Lielāko daļu laika, ko pavadīju šajā ēkā, biju pie pilnas apziņas, un domāju, ka zinu, kā tikt ārā. Atpakaļ cauri galvenajai ieejai, kura droši vien tiek apsargāta. Tās atradās vienu stāvu zemāk, pretējā virzienā no Kraja kabineta. Gauspistolē bija pilns enerģijas lādiņš, tikpat pilna izrādījās arī aptvere. Nebija laika pārbaudīt, ar kādu munīciju tā lādēta, tomēr tas noteikti bija kaut kas nāvējošs, kas man lieliski derēja. Man bija šausmīgs garastāvoklis. Uztinis vadu tuvāk kastei, lai tā nekarātos un netraucētu man iet, dziļi ievilku elpu un izniru ārpus durvīm. Gaitenis bija tukšs; labs sākums. Nevienu neieraudzījis, aizļepatoju līdz kāpnēm, bet pēc tam metos lejā, un tieši tad, kad no nepārtrauktas skriešanas pa lejup vedošu spirāli man sāka griezties galva, sastapu cilvēku, kurš kāpa man pretī, pelēku cilvēku ar gauspistoli un ļoti aizdomīgu skatienu. Tā kā biju gaidījis šo tikšanos, bet viņš ne, pirmais šāviens pienācās man. Tad vēl viens šāviens. Gauspistolē bija pielādēta ar sprāgstošajām lodēm. Tās izdedzināja kāpnēs milzīgu caurumu un atsvieda pelēko pie sienas, kur viņš, saļimis un nejūtīgs, arī palika gulēt. Vēl arvien dārdēja atbalss, bet putekļi nebija nosēdušies, kad es, pārlēcis pāri caurumam, pašnāvnieciskā ātrumā jau metos lejup pa kāpnēm. Tur palikt bija vēl neprātīgāk. Kāpnes beidzās, es atrados lejā un ietriecos sienā, tik ātri biju skrējis. Virs manis atskanēja kliedzieni un skrejošu kāju dimdoņa. Ar gauspistoli rokās atsitu vaļā durvis un… izgāju melnā tumsā.
Tas bija neliels šoks, es gandrīz uz dullo neizšāvu pāris lodes, bet, kad manas acis pielāgojās, tālumā ievēroju vāju gaismiņu. Tur bija neapmestas sienas, putekļi un citas pazīmes, kas liecināja, ka esmu aiztraucies garām pirmajam stāvam un savu maratonu beidzis pagrabā. Tas arī nebija slikti, jo stāvu augstāk mani noteikti gaidīja silta uzņemšana. Ja es spēšu izkļūt no pagraba, tad aizvien vēl būšu soli priekšā saviem vajātājiem. Turot gauspistoli gatavībā, vēzējot kasti, uzdauzot zilumus pret neredzamiem šķēršļiem un klūpot uz katra soļa, es devos tālās gaismiņas virzienā. Kad, pārvarējis nesaskatāmo šķēršļu joslu, sasniedzu gaismas avotu, manu sirdi nepildīja entuziasms. Tas bija tikai logs.
Mazs lodziņš augstu sienā, pārklāts ar kukaiņu atliekām un netīrumiem. Pie tam vēl ar proves restēm.
Tumsā man aiz muguras atskanēja kliedzieni un dimdoņa, smagu kritienu trokšņi un skaļa lādēšanās. Ko lai daru?
Acīmredzot jālasās prom. Es pakāpos atpakaļ, aizsedzu ar rokām seju, šaudams izšķaidīju logu un daļu sienas tam apkārt arī gabaliņu ielas ārpusē, līdz mans ierocis noklakšķēdams apklusa. Es to aizmetu, pārsviedu kasti pār plecu un, ar brīvo roku piepalīdzot, uzrāpos pa šķembu kaudzi un izkļuvu ārpusē.
Lai atkal mestos bēgt. Kāds ieraudzīja mani un kaut ko uzsauca, taču es neatbildēju. Sāku skriet vēl ātrāk, lai gan aizelsos daudz stiprāk, nekā to būtu prasījusi šī piepūle. Viena lieta ir aizbēgt, bet gluži cita — palikt brīvībā, ja skrien basām kājām, tērpts pilnīgi caurspīdīgās drēbēs, ar kakla siksnu un vairākus metrus garu vadu ap kaklu, nemaz nerunājot par vadības kasti. Es laikam gan izskatījos visai neparasti un viennozīmīgi.
Man vajadzēja paslēpties, ielīst alā, pārģērbties, atbrīvoties no kakla siksnas un izdarīt vēl daudz ko citu. Taču es sāku arvien vairāk nogurt.
Cik spēdams ātri nogriezos ap stūri un ietriecos kādā, kas gāja pretējā virzienā. Mēs abi nogāzāmies, un es gluži kā vabole apvēlos uz muguras, būdams tuvu pilnīgam spēku izsīkumam un tverdams ar muti gaisu. Pēc tam ieraudzīju notriektā cilvēka seju, un sajutu pēdējo nelielas cerības uzliesmojumu.
— Ostrov, — es izdvesu, — vecais draugs, vecais istabas biedri, vecais pudeles brāli! Esmu nokļuvis nelaimē, un man vajadzīga tava palīdzība. Saproti, vietējie…
Es ieraudzīju kā Ostrovs — pavisam maigs cilvēks pat visļaunākajos brīžos — pārvēršas par ļoti dusmīgu dzīvnieku. Izķēmota seja, izvalbītas acis, putas uz lūpām. Viņš metās man virsū un piespieda pie aukstās zemes.
— Vietējie te ne pie kā nav vainīgi, — viņš iebļāvās. — Krajs izprašņāja par tevi. Krajs meklē tevi. Ko tu esi izdarījis?
15. nodaļa
Es drusku cīnījos, taču tas man nedeva neko labu. Darīju to bez sirds un biju ļoti tuvu pilnīgam spēku izsīkumam. Tomēr izmanījos izdarīt vienu labu sitienu ar kasti Ostrovam pa galvu. Viņa acis izval- bījās, taču viņš mani neatlaida. Tajā brīdī pie mums jau piesteidzās neliela pelēko cilvēku grupiņa, kuri novilka Ostrovu no manis un ar gauspistoļu stobriem piespieda piecelties kājās. Es lēnām piecēlos. Iegrimis melnā izmisumā un nogurumā pamirušiem locekļiem, es, pats par sevi saprotams, nesteidzos.
Viņi bija seši plus Ostrovs, kurš, spriežot pēc sejas izteiksmes, vēlējās atrasties pavisam citā vietā.
— Saprotiet, Krajs stāstīja man par Vasjku, lūk, arī pateica, ka meklē viņu… — viņa balss kļuva lēnāka un apklusa, jo akmeņsejainie pelēkie cilvēki viņu pilnībā ignorēja. Es — ne.
— Ko tu gaidi, pateicību? Tu — nodevējs. Uzsāc personīgo nedēļu «Iegāžu savu čomu», ja? — es mēģināju nicinoši nosprausloties, taču šie vārdi pārvērtās gārgšanā, kad viens no konvojniekiem parāva aiz vada. Viens no pieciem konvojniekiem. Es samirkšķināju acis un paskatījos lejā, tādēļ, ka varēju apzvērēt — pirms minūtes to bija seši.
Kamēr tos atkal pārskaitīju, parādījās roku pāris un sakļāvās uz piektā numura kakla. Acis viņam izspiedās no orbītām, bet mute pavērās, un es centos saglabāt mierīgu sejas izteiksmi un neizvalbīt acis tādā pat veidā. Rokas saspiedās, acis aizvērās, un piektais numurs pazuda no redzesloka. Es nedaudz pacīnījos, lai sveikā palikušo uzmanība būtu pievērsta man, un pat spēru ar kāju, trāpīdams Ostrovam pa celi, lai tādējādi noturētu arī viņa uzmanību.