes. Ar daudziem sabiedrotajiem, kurus esam ieguvuši no mums draudzīgu planētu valdībām. Mums ir pieejams liels kareivju skaits. Manuprāt, tos sauc par algotņiem. Viņi būs iebrukuma armija, un liela daļa tiks nogalināti, tomēr mēs vienmēr uzvarēsim, jo cilvēku rezerve būs praktiski neizsmeļama. Tas izklausās diezgan interesanti, vai ne?