— Tad neturi nu noslēpumu. Ja vari piedāvāt ko labāku, klāj tik vaļā.
— Spīdzināšanas kaste. Tu teici, ka tā ir radiovadāma.
— Protams. Virzošā aparatūra, visticamākais, mehānisma integrālā daļa. Tā lietiņa ir vēl aizvien šeit, Beiza?
— Jā, lejā. Mēs domājām, ka tai var atrasties kāds pielietojums.
— Jau ir atradies. Kad pazudīsim, ka^.*.e paliks šeit. Iespējams, ka tas aizkavēs viņu uzmanību pie šīs ēkas, bet, tiklīdz būsim noziedējuši, viņi atkal mani tik viegli vis neatradīs. Tagad īsumā izstāsti man, Beiza, kas šī ir par māju, un kā mums no tās izkļūt.
— Tā ir vienai no mums piederoša rūpnīca. Un no tās nav iespējama nekāda izeja, esam nolemti cīņai un nāvei, taču mēs dārgi pārdosim savas dzīvības un paķersim līdzi datdz šo lopu…
— Tas ir brīnišķīgi, jā, lieliski. Tomēr dārgi savas dzīvības pārdosim tikai tad, ja būsim spiesti to darīt. Di Grīzs var atrast izeju arī tur, kur citi atrod tikai izmisumu. Vai jūsu fabrikas īpašniece ir šeit? Labi, sūtiet viņu pēc iespējas ātrāk šurp.
Beiza aizskrēja, bet es pagriezos pret savu sievu.
— Pieņemu, ka esi atvedusi līdzi parastās lietiņas? Tās, kuras bijām paķēruši līdzi medus mēnesī?
— Bumbas, granātas, spridzekļus, gāzes lādiņus — protams.
— Paimeitenīte. Ar tevi sievas vietā 6s izjūtu arvien pieaugošu nemieru.
Beiza bija atpakaļ un viņai pa pēdām vēl viena amazone mundierī. Nedaudz vecāka, ar ļoti pievilcīgām sirmuma pazīmēm matos, ar pilnīgām krūtīm un apaļīgām apburošām formām. Uztvēru Anželas acīs asinis stindzinošu izteiksmi un ātri pievērsu savas domas daudz steidzamākām lietām.
— Es esmu Džeimss di Grīzs, starpzvaigžņu aģents un spiegs.
— Faida Firtina no gvardes, — viņa nokliedza un atdeva godu.
— Jā, ļoti labi, Faida, esmu priecīgs ar jums iepazīties. Brīvi. Cik nopratu, šī ēka pieder jums.
— Pilnīgi pareizi. «Firtina Amalga Meitel Konstrakšen Roborecki Limited». Brīnišķīga prece tirgum.
— Kas par preci?
— Roborecki.
— Vai neuzskatīsiet mani par galīgi stulbu, ja apvaicāšos, kas tie roborecki tādi ir?
— Grezna, ikvienai kārtīgai mājai nepieciešama prece. Robots, kas ieprogrammēts, apmācīts, salikts un speciāli konstruēts tikai vienas funkcijas veikšanai. Pārvaldnieks, kalpotājs, gatavs palīdzēt mājas darbos, kurš dara māju omulīgu un patīkamu, atvieglojot saimnieka dzīvi, atbrīvojot viņu no ikdienišķa darba, mūsdienu dzīves stresiem…
Bija vēl daudz kas tādā garā, acīm redzami citāti no reklāmas brošūriņas, bet tos es vairs nedzirdēju. Galvā, iegūstot noteiktu formu, veidojās plāns. Tad cauri manu domu gājienam izspraucās šāvienu trokšņi.
— Viņi izdarījuši izmēģinājuma uzbrukumu, — ar komandrāciju pie auss ziņoja Beiza. — Bet tikuši ar zaudējumiem atsisti.
— Turpiniet viņus apvaldīt. Kādu laiku tiem nevajadzētu izmantot smago tehniku, jo ir cerības mani saņemt dzīvu. — Ar rokas mājienu pārtraucu rūpnīcas īpašnieci, kura atkal gatavojās uzsākt mutisko reklāmu. — Faida, ātri sagatavojiet šīs ēkas un apkārtējā rajona uzmetumu.
Viņa uzraseja ātri un precīzi (neapšaubāmi, armijas treniņš), norādot durvis, logus un tuvākās ielas.
— Kā izskatās jūsu roborecki? — es jautāju.
— Pēc formas un izmērierm apmēram kā humanoīdi, optimāls izskats mājas videi, un pie tam vēl…
— Lūk, lieliski! Cik tādu jums ir jau gatavi nosūtīšanai, izgājuši pārbaudes izmēģinājumus vai kā jūs tur to saucat, ar uzlādētiem ener- goblokiem?
Viņa domīgi sarauca pieri.
— Man jāsazinās ar piegādes daļu, taču pēc aptuveniem aprēķiniem, es teiktu, kaut kur starp 160 un 180.
— Tas būs tieši tas, kas mums vajadzīgs. Jūs šausmīgi izputēsiet, vai apdrošināšana spēs atlīdzināt zaudējumus, ja viņi tiks iznīcināti Burādas dēļ?
— Visi firmas «Firtina» roborecki labprāt ies bojā, varētu pat teikt, ar prieku, ja vien viņiem būtu kādas emocijas, brīvības dēļ. Lai gan viņi, protams, nav spējīgi ņemt rokās ieročus, gluži tāpat, kā veikt kādus vardarbības aktus.
— Nu, tas nebūs vajadzīgs. Par to varam parūpēties mēs, mūsu pārvaldnieku brigāde veiks uzmanību novēršošu manevru, kas palīdzēs mums izkļūt no šejienes. Bet tagad, meitenes, pienāciet tuvāk, un es jums izklāstīšu savu plānu.
Vecās di Grīza smadzenes beidzot sāka patiesi darboties. Šaušana aizmugurējā plānā stimulēja manu piepūli, kad pacēlos priecīga entuziasma viļņa galotnē.
Pēc dažām minūtēm sagatavošanās darbi tika pabeigti, un pusstundas laikā mēs bijām gatavi uzbrukumam.
— Jūs zināt savu pavēli? — es prasīju robotu piepildītā, pustumšā piegādes daļā.
— Zinām, ser, jā, ser, pateicamies jums, ser, — viņi atsaucās ar vislabāko kultūras akcentu.
— Tad sagatavojieties nosūtīšanai. Tas, ko jūs izdarīsiet tagad — daudzreiz labāks par to, ko jūs varētu izdarīt visas savas elektroniskās dzīves laikā, kalpojot mājās. Kad es teikšu «iet ārā!», jūs iziesiet, katrs saskaņā ar viņam doto programmu.
— Jūs esat ļoti laipns, ser, pateicamies jums, ser.
Šeit, fabrikas piegādes daļā, to bija vairāk nekā simts — mūsu galvenais triecienspēks. Viņi stāvēja ciešās rindās, dūcot un alkstot darbības. Pirmās rindas bija ietērptas visdažādākajās drēbēs, kādas vien mēs spējām sadabūt, daži formas cepurēs, citi mēteļos, vēl daži biksēs. Lielāko daļu apģērba bija ziedojušas trieciennieces, bet šis fakts deva man maz labuma jaunajā armijas dienesta statusā. Apkārt bija pārāk daudz iedegušas miesas, lai vīrietis to varētu pilnībā ignorēt. Pārmaiņas pēc bija gandrīz prieks pabūt kopā ar robotiem, kuru apģērbs izrādījās daudzveidīgs un neatklāja skatam neko interesantu. Katrs no viņiem žņaudza rokās caurules vai plastika atlūzu, vai kādu citu ieroci atgādinošu priekšmetu. Gaidāmajā juceklī, kā es cerēju, viņus noturēs par uzbrūkošiem cilvēkiem. Ieskatījos pulkstenī un pacēlu pie lūpām rāciju.