— Gatavību visām daļām! Līdz nullei piecpadsmit sekundes. Bum- bmetējām sagatavoties! Līdz pēdējai sekundei turaties tālāk no logiem. Tas ir, nerēgojieties ārpusē… Aktivizēt bumbas… Mest!
No ielas atskanēja dobju sprādzienu sērija, kurus papildinās arī no visām citām ēkas pusēm, kad meitenes izmetīs bumbas no augšējiem stāviem. Lielākoties dūmu bumbas, lai gan tām klāt ir piejauktas arī dažas ar smieklu un miega gāzi.
Devu bumbām piecas sekundes līdz maksimālajam biezumam, bet pēc tam ieslēdzu garāžas durvju svirslēdzi.
Durvis ar troksni pacēlās, skatam daudz neko neatsedzot, izņemot dūmu vālus, kas nekavējoties sāka ieplūst garāžā.
— Uz priekšu, mani uzticamie kareivji, uz priekšu! — es pavēlēju, un visas kreisās kājas pacēlās kā viena, un manu robotu brigāde sāka soļot uz priekšu.
— Pateicamies jums, ser! — perfekti atskanēja no šīm metāliskajām rīklēm, un es atkāpos, kamēr viņi skrēja ārā.
Tagad atskanēja šaušana no augšējiem stāviem, kam nekavējoties atbildēja armija ārpusē. Viss pēc plāna. Piecpadsmit sekundes pēc nulles, otrā viļņa laiks.
— Visas pārējās roborecku daļas — aiziet! — es pavēlēju pa rāciju.
Šai brīdī no citām fabrikas durvīm un izejām dūmu un gāzes savannā vajadzēja doties robotiem. Netērēju laiku, mēģinādams organizēt pretinieku komandsakaru noklausīšanos, taču pilnībā varēju iztēloties, kas tur notiek. Pareizāk tas, ko cerēju notiekam.
Ēka bija ielenkta, visa viņu armija gatavībā, mūsu citadele labi redzama no visām pusēm siltajā pusdienas saulē. Pēc tam pēkšņa pārmaiņa, dūmi, ķīmiski kairinātāji, kas ietver ēku no visām pusēm. Acīm redzams pretuzbrukums — un, lūk tas! Dzinn, dzinn! Saņem zemiskais burādieti, bet Anžela atradās tieši man priekšā, tādēļ turējos viņai aiz muguras. Izvietojums, esmu pārliecināts, bija pilnīgi nejaušs, jo viņa varēja uzspļaut, ja arī es būtu pieķēries kādai no puskailajām burādiešu zeltenītēm.
Kustēšanās, lūk, tā, cauri tumsai, radīja nelielu satraukumu, īpaši, kad garām aizspindza nejaušs lādiņš. Es cerēju, ka nejaušs. Šī iela bija šaura un no abām pusēm to bloķēja klizantiešu karavīri. Ja vien viņi zinātu, kas notiek, varētu izķemmēt ielu krustugunīs. Taču, jācer, ka pašreiz viņi ir aizņemti ar roboreckiem.
Viss, kas mums bija jāizdara — jāšķērso metrus divdesmit atklātas telpas, lai nokļūtu līdz daudzstāvu un daudzdzīvokļu ēkai pretējā pusē. Ja nokļūsim līdz turienei neievēroti, mums būs labas izredzes iziet tai cauri līdz blakusielai pretējā pusē. Ja nokļūsim tur neievēroti, tad izšķirsimies un izsēsimies pa trušu alām līdzīgajām ieliņām, celiņiem, tuneļiem, vismaz jācer, ka tā notiks, saplūstot ar civilajiem un izgaistot ātrāk, nekā mūsu nozušana tiks atklāta. Cerēsim.
Es skaitīju soļus, tādēļ zināju, ka gandrīz jau esmu aizkļuvis līdz ēkai, un tas nozīmēja, ka puse no mūsējiem jau bija drošībā. Pēkšņi tuvumā atskanēja kāda balss:
— Tas esi tu, Zobno? Ko tur seržants teica par robotiem? Tie ir (īdzīgi robotiem?
Mūsu ķēdīte aizturot elpu, apstājās. Bijām tik tuvu. Balss bija vīrieša un runāja klizantiski.
— Roboti, kādi roboti? — es pārjautāju un, noņēmis roku no sava pleca pārliku to uz Anželas. — Kusties, — es viņai iečukstēju ausī. Bet pēc tam pametu ķēdīti un savos jaunajos zābakos smagi aizlāčoju pie viņa.
— Esmu pārliecināts, ka viņš teica «roboti». — balss pažēlojās; aiz muguras sajutu vāju kustību, kad ķēdīte atkal devās uz priekšu. Tuvodamies neredzamajam sarunu biedram, smagi klaudzināju kājas un klepoju. Izstiepu rokas, gatavs ātri saķert un žņaugt, kolīdz viņš atkal ierunāsies.
Tas viss nostrādātu lieliski un sagādātu man milzīgu sadistisku prieku, ja vien no kāda ielas stūra neuzpūstu vakara brīze. Vējš apdvesa manu seju ar vēsumu, un dūmos pavērās gaišs laukumiņš. Skatījos uz klizantiešu kareivi, ķiverē tērptu, apbruņotu ar gauspistoli, un satriektu sejas izteiksmi.
Tai bija patiesi svarīgs iemesls — tā vietā, lai sastaptu brāli kareivi, viņš ieraudzīja nepazīstamu, pirkstus iesildošu invalīdu ar sarkanām acīm un neskūtu žokli, tērptu pilnīgi caurspīdīgā paltrakā un sieviešu zābakos, kuram plecos' karājās saiņi un ķīpas. Ieplest muti — tas bija viss, ko viņš varēja darīt.
Šī paralīze turpinājās tieši tik ilgi, lai pagūtu tikt viņam klāt. Es saķēru viņa kaklu, lai tas nevarētu izkliegt brīdinājumu, un gauspistoli, lai nevarētu man iešaut. Mēs nedaudz padejojām tādā stilā. Apkārt atkal sakļāvās dūmi. Mans pretinieks ne kliedza, nedz arī šāva, bet arī nepadevās.
Viņš bija augumā ražens un muskuļots, un turējās pie savas dzīvības. Par laimi, īpaši attapīgs viņš nebija un ar abām rokām turējās pieķēries gauspistolei, cenzdamies man to izraut. Aptuveni tai brīdī, kad viņam pieleca, ka var to turēt arī ar vienu roku un slānīt mani ar otru, es aizliku kāju priekšā un izkritu viņam virsū. Pirms atsisties pret zemi, viņš paguva man divreiz ātri iesist pa vēderu, kas neizraisīja nekādas patīkamās sajūtas. Pēc tam mēs piezemējāmies, un es aizsitu viņam elpu. Tas atbrīvoja manu roku pie kakla, un, pirms viņš paguva ievilkt pietiekami daudz elpas, lai iekliegtos, es novedu viņu bezsamaņā.
Sēdēju viņam virsū, gaidot, kamēr pārstās griezties galva un atslābs sāpju mezgls vēderā, kad tuvumā atskanēja cita balss: — Kas tas par troksni? Kas tur ir?
Es nodrebot dziļi izelpoju, lai izpūstu gaisu, un pūlējos tikt galā ar savu balsi.