— Tev nevajadzēja to darīt, — viņš pažēlojās. Es pasmaidīju, jo ceturtais numurs sekoja pārējiem.
Šajā efektīgajā un klusajā naidnieku likvidēšanā bija kas ļoti brīnišķīgs. Tas atgādināja man kādu pazīstamu mednieku. Viņš bija profesionālis un ļoti prasmīgs savā amatā. Kad gaisā pacēlās putnu bars, viņš nošāva pēdējo kāsī. Bet pēc tam nākošo. Dažreiz viņam izdevās nošaut četrus piecus, līdz pārējie putni apjēdza, kas notiek. Te tika izmantots tas pats princips, un tikpat profesionāli.
Sistēma nenostrādāja tikai pie trešā numura, kurš nedaudz paspi- rinājās un pievērsa sev kāda at'ikušā uzmanību. Galu galā cilvēcīgas būtnes nav daudz gudrākas par putniem.
Es nogaidīju, līdz viņi pagriezīsies pret nelaimju avotu, bet pēc tam iegāzu tuvākajam pelēkajam cilvēkam ar delnu pa kaklu. Nogurums atslābināja sitienu, tādēļ viņš nenokrita uzreiz, un man nācās bliezt vēl vairākas reizes, lai viņu galīgi nomierinātu. Kamēr es pūlējos, uztvēru krītošu ķermeņu troksni un pārējo aprautos kliedzienus.
Kad iztaisnojos, ieraudzīju, ka Ostrovs un citi, izņemot vienu no pelēkajiem cilvēkiem, sasviesti kaudzē, laimīgi snauda, tai laikā, kad mani glābēji piebeidza pēdējo. Tas bija veselīgs tēvainis, un kāvās viņš labi, tomēr zaudēja pretējai pusei meistarībā un drīz vien jau bija bez samaņas. Bija interesanti, ka abi viņam uzbrukušie izrādījās sievietes — tērptas trūcīgos un kolorītos burādiešu bruncīšos, un vietējās kurpītēs uz augstiem papēžiem. Tuvākā pagriezās, es atpazinu seržantu Beizu, un tā dažas grūti atrisināmā uzdevuma detaļas, sāka izkārtoties manā galvā.
Otra sieviete bija augumā mazāka un ļoti eleganti veidota, kuru es nevarēju aizmirst. Mana sieva…
— Nu, nu, — Anžela mani nomierināja, paplikšķinot pa vienu vaigu un ātri noskūpstot otru. — Es ceru, ka tu, mīļais, varēsi drusku paskriet, jo tuvojas vairāki bandīti.
Apstiprinot šo pieņēmumu, garām aizsvilpa nepazīstama paveida lādiņš.
— Skriet… — es nosēcos un vilkos nopakaļ, vēl ne īpaši pārliecināts par to, kas noticis, vismaz pietiekami saprātīgs, lai neuzdotu nekādus jautājumus'. Beiza apņēma mani ar vienu roku, virzot pareizajās sliedēs un velkot aiz sevis tai laikā, kad mana sieva atviegloja mani no kastes un vada smaguma. Tādā veidā mēs traucāmies uz priekšu, un, esmu pārliecināts, ka izskatījāmies patiesi brīnišķīgi — es savā caurspīdīgajā apģērbā, un divas meitenes savos elegantajos tērpos. Vienīgais trūkums bija tas, ka uz ielas neatradās neviena, kas spētu šo situāciju patiesi novērtēt.
— Neapstājies! — uzsauca Beiza, velkot mani aiz stūra. Aizmugurē atskanēja tuvi sprādzieni. Es ignorēju visu, izņemot uzdevumu pēc iespējas ātrāk pārlikt vienu kāju aiz otras, un minēju, cik ilgi vēl izvilkšu.
Beiza, likās, zina, ko dara. Pirms mēs bijām šajā virzienā aizgājuši pārāk tālu, viņa nogriezās un uzvilka mani dažus pakāpienus augšā pa kāpnēm kādā ēkā. Viņa aizšāva durvīm priekšā smagas bultas, un mēs aizvilkāmies tālāk, tagad mazliet lēnāk, cauri kaut kādiem pamestiem kabinetiem ēkas pakaļējā daļā, kur logi veda uz pagalmu. Augstums te bija lēcienam piemērots, un Beiza, veikla kā liela kaķene, nolēca pirmā, pēc tam, piepalīdzot no augšas Anželai, palīdzēja nokāpt arī man. Biju viņu rokās gluži kā māla pikucis, un šī sajūta pie tam likās ļoti patīkama.
Beiza aizskrēja uz priekšu atvērt lielas durvis. Iekšā atradās klizantiešu komandmašīna ar vēl arvien pie antenas plīvojošu ģenerāļa karogu.
— Lūk, tas jau man patīk daudz labāk, — es teicu, tuvodamies uz vatei līdzīgām kājām.
— Jūs abi, uz aizmugurējo sēdekli, — Beiza izmeta, uzvelkot armijas mēteli un pabāžot matus zem klizantiešu ķiveres. Es neprasīju, kas noticis ar iepriekšējo īpašnieku.
Kad ierāpoju mašīnā un sabruku uz grīdas, Anžela ielīda man pakaļ, pieglaužoties ar savu silto augumu. Kad mašīna rāvās uz priekšu, es jau jutos ļoti ērti. Pirms izdevās iegūt kādu informāciju, izbaudīju kārtīgu skūpstu.
— Tava figūra ir uzlabojusies, — izdvesu, atvilkdams elpu.
— Tu būsi ļoti laimīgs uzzināt, ka tagad esi lepns dvīņu tēvs. Abi zēni. Ar lielām mutēm un labu apetīti, tāpat kā viņu tēvam. Es viņus nosaucu tev par godu par Džeimsu un Bolivāru.
— Kā tev labpatīk, dārgā. Es domāju, ka tev nebūs nekas pretī paskaidrot man, kā gan uzradies šeit pašā vajadzīgākajā brīdī?
— Es ierados šeit parūpēties par tevi un, kā redzi, man izrādījās taisnība.
— Jā, protams. Es domāju, mehāniski. Kad redzēju tevi pēdējo reizi, tu devies uz hospitāli ar milzīgu vēderu un topošās mātes mirdzumu acīs.
— Nu, ar to, kā jau teicu, viss izgāja lieliski, vai tad tu nesaprati? Pēc tam padzirdēju, ka tie riebīgie klizantieši devušies iebrukumā uz vēl vienu planētu, un tu, visticamākais, arī piedalies.
— Tev to visu izstāstīja Inskins?
— Protams, ne! — viņa daiļi nospraustojās par šo domu. — Es uzlauzu dosjē un izlasīju pierakstus. Viņš gan bija visai dusmīgs, tomēr nemēģināja mani apturēt, kad devos šurp kopā ar otrā ešelona brigādi. Tā vien liekas, ka viņš zināja — mani labāk netraucēt. Mēs izgājām orbītā, saņēmām ziņojumu, un es nolaidos. Tas aptuveni arī viss, ko varu pastāstīt. Dod, mēģināšu šo te mūķīzeri šausmīgajai kakla siksnai, ko tu valkā. Nesaprotu, kādēļ atļāvi viņiem ar sevi tā apieties?